Dažus mirkļus bija klusums.
— Lidot turp … — nočukstēja aktrise.
s — Tas ir lieliski, godavārds! — iesaucās Istomins. •— Un jūs klusējāt!
— Ja man būtu izdevies cits variants, — noteica Narevs, — mani atradumi nebūtu vajadzīgi, bet bez slavas es varu iztikt.
— Vediet mūs! — iesaucās aktrise. «=s Mēs sekosim jums!
Narevs piecēlās un stāvēja, gaidīdams, līdz visi apklusīs.
— Kuģi vadīs kapteinis, —; viņš teica. — Bet, pirms runāju ar viņu, man jāzina, vai jūs visi man piekrītat, un katrs vārds, ko viņam teikšu, izteiks jūsu visu viedokli. Vai es varu ar to rēķināties?
Atbildei noskanēja vienbalsīgs «jā».
— Tādā gadījumā, — teica Narevs, — es tūlīt eju pie viņa. " i
*
Uzklausījis Narevu, kapteinis dažas minūtes klusēja, raudzīdamies izslēgtajā ārējās apskates ekrānā. Raudzījās tik uzmanīgi, it kā diskā jau liesmotu apsolītā zvaigzne, apbrīnojamu planētu spieta ielenkta.
— Vai mans viedoklis jūs interesē? —; viņš beidzot vaicāja.
Narevs tikko manāmi pasmaidīja.
— Varbūt jūs vai kāds cits būtu varējis pārliecināt cilvēkus par pretējo. Pat ļoti iespējams. Ko jūs tiem piedāvātu vietā?
Kapteinis uzreiz neatbildēja, tad teica:'
— Skatīties acīs patiesībai. Pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.
Narevs pamāja. *
— Es jau zināju, ka jūs tā teiksit. Nekas cits jums arī neatliek. Bet patiesība, kaptein… Dažkārt tā ir Gorgo- nas Medūza. Atcerieties antīko mitoloģiju. Kurā Gorgona paskatījās, tas pārvērtās akmenī. Un tas notiek labākajā gadījumā: akmens pats par sevi vismaz nav aktīvs. Patiesība ir kā inde: mazās devās tā ārstē, bet lielās var nogalināt vai padarīt ārprātīgu. Vai par to jūs neesat padomājis?
— Ko jūs teiksit cilvēkiem, kad jūsu iedvestās cerības sabruks?
— Būtu vajadzējis sacīt — ja sabruks.
Šoreiz pasmaidīja kapteinis.
— Es saku — kad sabruks. Kas būs?
i— Lēmums nāks ar laiku.
' Un jūs mētāsiet cilvēkus no cerības uz cerību?
f— Kā tad citādi lai viņi dzīvo?
f— Bet kā jūs?
— Tas ir pavisam kas cits. Kas vajadzīgs man, es varu atrast arī šeit.
— Savādi — kāpēc tad jūs toreiz tā steidzāties uz Zemi? Bet, liekas, es saprotu. Un, atklāti sakot, man tas nepatīk.
— Jūsu jūtas, kaptein, mani neinteresē. Jums ir divi ceļi. Vai nu mani atbalstīt un izvest kuģi tās zvaigznes rajonā, par kuru es runāju, vai uzstāties pret mani. Јs brīdinu: jūs zaudēsit, tāpēc ka es piedāvāju cerību, bet jums nav ko likt vietā.
Iestājās klusums. Abiem pazibēja viena un tā pati doma: kāpēc sarunu biedrs neiesaka griezties pie administratora, neizmanto tā atbalstu? Acīmredzot abi juta savu pozīciju vājumu un uzskatīja, ka vieglāk to aizstāvēt pret līdzīga spēka pretinieku.
— Man ir maz laika, — sacīja Narevs. — Viņi gaida mani atgriežamies ar atbildi. Labāk būs, ja jūs pats pateiksit cilvēkiem savu lēmumu.
— Kāpēc gan notikumi jāforsē?
— Izvēles nav. Lūdzu, varat domāt vēl piecas minūtes. Bēt varat -arī to nedarīt: man jūsu domu gaita ir iepriekš zināma, un, ja vēlaties, es jums izstāstīšu, kāda tā būs.
— Interesanti… Pamēģiniet.
— Nav nekā vieglāka. Galu galā jūs piekritīsit, lai gan vispār man neticat. Jūs spriedīsit tā: protams, vieglāk būtu noiet malā un ļaut šim avantūristam —' jūs taču tā domājat par mani — pašam lauzt kaklu. Bet viņš — tas ir, es — ir apņēmīgs cilvēks un līdz kakla laušanai vēl spējīgs izdarīt daudz ļauna, jo cilvēki pagaidām sekos viņam. Ja piekritīšu, es varēšu cilvēkus no-daudz kā pasargāt. Tiesa, es kļūšu gandrīz vai par viņa avantūras līdzdalībnieku, bet galvenais taču — nevis ko par mani domās, galvenais ir reālais labums. Apmēram tā, kaptein, jūs domāsit vai, precīzāk, jau domājat. Pareizi, vai ne?
— Kāpēc jums liekas, ka man svarīgi, kas notiks ar šiem cilvēkiem? Vai tad es nevaru atmest ar roku un teikt: viņi paši to gribēja!
— Nevarat. Tāpēc ka jūs esat tāds, kāds esat. Ja jūs būtu cits cilvēks, kas zina, varbūt arī es rīkotos savādāk.
— Jūs esat mani tik labi izpētījis?
—■ Vai tad jūs ir jāpēta? Jūs esat kā atvērta grāmata. Pietiek viena jūsu soļa… Jūsu mīlestība — kā to lai nosauc — nebija nevienam noslēpums. Jūs no tās atteicāties, lai novērstu sarežģījumus. No tā var secināt tikai vienu: jūs vienmēr jutīsit savu atbildību par kuģi un par visiem, kas uz tā atrodas. Jūs esat pienākuma cilvēks, kaptein. Tāpēc es varu runāt ar jums pilnīgi atklāti. Ja tagad teiksit, ka esmu jūs pareizi novērtējis, es uzskatīšu, ka esam vienojušies.
— Ja jūs mani tik labi pazīstat, — pēc brīža sacīja Ustjugs, — tad jums jāsaprot, ka nekādu vienošanos mēs nepanāksim.
*
Pēc sarunas ar kapteini Narevam radās sajūta, it kā viņš būtu uzgrūdies aizvērtām durvīm. Durvis vajadzēja atvērt, izmēģināt dažādas atslēgas. Loģika nelīdzēja —■ arī kapteinis bija racionālists. Jāizmēģina cita atslēga —■ emocionālā.
Rakstnieku Narevs atrada darbā iegrimušu. Istomins drūmi pārskatīja kaut kādas lapas, plēsa tās un meta uti- lizatora atvērtajā caurumā. Viņš pamāja Narevam uz dīvāna pusi un turpināja nodarboties ar papīriem.
— Nu, metr, — teica Narevs, labvēlīgi smaidot, — liktenis mūs atkal pārbauda? Tiklīdz jūs noskaņojaties strādāt, tā laiks doties ceļā. Šoreiz tā ir mana vaina.
Istomins pavicināja pirkstos satvertu lapu.
— Kam gan vajadzīgs mans darbs? — viņš noburkšķēja.
— Apstākļi ir pārāk neparasti. Bet tas nenozīmē, ka mākslai te nav vietas. Tikai tai varbūt ir atbilstoši apstākļiem jāpieņem citas formas. Jūs taču neuzskatāt formas par absolūtām?
— Gluži otrādi! — atdzīvojās Istomins, kuram jau sen nebija nācies sarunāties par šādu tematu. Bet kā bez tādām sarunām lai dzīvo?
— Un, protams, — Narevs turpināja, — cilvēkus mākslā vispirms iAteresē tas, kas tieši saistīts ar viņu likteni. Ņemsim kaut vai mūsu šodienu. Kuģis izremontēts, var doties ceļā. Mēs visi zinām — kurp. Viss atkarīgs no ekipāžas, no kapteiņa. Bet kapteinis… Viņam ir savdabīgs domāšanas veids.
Narevs pielēca kājās un sāka strauji staigāt pa kajīti.
— Liekas, nav grūti saprast: zvaigzne, par kuru es stāstīju, var ļoti interesēt ne tikai mūs, bet arī Zemi. Ja viss būs tā, kā mēs ceram …
— Bet ja nu ne? — klusi iestarpināja Istomins.
r— Ja ne, tad nekādā ziņā nebūs sliktāk. Kaut vai tāpēc, ka sliktāk vairs nevar būt. Tā ka mēs varam tikai laimēt. Padomājiet! Mēs būsim zvaigznes tuvumā. Ja būs planētas —; nosēdīsimies. Dabūsim sakarus ar Zemi. Kas mēs būsim pēc visa tā? Ne vairs saujiņa cilvēku, kas cietuši avārijā, bet ekspedīcija, kas izdarījusi kolosālus atklājumus! Nebijušus! Un, ja izdosies atgriezties uz Zemi, mēs atgriezīsimies nevis kā neirastēniķu grupa, bet kā varoņu ekipāža! — Narevs apstājās, sabāza rokas kabatās un izaicinoši palūkojās Istominā. —= Vai tas nav pūliņu vērts?