— Es atnesīšu ūdeni, doktor, — teica Mila un izskrēja.
— Neļauj ne pirkstu pakustināt, — nomurmināja fiziķis, un viņa balsī bija gan apmierinājums, gan izbrīns. — Un visu laiku jautājumi, viņus tā interesē eksperimenta būtība.,
— Mani arī, doktor!
— Nāciet šurp! Redziet, šajā punktā rodas tā pati cilpa, par kuru es jums jau tiku stāstījis. - Šeit — redzat atzīmi? — atradīsies mazs dzelzs gabaliņš, mikroskopisks puteklītis. Te ir vadotne, pa to slīd elektromagnēts. To vadīs no «Sigmas». Magnēts puteklītim būs dzinēja lomā: tas izvilks puteklīti caur telpu ar pretējo zīmi. Uz to tiks padots maiņspriegums, magnētam nekādā ziņā dzelzs nav jāpievelk. Tā ari ir visa shēma. Ja mana hipotēze būs pareiza, dzelzs puteklītis —1 «Vaļa» nosacītais modelis — atkal parādīsies mūsu priekšā, jau mainījis zīmi: tā būs nevis antidzelzs, kā pašlaik, bet gan normāls metāls, kura kodolā katrs atoms saturēs protonus, taču katra neitrona spins būs apgriezts attiecībā pret pašreizējo, bet pozitronu vietā…
— To es saprotu. Bet tad taču notiks sprādziens? Kā citādi mēs uzzināsim, vai šī pārvērtība ir notikusi vai ne?
— Sprādziens? Redzat, varētu jau uzzināt arī citādā veidā, bet visvienkāršākais patiešām — atļaut vielai noreaģēt ar antivielu,
— Vai mēs te paliksim neskarti pēc šīs. *. reakcijas^
— Bet es taču netaisos, teiksim, nolaist puteklīti uz postamenta! Redzat, zem jumola, lai kā mēs pūlamies, paliks vēl diezgan daudz gaisa molekulu. Jau pirmā sadursme ar puteklīti, — to nevajadzēs ilgi gaidīt, — pierādīs, "ka mums taisnība, vai, gluži otrādi, apliecinās, ka es esmu kļūdījies. Ja reakcija sāksies, tad šai gadījumā enerģijas daudz neizdalīsies, un tas kalpos skaitļotājam par signālu atkal noslēpt dzelzs atliekas līdztelpā ar magnēta palīdzību un izvest to atkal mūsu pusē pēc nomainītas zīmes. Tad tas vairs nebūs bīstams.
— Vai tas nav pārāk sarežģīti? Ja nu kļūme skaitļotājā vai citur?
— Pat savā gultā cilvēks nevar justies pilnīgā drošībā, — sacīja Karačarovs, neievērodams izteiktās tēzes zināmu divdomību.
— Piedodiet, — teica kapteinis. — Es neesmu speciālists.
— Jūs taču nedomājat, ka es vēlētos mirt. Bet iekārtas tuvumā būšu es pats.
—• Nu, tātad… Un kad šī diena pienāks?
— Pēc pāris nedēļām, — atbildēja Karačarovs un brītiņu klusēja rēķinādams. — Jā, domāju, šis laiks būs pilnīgi pietiekams.
*
Gaidīšana šķita mokoša. Fiziķis bija paveicis, ko solījis, un tagad jebkurā brīdī viņš varēja pienākt un teikt: mīļā Zoja, laiks parunāt nopietni…
Ko viņa atbildēs? Ka tas bijis joks? Vai ka vīlusies pati sevī? Bija tāds brīdis, kad viņai likās —■ viņa vairs nedomās par spītīgo un muļķīgo kapteini Ustjugu, bet patiesībā domā par viņu vēl joprojām, un gals tam nav paredzams. Bet, lai ko arī viņa atbildētu, viss būs slikti, aplami, kaut melu nebūs.
Ak, kā viņa pašlaik sevi neieredzēja ■— gan par to sarunu, gan par pašreizējo gļēvumu. Un galu galā neizturēja: Karačarovs nenāca, un viņa pati nolēma iesākt neizbēgamo sarunu.
Šoreiz viņa uzaicināja Karačarovu uz kontrolapskati — automātika nedodot pietiekami precīzu ainu.
Viņš atteicās.
— Ko jūs, dakter, — viņš sacīja, skatīdamies Zojā (un tikai viņa acu dzīlēs vīdēja šaubas). — Es jūtos lieliski. Arī darba līdz kaklam. Pabeigsim — tad varbūt…
Tagad varēja atviegloti uzelpot. Taču Zoja apvainojās. Vai viņš ir nobijies? Vai arī viņai tāds liktenis, ka viņu noniecina?
Karačarovs patiešām bi«ja nobijies. Viņam bija nepieciešams mīlēt no tāluma, sapņot un mocīties. Viņš baidījās uzņemties atbildību. Viņam pat prātā neienāca, ka varētu ne tikai neuzņemties atbildību, bet vienkārši novelt to uz citiem — sievietes pleciem, novelt atbildību pat par sevi. Viņš nobijās: pašlaik bija tik daudz ārkārtīgi svarīga darba, ka viss pārējais šķita nenozīmīgs. Doktors Karačarovs bija no tiem, kam nelaimē vajadzīgs atbalsts, bet kas laimē aizmirst citus un necenšas nodrošināt to atbalstu nākotnē. Tā ir parasta to cilvēku kļūda, kam pārāk bieži veicas.
Tā viņi arī šoreiz šķīrās, neko neizlēmuši, nenoskaidrojuši, nenomierinājies ne viens, ne otrs. Un tomēr viņa jutās viņa parādniece, nojauta, ka šīs vēl nav beigas. Muļķīgi, protams, bet vai mazums muļķību cilvēki izdara savā dzīvē? Un neviens tās neskaita.
w
— Doktor, — ieteicās Jeremejevs, un fiziķis pārsteigts pagriezās: Valentīns jau sen ne ar vienu nerunāja un negribīgi atbildēja pat uz jautājumiem.
— Klausos.
— Es gribu jums ko lūgt. i
Tas notika pusdienas laikā; visi sēdēja pie galda un patlaban skatījās uz Jeremejevu.
— Lūgt? Nu, es klausos… — Karačarovs neizpratnē paskatījās uz apkārtējiem.
—■ Diez vai vajadzētu traucēt doktoru tieši pašlaik, —; kapteinis sausi teica.
— Jā, jā, — apstiprināja fiziķis. — Daudz labāk būtu bijis pēc tam.
Tagad visi skatījās nosodoši uz Jeremejevu.
— Doktor, — Jeremejevs spītīgi turpināja. —= Atļaujiet man atrasties tur jūsu vietā.
Visi saprata — kur.
— Tas taču ir bīstami, — sacīja Jeremejevs. — Vai ne, doktor?
—Nu nē, ko jūs, — nomurmināja fiziķis. — Kur jūs to rāvāt?
•— Es zinu, — Jeremejevs teica. — Tajā brīdī tur būs bīstami. Tātad vislielākās briesmas draudēs tieši jums, vai ne? — Viņš paskatījās uz sievietēm, un tās piekrītoši pamāja.
— Tas būtu loģiski, •— paskaidroja fiziķis, — ja kādam kas draudētu. Bet būtībā nekādu briesmu nav.
— Un tomēr — atļaujiet man.
— Patiesi, doktor, — iebilda aktrise. — Valentīnam taisnība: kāpēc jums jāriskē? Ja ar jums kas notiks…
Balsu murdoņa viņu pārtrauca: visi pēkšņi iedomājās, kā viņiem klātos, ja ar fiziķi kas notiktu.
— Kapteini — Petrovs izsaucās. — Kāds ir jūsu viedoklis?
. — Es neiebilstu, — atbildēja Ustjugs.
— Nē! — kategoriski paziņoja Karačarovs. — Vienīgi es zinu, kas jādara.
— Jānospiež pogas, — Jeremejevs palika pie sava. 1 — Es nepiesakos konstruēt vai citu ko tamlīdzīgu. Bet nospiest pogas varēšu arī es.
— Un tomēr nē, — sadrūmis atkārtoja fiziķis. — Es esmu jums ļoti, ļoti pateicīgs. Un jūsu nodomi, tie ir… tie ir… Nu, vārdu sakot, saprotiet, es to neaizmirsīšu. Bet man ir jāizdara viss pašam. Un nebaidieties: nekas ar mani nenotiks.
Viņš piecēlās, strauji atbīdījis krēslu.
— Nekas, — viņš atkārtoja. — Bet jūs esat izdarījis vēl kaut ko, lai šī diena būtu laimīgākā manā dzīvē. Eksperiments izdosies, par to es nešaubos, un noritēs bez starpgadījumiem.
-— Vai jūs galvojat? — vaicāja PetroVs.
; — Nevis es, bet zinātne.
— Ja jūs cietīsit, kas par to atbildēs?
— Es necietīšu, — Karačarovs apsolīja. — Nu, ir laiks.
— Mēs jūs pavadīsim, — paziņoja Zoja, un visi cēlās no galda.
— Vienu mirkli, — viņus apturēja kapteinis. — Vera, es lūdzu …
— Es to izdarīju, kaptein.
Vera noliecās un paņēma no grīdas vīna pudeli. Kapteinis salēja vīnu kafijas tasītēs.