Jā, protams, aizvest viņš nevarēja nekur. Bet varēja — vest. Lai kaut kur aizietu, vispirms vajag doties ceļā. Ceļu sākot, katrs domā nonākt iecerētajā vietā. Un nemaz nav pārliecināts, ka tas viņam izdosies. Viņš iet un cer uz iesāktā veiksmīgu nobeigumu.
Arī viņiem jāiet. Cilvēkiem atkal jāatgūst cerība, jāatrod nodarbošanās. Un, ja lemta vilšanās, lai tā notiek nevis uzreiz, bet pakāpeniski. Lai cilvēki vispirms pierod pie domas par vilšanās iespēju. Pakāpenība ir saprātīga.
Narevs zināja: lai cilvēkus kaut kur vestu, viņam būs jāizmanto daži paņēmieni, no kuriem viņš bija jau gribējis atteikties. Tagad viņam šie paņēmieni bija pretīgi. Taču viņš neredzēja citu izeju. Un nolēma — lai cik tas pašam būtu netīkami, viņš tos izmantos cerībā, ka vēlāk cilvēki nebūs pret viņu pārlieku stingri.
Jau kuro reizi vajadzēja atkal pāriet Rubikonu.
Narevs domās iztēlojās Rubikonu. Upe tecēja pa grīdu, šķērsodama kajīti pa diagonāli. Viņš spēra platu soli, uz brīdi atspoguļodamies iedomātajā ūdenī. Aizvēra durvis un devās pie Milas.
Viņa bija savā kajītē — tāda pati nekustīga, vienaldzīga pret visu, sastingusi kā visas beidzamās dienas. Narevs sastapa viņas neizteiksmīgo skatienu 'un teica:
— Es jums apsolīju atrast izeju. Esmu to atradis. Nenokariet degunu un nebaidieties. Viss vēl priekšā.
Noliecies pie viņas, pusčukstus piebilda:
— Pagaidām par to nevienam nevajag teikt. Vai apsolāt? Nu brīnišķīgi. Atvainojiet, Man jāiet.
Viņš izgāja, nedodams laiku jautājumiem.
Mila ar novēlošanos pamāja. Nē, viņa nevienam neko neteiks. Ja nu vienīgi Innai. Aktrise izskatījās nelaimīgāka par citiem, bija vecāka nekā pārējās sievietes, un būtu necilvēcīgi viņai nepalīdzēt.
— Zoja, mīļā, — uztraukti sacīja Inna. — Izrādās, ka jūs zināt… Vai, kas jums tas?
Viņa atkāpās soli. Zoja turēja pirkstos lielu, aizlodētu ampulu. Ampula likās briesmīga pat pēc izskata. Zoja pasmaidīja. .
— Nebaidieties. Tādā veidā tas nav bīstami. Vispār tomēr jābūt uzmanīgai.
— Vai tā ir inde, jā? Zoja, vai jūs kaut ko gribējāt izdarīt? Vai jums ir smagi? Pastāstiet, izkratiet sirdi —; jums uzreiz kļūs vieglāk.
Nē, tā nebija inde — lai gan nemaz nebūtu par sliktu Dvēselē bija tukšums, tumsa. Dzīve galā, palikuši tikai sīkumi. Nekam nevarēja ticēt. Atlika tikai savest kārtībā materiālus no Otrās Bultas — materiālus, kuri nekad un nevienam nebūs vajadzīgi…
— Nē, — teica Zoja ar tikko jūtamu īgnumu. —= Tā ir tās slimības kultūra, kuru es pētīju.
Viņa rūpīgi ielika ampulu kārbiņā — tur ligzdiņās gulēja vēl dažas —, ielika skapītī, aizslēdza to.
— Bet ja tās saplīsīs? Grūdienos un vispār…
— Es tās ņemu līdzi kūniņā.
1 — Tas ir liels risks!
— Ko lai dara? Varētu, protams, iznīcināt, bet žēl. Vairāku gadu darbs. Uz Zemes gribēju pabeigt ārstēšanas metodiku. Bet tagatf…
— Zoja, mīļā, es tieši par to. Saprotiet, pie manis nesen bija atnākusi Mila… Jūs taču. zināt Nareva attieksmi
pret viņu, viņš to neslēpj. Un viņa pastāstīja.. ?
sintētiskās cūkgaļas gabalu, «sievietes, ja ir kas tāds, ko jūs nekad neapgūsit, tad, ieskaitot māku rakstīt labu mūziku, grāmatas un gleznot, katrā ziņā arī glabāt noslēpumus. Un, ja pasaulē ir sieviete šī vārda īstajā nozīmē, tad, protams, tā ir Mila — savādāk es viņu arī nemīlētu. Cik dienu pagājis? Divas? Un salonā jau vairs nav cilvēka, kas nezinātu, ko esmu atklājis… Esmu pārliecināts, ka viņi neizturēs pat līdz desertam. Bet to tu gribēji, tu gribēji karu, Narev, un tu to dabūsi…»
Vispār viņa sejā domas neatspoguļojās, un viņš mierīgi apēda otro ēdienu un ķērās pie saldā.
«Nabaga cilvēks,» viņš domās turpināja monologu, skatoties uz Karačarova tukšo vietu, kurš kopš dienas, kad galīgi sabruka cerības, nenāca pie kopējā galda. «Nevar taču doties upē, nezinot braslu. Protams, katram patīk atrasties uzmanības centrā un zināt, ka ikviens tavs vārds tiek uztverts nevis kā pavēle, bet kā atklāsme. Tas ir patīkami, pat ja tā pierasts, bet jo vairāk kā jaunums… Bet, mīļais doktor, katrai parādībai ir divas puses, tās ir w iekšējās pretrunas — dialektika … Un otrā puse šajā gadījumā ir nepatīkama un bīstama. Lai cik arī populārais censonis liktos spēcīgs, patiesībā viņš ir ierobežots savā rīcībā, sevišķi, ja ņem vērā mūsu apstākļus. Viņš var virzīties tikai pa vienu no diviem ceļiem: vai nu pretēji visu pārējo gribai censties sasniegt sev vien zināmu mērķi, vai arī darīt vai vismaz runāt to, ko no viņa gaida. Pirmais čeļš rada Pētera Pirmā tipa organizatorus, kuri nav šauri pragmatiķi. Bet biežāk tiek izmantots otrais paņēmiens. Tas ir patīkamāks: cilvēki mīl darboni par to, ka viņš izsaka viņu domas, nevis savējās. Izdzirdis no citas — autoritatīvākas personas savas domas, vidusmēra cilvēks ceļas pats savās acīs, jo viņš, izrādās, domā vienādi ar ievērojamiem cilvēkiem un nav par viņiem dumjāks. Tāda tipa darboņi tiek mīlēti, bet tiem ir. īss mūžs, tādēļ ka savas popularitātes palielināšanai, kaut vai saglabāšanai viņiem nepieciešams katru reizi, vēršoties pie apkārtējiem, paziņot par zināmu virzību uz priekšu pa izvēlēto ceļu, — par virzību, kura īstenībā var būt, bet var arī nebūt. Tas ir nepieciešams, dārgo doktor, tāpēc ka to gaida. Bet slikti, ja vienā jaukā dienā parādās cits darbonis, kurš pierāda, ka īstenībā virzība uz priekšu bijusi niecīga ' vai arī tās vispār nav bijis. Labāk, protams, ja virzība ir. Bet te slēpjas arī briesmas: jebkura
virzība nozīmē darbību, jebkura darbība var būt kļūdaina, jo tai arī ir divas puses bet absolūtā patiesība mums nekad nav zināma. Jebkura darboņa vājums — tajā apstāklī, ka viņš, lai arī pareti, bet tomēr ir spiests darboties. To,, teiksim, lieliski saprata senos laikos katoļu baznīca, kad cīnījās pret jauniem uzskatiem un jaunu rīcību — cīnījās cilvēku labuma dēļ. r? Jūs, dārgo aok- tor, neiztikāt ar solījumiem vien, bet arī vēl rīkojāties un pietiekami ātri. Tā dara diletanti, bet diletantisms ir bīstams. Bez tam jūs pats pieteicāties vadoņa lomai —■ profesionālis būtu nogaidījis, līdz to palūdz. Vajag studēt vēsturi, tajā ir, piemēram, Aleksandrs Ņevskis. Kas attiecas uz mani…»
Šo spīdošo Nareva paradoksālajā manierē ieturēto monologu pārtrauca Jeremejevs — droši vien tāpēc, ka viņšЈ tāpat kā visi pārējie, nedzirdēja no tā ne vārda?
— Atļaujiet jums uzdot jautājumu.
Narevs izbrīnā pacēla acis. Viņš zināja, kāds būs jautājums, un zināja, ka to uzdos, bet vajadzēja rādīt izbrīnu.
— Protams, ja vien spēšu atbildēt.
Brīdi bija klusums, cilvēki skatījās te uz Jeremejevu, te uz Narevu. Beidzot Valentīns izšķīrās.
— Klīst baumas… — viņš iesāka. —? Klīst baumas, ka jūs … Ka jums … vārdu sakot…
— Runā, — pārtvēra rakstnieks, — ka >ums ir zināma kaut kāda izeja. Mēs lūdzam; jūs taču pats saprotat, ja neatradīsim nekādu izeju, mēs aiziesim bojā visai drīz.
Narevs lēni, ļoti lēni paņēma karotītē želeju. Tieši šajā brīdī viņš pa īstam iestājās spēlē. Pirms pusgada viņš būtu juties apmierināts, ja tas būtu noticis toreiz, — tagad viņam bija pretīgi. Bet atkāpties nevarēja: ņeviens cits, viņš sev teica, pat to neizdarīs… Narevs klusēja tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai gaidītāju sasprindzinājums sasniegtu augstāko pakāpi.