— Par jūsu panākumiem! — viņš teica fiziķim.
Tasītes klusu nošķindēja.
Fiziķis savējo nolika uz galda, tai nepieskāries.
— Es izdzeršu pēc tam, — viņš apsolīja.
Sekundi ilga klusums. Karačarovs īsi pamāja, pasmaidīja un, kā vienmēr, strauji devās uz izeju.
— Visiem ieņemt vietas kūniņās! — kapteinis pavēlēja. Par atbildi skanēja neapmierināta murmināšana.
— Visiem ieņemt vietas! — viņš atkārtoja. —: Lai cik pārliecināts būtu doktors, mums jāveic visi drošības pasākumi. Iespējama daļēja dehermetizācija, ja sprādziens izrādīsies spēcīgāks, nekā mēs domājām. Doktors strādās skafandrā. Kūniņās jums ir autonomā elpošanas sistēma.
Viņš pārbaudīja, vai visi izklīst pa kajītēm. Vera nogāja gar tām, ieskatīdamās durvīs, un nomierinoši pamāja kapteinim.
— Kā tavs slimnieks?
— Jūtas labi. Drošībai viss ir paveikts.
— Tagad tava kārta.
Pēc tam viņš aizgāja uz centrālo posteni, no kurienes varēja kontrolēt visu kuģi.
— Doktor, vai jūs esat vietā? — viņš pavaicāja uni- fonā.
— Man viss kārtībā.
— Gaidiet signālu.
Ustjugs pārslēdzās uz inženierposteni.
— Rudik, kā ar tevi? …
— Uzkrājēji pilni. Viss normas robežās.
—: Tūlīt sākam — seko!
— Klausos.
— Ja kaut kas =» rīcība kā trauksmē.
Viņš atkal pārslēdzās uz fiziķi.
— Uzmanību, doktor! Mēs esam gatavi. Varat sakt.
—* Ahā, — nepacietīgi nomurmināja fiziķis. — Sen jau laiks.
Kapteinis skatījās uz mēraparātiem. Pagāja sekunde. Otra. Barotāja bultiņa nodrebēja. Kapteinis saspringa, atspērās ar kājām pret zemi, pieķērās pie krēsla rokturiem.
To viņš izdarīja mehāniski, nedomādams. Bultiņa vēl kavējās. Un tad pēkšņi metās uz vienu malu.
Kuģis tikko jūtami nodrebēja.
Dobjš divkāršs sitiens, ass šahtas rezonatoru pastiprināts, atskanēja no apakšas. Pēc tam iestājās klusums.
Bultiņas lēni atgriezās vietās. Iedegās uzkrājēju indikatori: iekārtas sāka darboties, lai papildinātu enerģijas patēriņu.
Trauksmes tablo neiedegās. Tātad kuģa hermetizācija nebija traucēta.
— Inženier! — Ustjugs uzsauca. — Kā pie tevis?
— Viss kārtībā.
—; Uzmani, — kapteinis teica un steidzīgi devās uz izeju.
Viņš atvēra durvis, un no ass šahtas atskanēja daudzkārt pastiprināts «urā!».
Kapteinis atviegloti nopūtās. Pēc tam metās lejup, lēkdams pa vairākiem pakāpieniem uzreiz.
Viņam pretī nāca procesija. Kūniņas bija kļuvušas tukšas tūlīt pēc sitiena.
Fiziķi dzīvu un veselu nesa uz rokām. Tas bija triumfs.
Piespiedies starpsienai, kapteinis palaida tos garām un gāja aiz procesijas uz salonu.
— Vīnu! — iekliedzās Istomins. — Vīnu!
— Vīnu! — piebalsoja Valentīns, kas savu mūžu nebija dzēris ne lāses.
Izskrēja Vera, pat nepaskatījusies kapteinī.
Fiziķi nolaida uz grīdas tikai pie viņa krēsla galda galā, vietā, kuru viņš bija ieņēmis visas beidzamās nedēļas.
— Nu, kā ir, doktor? — vaicāja Ustjugs.
— Pilnīga veiksme, kaptein! — mirdzošām acīm fiziķis gandrīz nokliedza. Viņš stāvēja galda galā, joprojām atbalstījies ar plaukstām pret Jeremejeva un rakstnieka plecu; viņš it kā turēja tos apkamptus.
Veiksme patiešām bija spīdoša. Viss apstiprinājās. Tiesa, bija viena neparedzēta parādība — vājš sprādziens plašās telpas pašā stūrī, attālāk no iekārtas —, bet ar to viņš nodarbosies pēc tam. . Galvenā uzdevuma rezultātu sprādziens nebija ietekmējis, bet sprādziena iemeslu atradīs.
— Jā, viss ir spīdoši apstiprinājies! — viņš atkārtoja. — Izplatījumu var izliekt vajadzīgā veidā, un viela, izejot caur to, maina savu zīmi! Ir radīts modelis tam, kas notika ar mums. — Viņš skaļi un laimīgi iesmējās. — Zeme meklētu simt gadu, bet mums izdevās. Un kādos apstākļos! Nepietiek ar to, ka bija nepieciešams gandrīz vai radīt teoriju .,,
— Doktor, — smaidīdams iejaucās Narevs. —- Jūs savlaicīgi atgādinājāt par Zemi. Visiem gribas zināt: vai mēs drīz varēsim doties atpakaļ?
Fiziķis paraustīja plecus.
— Nu protams! — viņš teica. — Bet jūs nesaprotat galveno. Kas noticis ar mums — ir tikai gadījums, kurš kļuvis par iemeslu,Mani atklājumi aptver daudz plašāku parādību loku, un nākotnes zinātne…
—■ Tātad viss ir kārtībā? —* Narevs viņu atkal pārtrauca. Šajā brīdī viņš skatījās uz Milu. — Kas tad mums ir jādara, lai dotos ceļā?
— Ak dievs! — fiziķis iesaucās. — Nu labi. Lai no modeļa varētu pāriet uz kuģi, mums vajadzēs rīkoties ar jaudu … tūlīt…
Viņš mirkli klusēja un tad nosauca skaitli.
— Tas taču nebūs grūti, kaptein?
Kapteinis neatbildēja uzreiz. Viņš atvēra un atkal aizvēra muti. Un tikai pēc tam noliedzoši pakratīja galvu.
— Mums nav ne desmitās daļas tādas jaudas, — viņš neskanīgi noteica. — Tas nav iespējams.
— Piedodiet, ko? — fiziķis nesaprata. — Kā tā — nav iespējams?
— Mums ir neierobežotas enerģijas rezerves. Bet jūs taču zināt, kāda starpība starp enerģiju un jaudu.
Nāves klusumā atskanēja Nareva svilpiens. *
— Tātad viss velti, — viņš rezumēja.
Fiziķis neviļus pacēla plaukstas un aizsedza ar tām seju. Klusums brieda kā lavīna, gatava nobrukt. 'Nākamajā brīdī Karačarovs nolaida rokas.
—• Narev, ko jūs runājat! — viņš iekliedzās. — Kā — velti? Ir izdarīts atklājums, bet jūs…
Viņš apklusa, skatīdamies cilvēkos. Viņš nesastapa nevienu skatienu: visi reizē nolaida acis.
— Tā taču ir zinātne, — nomurmināja fiziķis, raugoties tasītē ar neizdzerto vīnu.
Vera ieskrēja ar jaunu pudeli un apstājās, smagā klusuma satriekta.
— Nevajag. Nesiet prom, — kapteinis viņai sausi teica.
DESMITA NODAĻA
Ne kapteinis, ne inženieris Rudiks, kuru vilšanās, liekas, nemaz neietekmēja, ne par vatu nesamazināja pasažieru klāju apgaismojumu. Un tomēr uz kuģa it kā bija kļuvis tumšāks. Varbūt tāpēc, ka cilvēki vairs nesmaidīja. Viņi sēdēja kajītēs vai ari lēni un drūmi klaiņoja pa dārzu. Lejā, uz bijušā tūristu klāja, Karačarova aparāti pamazām pārklājās ar smalku putekļu kārtu. Viss bija beidzies, viss bija zaudēts. Pāriet no cerības uz bezcerību ir smagāk nekā šķērsot sausu tuksnesi, lai arī dažkārt -tas notiek daudz ātrāk.
*
Šajā vēlajā stundā Narevs varēja sagaidīt visu — tikai, ne to, ka Mila atradīsies viņa kajītē. Viņa bija apģērbusies šā tā — acīmredzot jau bija likusies gulēt, bet kaut kāda doma piespiedusi viņu piepeši nākt šurp. Iespējams, viņa pat nesaprata, ko dara, — skatiens bija atsvešināts, sejā — apjukums. Tā vismaz ceļotājam likās, un viņš ari pats apmulsa.
— Sēdieties, lūdzu, sēdieties …
— Es? Kāpēc? Ak jā … Narev!
— Runājiet, es klausos.
— Kas tagad notiks? Kas būs ar mums?
— Nevajag izmist, Mila, tikai neizmist! Meklēsim… mēs atradīsim iespējas.