Zeme jau zināja. Tā gatavojās sagaidīt. Karačarova formulas, antizvaigznes zinātnieku koriģētas, tika pārraidītas, un pirmās inženieru grupas jau izlidoja uz nolūkoto kosmosa punktu, kur bija nolemts samontēt iekārtu «Vaļa» un visas ekspedīcijas un pasažieru pārvēršanai.
Cilvēki nepacietīgi gaidīja tikšanos. Tomēr garlaikoties un ilgoties nebija laika: ieraksti, fotogrāfijas, paraugi, kas bija iegūti pie viesiem, tika apstrādāti, sistematizēti, savesti kārtībā. Darba bija tik daudz, ka brīva laika nebūtu pat tad, ja te atrastos divreiz vairāk cilvēku.
Cilvēki nebija aizmirsuši pārdzīvoto. Tomēr tagad viņi bija kļuvuši savādāki. Pārdzīvojumi viņus bija norūdījuši, bet atklājumi padarījuši gudrākus. Viņi bija iemācījušies veidot savu likteni.
Tāds bija «Vaļa» vēstures fināls — cienījams fināls.
*
— Kaptein, — Istomins jautāja, — vai jūs uzskatāt, ka mans stāstījums ir neiespējams?
— Nezinu, — godīgi atbildēja Ustjugs. — Principā, protams, tas nav izslēgts. Bet varbūtība, manuprāt, ir ļoti niecīga.
— Lai arī tā! — gandrīz izkliedza Inna. ; — Bet, ja mēs savām acīm nepārliecināsimies kaut vai par to, ka nav ne planētu, ne kultūras, mēs nekad to sev nepiedosim, jo kaut kāda varbūtības daļiņa tomēr paliek!
— Un ja nu tas patiešām tā ir? — vaicāja Zoja. — Ja viņu vienīgā izeja ir satikt mūs, bet mēs izvairīsimies?
— Būtu interesanti paskatīties, ko viņi spēlē, — skaļi prātoja Jeremejevs. — Droši vien kaut kas līdzīgs futbolam viņiem ir. Ja vien viņiem ir kājas.
—■ Kaptein! — iesaucās Istomins. — Ja mums ir dota iespēja, kādēļ no tās atteikties? Vai tad mēs neesam tādi cilvēki, kuri varētu kļūt par varoņiem?
Par to kapteinis šaubījās. Tomēr noklusēja. '
Cilvēki gaidīja atbildi, bet viņš klusēja. Jā, tas bija vilinoši, bezgala vilinoši, un Istomina paredzējumi smaržoja pēc jaunības: nezināmo trašu vēsmas, pārgalvīgas nosēšanās, izlūku klusie soļi nāca no tām. Un tomēr…
Viņš atcerējās, ka toreiz, kad tas viss viņam bija, viņš vēl nebija kapteinis un tiesības izšķirt nepiederēja viņam, bet gan vecākiem un vairāk pieredzējušiem.
— Nē, — Ustjugs apņēmīgi pateica. — Man ir jāsaglabā jūsu dzīvības, un es tās saglabāšu. Es nepieļaušu lielu risku.
— Saglabāsit — kam? — iekliedzās Mila.
— Kam dzīvo cilvēks? — kapteinis atbildēja ar jautājumu.
— Bērniem! — atsaucās jaunā sieviete.
■— Lai radītu, — nomurmināja Istbmins.
— Mīlestībai, — neveikli iesmējies, noteica Narevs.
«Lai spēlētu,» nodomāja Jeremejevs, bet klusēja.
— Lai būtu laimīgs, — apņēmīgi sacīja Inna.
— Tā, — kapteinis rezumēja. — Pateicos par informāciju. Jūsu viedokļi man ir skaidri. Bet es uzskatu, ka cilvēks dzīvo tāpēc, lai izpildītu savu pienākumu. Es zinu, kāds ir mans pienākums, un es to izpildīšu.
— Kas jums dod tiesības nostādīt savus uzskatus augstāk par citiem? — uzstājīgi noprasīja Narevs.
— Likums, — Ustjugs mierīgi atbildēja.
—■• Jā, —- sacīja Petrovs, kas līdz šim bija klusējis, un viņa balsī noskanēja negaidīta stingrība. —; Var runāt, ko grib, bet visiem ir jāpakļaujas likumam. Tikko mēs to vairs nedarīsim, tā aiziesim bojā — gan kā sabiedrība, gan kā cilvēki.
—■ Pārāk * augstif — Narevs nosacīja, un viņa balsī ieskanējās augstprātīga nots. — Vai jūs nepaskaidrotu, kādam likumam mums jāpakļaujas? Zemes likumam?
— Dabiski.
—< Vai mēs esam uz Zemes?
— Likumdošana ir spēkā visas mūsu civilizācijas robežās.
~ Mūsu civilizācijas, — rūgti atkārtoja Narevs. ~ Mūsu civilizācijai ir tikai viena planēta, kuras vārds — Valis. Šo planētu apdzīvo trīspadsmit cilvēku, mūs abus ieskaitot. Un ar Zemes civilizāciju Vaļa planētai nav vairs nekāda sakara. Vai patiešām jūs līdz šim neesat sapratis, ka viss, kas bija spēkā uz Zemes, mums ir tukša skaņa? Mēs tagad dzīvojam savā Visumā. Mēs visi vairs neesam cilvēki, bet antibūtnes. Mums, cienītais līdzpilsoni, eksistē tikai šī pasaule ar četrām sienām, un mums nav nekādu likumu, izņemot tos, kurus nosakām paši, tāpēc ka mums ir cita dzīve, cita loģika, citi laba un ļauna jēdzieni…
— Tie ir vārdi, — iejaucās kapteinis. — Tikai vārdi.
— Vārdi? Kaptein, uz zemes mīlestība ir kā svētība. Kurš pirmais nonāca pie secinājuma, ka šeit tā ir ļaunums? Nē, sava loģika tur ir — tie nav tikai vārdi, tie ir fakti. Ja līdz šim vēl to nebijām sajutuši, tad tikai mūsu domāšanas inertuma dēļ. Mums nav nekā: ne likumu, ne vēstures, ne pagātnes, jo visa mūsu pieredze šeit nav vajadzīga, tā ir nederīga. Es nezinu, vai mums ir nākotne, sevišķi, ja mums izdosies palikt pie saviem uzskatiem. Bet, ja nav likuma, tad mēs varam rīkoties, kā uzskatām par nepieciešamu, mēs — planētas Valis iedzīvotāji. Tāpēc…
Šoreiz kapteiņa balss bija asa.
— Jūs kļūdāties, pasažieri Narev, -7- viņš teica. — Te bija, ir un būs likums, un es jums jau ne reizi vien esmu par to atgādinājis. Šis likums ir Transgalaktikas Reglaments, kur skaidri teikts, ko mēs drīkstam un kas mums aizliegts.
— Nē, kaptein, — iebilda Narevs. — Reglaments, par kuru jūs runājat, ir spēkā uz kuģa.
—ī Tieši tā, — kapteinis piekrita.
— Vai tad šis ir kuģis?
— Kā jūs teicāt?
— Es saku — kuģis ir pārvietošanās līdzeklis. Transporta līdzeklis, kurš kalpo pasažieru un kravas nogādāšanai no viena pasaules punkta otrā. Jūs nevarat mūs nogādāt tur, kur mums vajadzīgs. Bet tam, kas vienkārši lido izplatījumā, nemaz noteikti nav jābūt kuģim: tā var būt arī planēta. Es, kaptein, negribēju par to runāt, bet jūs pats iesākāt. Ja tas nav kuģis, tad uz tā arī nevar būt Reglamenta. Vēl vairāk: te nevar būt arī kapteiņa. Jums
nav tiesību šeit komandēt — no tā brīža, kad Valis pārstāja kustēties pēc cilvēku gribas.
— Tiesības ir — ja jau es komandēju.
— Komandējāt. No šī brīža tā vairs nebūs.
Acīmredzot vajadzēja kaut ko atbildēt. Iebilst. Kaut vai
uzkliegt. Bet Ustjugs palaida garām īsto brīdi. Liekas, viņš gaidīja, lai kāda balss :— vismaz viena — atskanētu, viņu aizstāvot. Bet cilvēki klusēja. Tikai Petrovs nomurmināja:
— Jā, tas ir loģiski. Kapteinis — kuģim, nevis planētai.
*
«Tā,» domāja kapteinis Ustjugs. «Tiktāl mēs nonākuši. Tik tālu gan.»
Viņš sēdēja savā kajītē, un viņam negribējās dzīvot.
Viņam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai ar cieņu aiz- _ietu no salona. Pa ceļam uz kajīti viņš satika Lugovoju; stūrmanis steidzās turp, kur kapteinis nekad vairs negribētu parādīties.
Puisis novērsa acis. Ustjugs pasmīnēja un neaizturēja viņu.
Tagad viņš sēdēja kajītē un truli raudzījās mēraparātu skalās, kuras aizņēma pusi sienas un deva iespēju sekot kuģa stāvoklim. Ustjuga apziņa automātiski fiksēja rādījumus, lai gan tas kapteinim vairs nebija vajadzīgs.
Izklausījās pēc viduslaikiem: dumpis uz kuģa un citas blēņas tādā garā. Varbūt nevajadzēja padoties. Iespējams, ka vajadzēja šaut.
Viņš būtu arī šāvis, ja būtu pārliecināts, ka viņa darbības programma sola cilvēkiem vairāk nekā tā, kuru tie izvēlējās. Bet kapteinis nezināja, kas labāk.