— Redzat, — viņš smaidot teica, lai gan balsī nebija pārliecības, bet šaubas un dziļa atbildības sajūta; Narevs prata izmantot savu neskanīgo balsi. — Es ceru, jūs mani neturat aizdomās par kaut kādu baumu izplatīšanu.- i.
— Beidziet taču, Narev, —1 teica Istomins. —; Neviens jūs netaisās tādā ziņā apvainot. Nav svarīgi, no kā, "bet mēs par to esam dzirdējuši, un tagad lūdzam atbildēt: kas jums ir zināms? Vai mēs varam cerēt' uz kādu labu pārmaiņu?
Narevs nolika karotīti un atkal brītiņu klusēja — ne pārāk ilgi, jo pacietību nedrīkst pārāk ilgi pārbaudīt.
— Jūs taču saprotat, — viņš sacīja, — es nekavētos, ja redzētu, kurā pusē atrodas durvis, kas ved uz glābiņu. Ja es būtu pilnīgi pārliecināts …
— Ahā! — iesaucās Inna. — Tātad jūs kaut ko zināt un tikai neesat pilnīgi pārliecināts …
— Tur jau tas suns aprakts, — satriekts apstiprināja Narevs. — Es neesmu radis dot vieglprātīgus solījumus. Bet varu zvērēt, ka, tiklīdz iegūšu vajadzīgos pierādījumus, — ja vien tādi eksistē, — tūlīt jums pateikšu …
Viņš nevarēja pabeigt frāzi, un tai arī nebija beigu. Tieši te vispārējai murdoņai vajadzēja viņu pārtraukt —= un tā patiesi arī pārtrauca.
— To jūs izbeidziet, —3 nosodoši sacīja Jeremejevs.
— Mēs visi piedalāmies vienā spēlē. Tā ka jāskrien visai komandai.
Pārējie viņu atbalstīja.
Saprotu, —; kā iepriekš neapņēmīgi noteica Narevs. —• Bet labāk lai atbildība gulstas uz mani — kāpēc tā būtu jāuzņemas visiem?
Viņš runāja un iekšēji priecājās, cik skaidri pats runā, cik tīri veidojas viņa pārdomātā notikumu līnija, — un vienlaicīgi skuma, ka vēl nav atradinājies tā runāt un izdomāt. «Tas viss viņu dēļ,» viņš nodomāja, taisnodamies savā priekšā, bet varbūt Milai, kura tagad skatījās viņā, un viņas acīs bija cerība. «Visas cilvēces dēļ: kaut mēs esam tikai trīspadsmit cilvēku, bet kopā mēs veidojam patstāvīgu cilvēci. «Vaļa» cilvēci…»
— Nē, — teica Istomins. — Jums nav taisnība. Mēs nebaidāmies atbildības un gribam zināt to pašu, ko jūs.
—: Es tiešām nezinu, — Narevs nomurmināja. — Tas ir tik negaidīti…
— Jūs esat cietsirdīgs, ; — teica aktrise, gatava raudāt.
— Kāpēc jūs domājat tikai par sevi?
— Nu, ko jūs, — apjucis noteica Narevs. — Es neesmu devis iemeslu…
Viņš gaidīja. Spēlē bija divi laimesti, un, ja viņš bija apsēdies pie galda, tad gribēja iegūt abus. Viņš gaidīja, un beidzot sarunā iesaistījās Mila.
— Klausieties, — viņa klusi teica un sarkdama nolaida acis: ja vismaz Valentīns te nebūtu, bet tagad iznāk gandrīz kā izģērbties visu acu priekšā… — Es esmu vainīga, es to izstāstīju. Bet domājiet par mani, ko gribat, — es to izdarīju visu dēļ. Mēs visi jums ticam…
«Cilvēki,» nodomāja Narevs, skatīdamies garām pēkšņi apdzisušajam Jeremejevam. «Cilvēki, kā jums ir nepieciešama cerība un kā gribas tās dēļ pat noticēt apmānam! Nē, es esmu izlēmis pareizi. Tagad — pie lietas!»
Viņš nopūtās.
— Lai notiek pēc jūsu prāta. ;ī — viņš sacīja, it kā pārvarēdams iekšēju pretestību. — Es to atklāju gandrīz nejauši. Kā jūs zināt, es neesmu zinātnieks un vienmēr esmu domājis, ka neko jaunu atklāt nevaru. Tomēr spēju atklāt ko tādu, kas jau eksistē, bet kam neviens nepievērš uzmanību. Un man izdevās. i. Tomēr gribu jūs brīdināt: es nezinu, kā atgriezties uz Zemes. Precīzāk —? nezinu, kā to izdarīt tūlīt, — viņš turpināja jau ātrāk, it kā aizrāvies: nedrīkstēja ļaut viņiem vilties, zaudēt interesi. — Kā jūs zināt, neviena ekspedīcija līdž šim nav sastapusi zvaigznes, kuras sastāvētu no antivielas. Bet tas taču attiecas tikai uz tiem spīdekļiem, kuru tuvumā mēs esam bijuši. Jums ir zināms, ka pēc starojuma, pēc gaismas nevar noteikt, no kā sastāv debess ķermenis: gan viela, gan antiviela izstaro enerģiju vienādu kvantu veidā. Visumā ir milzumdaudz spīdekļu, par kuriem mums nav tāda veida ziņu. Un kādas senas ekspedīcijas ierakstos man izdevās atklāt…
Viņš stāstīja, vērsdamies pēc kārtas te pie viena, te otra pie galda sēdošā. Tasītēs dzisa kafija — visi to bija aizmirsuši, visi alkatīgi klausījās, cenzdamies katrā viņa vārdā saklausīt cerību. Viss, ko šie cilvēki izjuta, bija rakstīts viņu sejā, Narevs tās lasīja viegli kā diriģents partitūru un skaidri redzēja, kur bija nepieciešams pastiprināt galvenās tēmas skanējumu, kur ieturēt fermātu, kur — pauzi.
— … Tātad viss liecina, ka tā ir antizvaigzne. Es pats nenonācu pie tāda secinājuma, tas ir tur — ierakstā. Jūs jautāsit: ko mums var dot šī zvaigzne —; enerģijas mums jau tāpat pietiek… Tomēr šī ir «O» klases zvaigzne, vientuļa un pēc statistikas tādām parasti mēdz būt planētu sistēmas. Bet, ja tādas klases zvaigznei ir attīstīta planētu sistēma, par ko atskaitē ir zināmi norādījumi, tad, kas zina, vai tur nav dzīvības, nav civilizācijas?…
Viņš ieturēja pauzi. «Populāram izklāstam ir liela nozīme,» viņš domāja, atvelkot elpu. «Tas, kas zinātnē vēl tiek apzīmēts ar trim jautājuma zīmēm un atrunāts ar daudziem «ja», populārā izklāstā skan kā sen noticis fakts, par kuru šaubīties nemaz nav pieklājīgi…» Un patiešām — Narevs bija izvēlējies īsto laiku savas hipotēzes izklāstam:* viņam būtu varējis iebilst fiziķis, bet tieši Karačarova nebija viņu vidū un, ja viņš arī te būtu, diez vai viņu uzklausītu. Viņš, protams, sāktu strīdēties, viņam svarīgāks bija gala rezultāts, bet Narevam galvenais bija darbība, tas ko viņš sauca par patiesību, noderēja tikai viņa lozungiem. Tā vai citādi, bet fiziķa prombūtne bija ļoti vēlama.
— Var, protams, sacīt, — Narevs turpināja, — ka tie .* ir negatīvi, abstrakti spriedumi. Bet ir viens apstāklis, kas pamato šādu hipotēzi. Ja šī zvaigzne patiešām tuvojas mums no kaimiņu galaktikas, tad rodas jautājums: kāds spēks varēja to izkustināt no vietas un likt doties miljoniem gadu ilgā ceļojumā caur starpgalaktiskajiem plašumiem? Es domāju… pat vairāk: esmu pārliecināts, ka tā nav tikai apstākļu sakritība — tas ir saprāts un tikai saprāts.
Visi vienlaicīgi nopūtās: Nareva vārdi bija loģiski un apžilbinoši. Bet viņš nedeva klausītājiem laiku pakāpeniski visu pārdzīvot: viņš tos veda tālāk.
—■ Tagad palūkosimies, kas mums var palīdzēt šajos apstākļos, kādos esam nokļuvuši. Zeme nav spējīga atrisināt pamatuzdevumu — pārvērst mūs normālā stāvoklī tā, lai nekaitētu nevienam citam. Acīmredzot tas ir pa spēkam tikai augstāk attīstītai civilizācijai, kura attīstīdamās neizbēgami pārvarēs arī šo zinātniski tehnisko barjeru. Tātad mums vajadzīga augsti attīstīta civilizācija. No otras puses, ja tā būs civilizācija, kura veidota uz parastās vielas bāzes,.mēs nevarēsim ar to nodibināt nekādus kontaktus: ar Zemi mums ir vismaz kopēja valoda un domāšanas veids, bet te mēs nevarēsim uzreiz paskaidrot sava lūguma būtību. Manuprāt, tas iespējams tikai ar personiskiem kontaktiem, bet tieši ar Zemes tipa civilizāciju, es runāju par vielu, mēs tādus kontaktus nenodibināsim. Tātad mums vajadzīga, pirmkārt, augsti attīstīta civilizācija —> un, otrkārt, civilizācija, kas sastāv no antivielas. Man liekas — tā ir ārkārtīgi reta parādība: mums taču vispār citas civilizācijas nav zināmas. Un tāpēc ir pamats domāt, ka liktenis mums dāvājis tieši to, kas vajadzīgs. Par antivielu es jau teicu. Bet, kas attiecas uz šīs hipotētiskās civilizācijas līmeni, tad atcerieties, ka mums vēl nav pa spēkam vadīt sava spīdekļa kustību pēc mūsu gribas, pārvērst to par flagmani planētu eskadrai, kura šķērso bezgalīgo pasauli. Viņi acīmredzot varējuši to izdarīt!… To man izdevās atrast, un par to man gribas vēl padomāt, pirms aicinu jūs; —= viņš ieturēja pauzi, — lidot turp!