Domas sāka strādāt ātri, it kā atdalījušās no pārgurušā ķermeņa.
Rentgenstarojums varēja rasties, tikai kuģim saduroties ar vielas daļiņām. Ieurbjoties «Vaļa» ķermenī, daļiņas tika strauji nobremzētas un atdeva enerģiju cietā starojuma veidā. Apšuves titāna sakausējums bija pārāk vājš ekrāns, lai noslāpētu tā jaudu.
Tas bija skaidrs. Bet indikatori rādīja arī ko citu? to daļiņu skaits aiz borta, kuru triecieni pieauga, tuvojoties lielam debess ķermenim, pagaidām vēl nebija tik liels, lai izraisītu tādu efektu. Tam bija jānotiek daudz vēlāk, un Lugovojs cerēja, ka pagūs apliekt zvaigzni pietiekami drošā atstatumā.
Protams, ap zvaigzni plūstošo daļiņu skaits varēja krasi mainīties. Taču šoreiz runa nebija par teoriju: indikatori uzrādīja daļiņu reālo skaitu izplatījumā, un tas bija pārāk mazs, lai radītu briesmas.
To visu stūrmanis saprata nedomādams, gandrīz automātiski: domu gaita viņa smadzenēs jau bija iepriekš ieprogrammēta, teorijas un treniņu spēcināta. Starojumam nevajadzēja būt, bet tas eksistēja, un, šo faktu apstiprinādama, neapklusināmi kauca sirēna un mirgoja sarkanais tablo, jaucot savu spīdumu ar zvaigznes gaismu ekrānā, ko filtri nokrāsojuši oranžu.
Lugovojs saspringa. Parādība bija savāda, un tās iemeslu vajadzēja atrast nekavējoties.
Viņš atklāja iemeslu un neviļus ievaidējās*
Daļiņu patiešām nebija tik daudz, lai, bremzējoties pret kuģa apšu vi, tās izraisītu spēcīgo rentgenstarojumu. Bet tas nemaz nebremzējās: tās anihilēja. Pie tam atbrīvojās ārkārtīgi liela enerģija. Anihilācijā radušies starojuma lieljaudas kvanti viegli caururba bortus.
Draudi bija divkārši: starojums lēni virzījās uz apdzīvojamām telpām, bet borti lēni un nenovēršami kusa kā ūdenī iegremdēti sāls kristāli.
Tātad aiz borta daļiņas bija ar pretēju zīmi. Secinājums — zvaigznes nesastāvēja no antivielas, kā cilvēki bija cerējuši. Lugovojs saprata, ka viņi kļūdījušies.
Nožēlām neatlika laika. Bija radušās nāves briesmas. Un no tām bija grūti izvairīties.
Lugovojs vispirms uzmeta skatienu integratoram un, galīgi izšķīries, sāka rīkoties precīzi, kā treniņā.
Ātrām kustībām viņš izslēdza bremžu dzinējus. Pārslodze izzuda, un stūrmanis atviegloti uzelpoja. Viņu pārņēma fizisks, tīri dzīvniecisks prieks: asinis atplūda no smadzenēm, kļuva vieglāk elpot. Gribējās, lai tā būtu vienmēr.
Bet viņš zināja, ka atelpa būs tikai īsu mirkli.
Lai izglābtos, vajadzēja nevis bremzēt kuģi, bet gan paātrināt tā gaitu, cik vien iespējams. Briesmas līdz ar to palielinājās, bet saīsinājās laiks, kurā kuģis bija pakļauts daļiņu iedarbībai.
Lugovojs ieslēdza marša dzinēju un, pakāpeniski bīdot sektoru, sāka palielināt ātrumu, ieslēdzot aizvien jaunas membrānu grupas.-Ar kreiso roku viņš lēni —-: pa grāda daļai mainīja lidojuma virzienu.
Pārslodze ātri sasniedza iepriekšējo. Tagad stūrmanis tika spiests nevis ar krūtīm pie drošības jostām, bet gan ar muguru pret krēslu. Tā pārslodze bija vieglāk izturama, un Lugovojs vēl nedaudz pabīdīja uz priekšu roku, kura bija sažņaugusi vilkmes sektora galviņu.
Roka drebēja, it kā turēdama pārmērīgu smagumu, bet tās kustība bija vienmērīga.
Atkal dzeņi ar spēcīgiem knābjiem sāka klauvēt smadzenēs. Lugovojs saviebās no sāpēm. Viņam vairs nevajadzēja skatīties mēraparātos, tagad viņš bija kļuvis par kuģa sastāvdaļu un ar visu organismu uztvēra režīma pārmaiņas, izjuta to pieļaujamās robežas. Viņa skatiens neatrāvās no ekrāna, kur trīs zvaigznes atkal bija saplūdušas vienā.
Vienlaicīgi viņš sāka domāt par sevi. Un domāja ar niknumu, pretīgumu un naidu.
Viņš domāja, ka viņam ir bijis viss. Viņš bija jauns. Bija labi noaudzis un skaists. Viņa sejā vēl nebija grumbu un zem acīm uztūkušu maisiņu. Viņš labāk panesa fiziskas pārslodzes. Viņā biežāk lūkojās sievietes. Bet viņš visu to nenovērtēja un nesaprata. Tā kā viņam nebija seno lidojumu prakses, kad zvaigžņu reisi ilga gadiem, viņš kļūdījās jau pirmajā nopietnajā pārbaudījumā.
Viņš bija uzpūtīgs, pašpārliecināts, augstprātīgs puišelis. Muļķis. Niecība.
Tā domāja stūrmanis un apsaukāja sevi ar riebīgiem, pazemojošiem lamu vārdiem, kādus tikai varēja atcerēties. Lugovojs uzkurināja sevi. Viņam bija vajadzīgs mežonīgs niknums, lai noturētos, lai nezaudētu samaņu un izrautu kuģi no tās nelaimes, kurā viņi bija iekļuvuši. Tāpēc viņš sev necentās meklēt attaisnojumu, kādu citā reizē noteikti būtu atradis.
Tagad viņam vajadzēja setfi nokaitēt līdz baltkvēlei, uzkurināt sevī niknumu, lai tas pasargātu no bezsamaņas.
Tajā pašā laikā Lugovojs nenovērsa acis no ekrāna. Spīdeklis ātri pieauga, bet uz malu novirzījās lēni, pārāk lēni, un stūrmanis zināja, ka vēl asāks pagrieziens nav iespējams, — viņš to sajuta organiski, kā pārēdies cilvēks sajūt, ka vairs nespēj norīt ne kumosa. Un stūrmanis nodomāja — pat šī balansēšana uz pieļaujamā riska robežas, žonglēšana uz vissmalkākās stieples pār bezdibeni, kuru viņš pūlējās izpildīt, varēja neizglābt kuģi.
It kā apstiprinot viņa bažas, sirēna iegaudojās savādāk — augstāk un griezīgāk, un zem pirmā tablo sāka mirgot otrs. Vispirms ūdeņaini rozā, tad ar katru minūti aizvien sarkanāks. Tas nozīmēja, ka arī otrā aizsardzības līnija — pastiprinātā šķērssiena starp ārējām, bortam pieguļošajām telpām un nākamo joslu — ir pārrauta, un otrā telpu josla, kurā iekļāvās arī salons, bija briesmās.
Tiesa, klāji, kuros atradās ļaudis, pagaidām vēl bija relatīvā drošībā: ar daļiņām sadūrās tikai kuģa priekšgals. Apziņa, kas kļuvusi jau neskaidra, brīdināja —: ja tūlīt kaut ko neuzsāks, drīz arī pasažieru klājs atradīsies zem neredzamo, bet graujošo lādiņu — lieljaudas kvantu apšaudes.'
Stūrmanis juta, ka niknums un naids atkāpjas otrajā plānā: tie vairs nebija vajadzīgi, jo savu bija veikuši.
Līdz šim viņš samaņu nebija zaudējis un tagad bija pārliecināts, ka izturēs līdz galam. Domas slīdēja tik ātri kā kinokadri. Lugovojs sūtīja domas uz dažādām pusēm meklēt izeju, bet visur tās atdūrās pret nepārvaramo aizlieguma šķērsli.
Pagrieziena rādiusu samazināt nedrīkstēja: tad sānu pārslodzes —' visbīstamākās —. pārsniegtu pieļaujamo līmeni.
Nedrīkstēja arī samazināt ātrumu: tad katastrofāli pieaugtu frontālās pārslodzes.
Vispār izslēgt dzinējus un lidot ar pastāvīgu ātrumu vai to samazināt nozīmēja ļauties zvaigznes pievilkšanas spēkam, kurš nekavējoties izlieks viņu trajektoriju, ievadot kuģi eliptiskā orbītā. Lai gan kuģa ātrums bija pietiekami liels un eliptiskā orbītā tas neieietu, tomēr neizbēgami tuvotos spīdeklim tādā attālumā, ka viss dzīvais uz kuģa aizietu bojā.
Bremzēt, lai ieņemtu orbītu pieņemamā attālumā no zvaigznes, bija par vēlu: kuģis atradās pārāk tuvu daļiņu avotam.
Izejas nebija.
Tā vismaz domāja stūrmanis. Un juta, ka baiļu vairs nav, to vietā stājusies savāda vienaldzība. Bailes pārgājušas, kā beidzas ugunsgrēks, iznīcinājis visu, kas deg un kas nedeg.
«Ko nu vairs,» viņš truli nodomāja.
Bet, ja bojāeja bija neizbēgama, tad to vajadzēja sagaidīt ar cieņu. Varoņi vienmēr gāja bojā romantiski —s vismaz filmās.
Lugovojs nopriecājās, ka pasažieri guļ kūniņās un aizies no dzīves, nezinādami, kas ar tiem notiek. Pēdējā apzinātā sajūta viņu dzīvē paliks cerība, kuru viņi izjuta pirms aizmigšanas …