Bet postenī vēl bija palicis inženieris, droši izolēts no. visa, kas notika ārpusē. Viņš redzēja tikai savus aparātus un mehānismus. Diez vai viņiem abiem būtu jāmirst vienatnē.
Lugovojs apņēmīgi izslēdza vilkmi. Dzinēji apklusa, tikai sirēna arvien vēl gaudoja.
Atvieglots par pieņemto lēmumu, Lugovojs ieslēdza sakarus.
— Kā tev?
Pēc sekundes atlidoja atbilde:
— Tagad vieglāk.
' — Vai apstākļi tev skaidri?
Inženieris bija pietiekami pieredzējis, lai saprastu, ko nozīmē sirēnu gaudošana, kura dublējās viņa postenī.;
— Rentgens.
— Piegājām par tuvu. Bet tas nav galvenais. Te antivielas nav. Anihilējam.
— To es sapratu. Sekoju apšuves stāvoklim.
— Vai ilgi izturēs?
— Pēc stundas pusotras būs sūce.
— Laika maz.
— Nu, tam vairs nav nozīmes.
Stūrmanis noklepojās: Rudiks mācēja turēties.
— Tev taisnība, laikam jau neizspruksim. Padomājis Rudiks sacīja:
— Gadās arī tā.
— Tāpēc ka, redzi…
; — Es redzu: mēraparāti rāda …
1 — Kāpēc neko neteici? Varbūt.. v
■— Nebija ko teikt. Tu visu darīji pareizi.
— Varam riskēt, bet tad mūs saspiedīs. Varbūt ne?
— Vari nešaubīties: es aprēķināju. Ja varētu vēl piespiest, es būtu tev pateicis. Nezinu, kā tu, bet es tagad spiestu, cik var. Man nepatīk ilgi gaidīt.
— Tu?
— Neizklausās pēc manis? Vienkārši uz beigām gribas paklausīties, kā dzied mani motoriņi.
— Vai tie izturēs?
— Jā, pilnīgi.
—: Vai negribi uzkāpt pie manis? Rudiks padomāja.
— Vispār posteni pamest nav atļauts. Bet tādā reizē.- v ī Centrālajā postenī viņš parādījās pēc pāris minūtēm.
Ilgi skatījās ekrānā.
— Skaisti. Pēc aparātiem tā nav. Bet kāda gan tā izskatās bez filtriem? Lidoju, lidoju, bet zvaigznes gandrīz neesmu redzējis, tuvumā — nekad. 2ēl.
— Bez filtriem dzeltena. Kā medus. Skaisti. Maita Narevs. Un mēs abi arī.
— Jā. Bet ko nu vairs. Vai esi gatavs? Rudiks noslēdza krēsla sistēmu.
— Nu, laid vaļā! Stūrmanis ieslēdza dzinējus.
Kuģis joņoja uz spīdekli.
— Bet ja nu pēkšņi var ko izdomāt?
— Neredzu, stūrman, nekādas izejas, tu nebaidies. Kas bija iespējams, tas izdarīts. Pret neveiksmēm zāļu nav.
Lugovojs zināja, ka inženieris runā no-sirds: viņš nemācēja mierināt, ja pats nebija pārliecināts.
— Vēl palielināsim?
— Lai notiek. Bet tā, lai varētu skatīties un sarunāties.
— Es domāju — gluži otrādi, lai galvā viss sagrieztos un neko vairs neapjēgtu . i.;
— Beidz. Nav solīdi.
—• Lai notiek tavs prāts, —; sacīja Lugovojs.
Brīdi valdīja klusums. Tad Rudiks teica:
— Ar tādu paātrinājumu dzinējs tik un tā pēc pusotras stundas neizturēs. Mēs neko nezaudējam.
— Vai nav vienalga?
1 — Es tāpat vien. Bet skats droši vien būs skaists. 2ēl, ka neviens to neredzēs.
— Nu, un vilks ar to, — stūrmanis teica. — Neredzēs —• neko nezaudēs. Man būtu drausmīgi. Neciešu kremāciju.
— Labs kuģis, — sacīja Rudiks.
— Mašīna uz goda.
— Un baterijas izturēja līdz galam.
Sirēna atkal mainīja toni. Starojums bija ielauzies trešajā klājā.
— Cits jau sen būtu cauršauts.
— Se-en. Bet šis vēl ieskrienas …
Abi vienlaicīgi paskatījās integratorā.
— Labs ātrums. *
— Ja būtu iznākuši no līdztelpas agrāk, — teica stūrmanis, — būtu paguvuši nogriezties. Bet ko tu darīsi! Esam bezspēcīgi.
— Varbūtības teorija, — inženieris sacīja. — Ja visu laiku veicas, tad agri vai vēlu jābūt pamatīgai neveiksmei.
Spīdeklis aizņēma jau vairāk nekā pusi ekrāna. Inženieris pasniedzās no savas vietas — agrāk tur bija sēdējis stūrmanis — un izslēdza sirēnu.
—• Traucē runāt.
— Pareizi. Es nepadomāju.
—■ Tagad vienalga.
— Motori labi velk.
==s Jā. ^
/
Viņi apklusa, ieklausīdamies jaunā skaņā: it ka kaut kur zem augsta spiediena vārītos ūdens.
— Priekšgals, —teica inženieris. — Mikrosprādziēni.
— Pēc stundas būsim vainaga zonā. Uzliesmosim no visām pusēm.
~—; Es jau teicu —■ būs skaisti.
Viņi sēdēja, viens otrā neskatīdamies, bet izjuzdami otra klātbūtni ar visu būtni.
— Vai tev nav pie rokas kāda mūzika?
— Nē. Rudik, zini ko?
— Nu?
— Es tevi mīlu.'
— Es tevi arī. Labi. Uzdziedāsim?
— Jā. Dziedi.
Viņi sāka paklusu dziedāt, tagad sirēnas netraucēja. Tālu lejā trokšņoja dzinēji. Pēc otrā panta inženieris
teica:
— Pietrūkst trešā. Uzmodināsim?
— Kādā veidā? Es ja* tiku domājis. Viņš ir atvienots. Un kūniņu neatvērsi.
— Vienalga. īsts kapteinis nevar nepamosties, kad kuģis iet bojā.
— Viņš būtu atnācis.
— Kā tad lai viņš atnāk, ja mēs ejam ar paātrinājumu? Nu, izslēdz uz laiku …
Kapteinis iedrāzās postenī, steigā aizvelkot jakas rāvējslēdzējus. Viņš paskatījās ekrānā, uz cilvēkiem. Visu saprata. Nospļāvās.
— Muļķi, — viņš iesaucās. —; Mēsli!
— Labi, — stūrmanis noburkšķēja. —• Tagad vairs nav vērts.
Kapteinis Ustjugs zināja, ka vienmēr ir vērts. Uz mirkli viņš pievēra acis. Pēc tam pārlaida skatienu mērinstrumentiem.
— Inženier, kāpēc neesat savā vietā? Acumirklī! Un nokomandēja:
— Visu vilkmi, cik ir! Spīdeklis aizsedza visu ekrānu.
209
_ Kapteinis palielināja vilkmi līdz iespējamai robežai. Ātrums strauji auga.
8 — 2004
Kuģis traucās uz liesmojošo zvaigzni. Sākumā Lugovojs neizpratnē skatījās, pēc tam aizvēra acis: viņš bija novārdzis, atbildība no viņa novelta, un arī zvaigzne bija briesmīga. Kapteinis saspringti skatījās uz integratoru.
— Apšuvē rodas sūces, — Rudiks brīdināja no sava posteņa.
—■: Nu jau drīz.
— Ko tu esi nodomājis?
— Tev nav skaidrs? Speciālists! Kā ar enerģiju?
— Norma.
—Bateriju lādiņš?
— Piepildītas.
Ūdens burbuļoja jau pavisam blakus —• mutuļoja un šņāca, it kā gāztos uz nokaitētiem akmeņiem.
— Baterijas! — kapteinis nokliedza.
— Ir baterijas!
— Ieslēdzu!
Viņš sajuta, kā novibrēja kuģis.
—- Pilnu jaudu!
Spīdeklis vairs nebija tikai pViekšā — tas apņēma no visām pusēm.
Kapteinis kliedza:
— Visas sešas reizē! Citādi nepagūsim…
Grāvieni. Dārdoņa. Metāla čirkstoņa. Aiz bortiem liesmas. Liesmu mēles sajaucas ar tumsas skrandām. Temperatūra strauji ceļas. Pašlaik par to nedomā: nav laika. Vai sāks darboties baterijas? Vājas, nolietotas …