Ko darīt? Nav zināms. Neko nedarīt arī nedrīksti vadītajam ir jārīkojas. Lai arī pie viņa visi vēl nav pieraduši.
Domā, domā, domā …
Narevs saviebās, aptvēra plaukstām galvu. Galva tukša.'
* Nav ko gaidīt atklāsmi.
Vajag lemt sistemātiski.
Kāpēc cilvēki dzīvo?
Dzīvība nav radusies kādas iegribas dēļ. Filozofi saka: tā nevar izvirzīt jautājumu, kāpēc eksistē dzīvība. Eksistē — un viss. Radusies evolūcijas procesā.
Filozofija ir filozofija, bet katram cilvēkam tomēr ļoti nepieciešams zināt, kāpēc viņš dzīvo — tieši viņš.
Kāpēc, teiksim, dzīvo viņš, Narevs? Kāpēc dzīvo večuks Petrovs?
Tas bija ļoti interesanti? kāpēc dzīvo Petrovs?
*
Večuks Petrovs, kā parasti, sēdēja savā krēslā, smēķēja un uzsmaidīja cilvēkiem, kuri parādījās salonā. Uzsmaidīja arī Narevam, tāpat kā pārējiem — labvēlīgi, tomēr viņam jau vairākkārt likās, ka aiz šī smaida kas slēpjas — tas bija kā matēts stikls, aiz kura neko nevar saskatīt, bet laiku pa laikam pavīd kāda ēna. Vīriešu kārtas Džokonda sestajā gadu desmitā …
Šis smaids savādi pievilka Narevu, un viņš, sarunājoties ar večuku, juta krūtīs savādu kutinošu aukstumu. Jocīga sajūta …
— Vai jūs neienāktu pie manis? — Narevs teica. — Kā sastāv ar mūsu konstitūciju?
Petrovs piecēlās: acīmredzot ari viņam pašam gribējās parunāties par šo tematu, Nareva kajītē viņi apsēdās, Petrovs tūdaļ izvilka cigaretes, bet Narevs pagrieza kli- matizatora regulatoru, cenzdamies, lai tas neizskatās demonstratīvi.
—= Likums, — brīdi klusējis, teica Petrovs. Likums —=? tas ir sarežģīti. Svarīgi. — Viņš pamācoši pacēla pirkstu.
Jo kur ir cilvēka dzīves jēga? (Narevs pielieca galvu, uzmanīgi klausīdamies.) Likumu ievērošanā. Tur ir jēga, tur — pienākums, tur —; dzīve.
«Dzīves mērķis — likumu ievērošanā?» nodomāja Narevs. .«Nē, diez vai tā ir: tādā gadījumā pašam likumam
jātiecas uz kādu mērķi, bet tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Tomēr paklausīsimies tālāk…»
Ko no tā var secināt? — vaicāja Petrovs. »-3 To, ka likumam ir jābūt visaptverošam un saprātīgam. Jābūt tādam, lai tā ievērošana darītu katra cilvēka dzīvi saprātīgu, derīgu un pat tīkamu, — es nebaidos šī vārda.
Viņš brīdi klusēja un skatījās Narevā, gaidīdams piekrišanu un būdams gatavs atspēkot iebildes. Narevam tādu nebija, un viņš pamāja.
— Tātad, — Petrovs turpināja, —: vispirms likumam ir jānosaka mūsu sabiedrības galvenais mērķis, bet pēa tam — normas, kuras stimulētu visu, kas virzīts uz šī mērķa sasniegšanu, un liegtu visu, kas tiektos uz pretējo.
— Mērķis, — Narevs sērīgi noteica. — Atļaušos atzīmēt — tieši tē es arī saskatu grūtības. Vai jūs redzat šo mērķi? — Viņam bija kauns atzīties, ka viņš pats to neredz, un piebilda: — Man ir daži apsvērumi, tomēr nav pilnīgas pārliecības …
— Nu, tad spriedīsim kopā, — aicināja Petrovs. — Loģika mīl dialogu, bet likums savukārt — loģikas bērns. Piemēram, mēs, trīspadsmit cilvēki, nelielas mākslīgas planētas iedzīvotāji. Kāds mums var būt kopīgs mērķis? Analizēsim pēc kārtas. Atgriešanās uz Zemes?
Narevs paraustīja plecus.
— Diemžēl… — viņš nomurmināja.
— Jums taisnība — tas nav sasniedzams, lai gan būtu cienīgs mērķis. Ak vai… Tālāk: kādas citas civilizācijas meklēšana?
Narevs nopūtās.
—: Nereāli, — Petrovs piekrita. — Tagad atļaujiet izdarīt atkāpi. Vai jūs atzīstat, ka sabiedrības likums nedrīkst būt pretrunā ar dabas likumu?
— Nu protams, — pārliecināts sacīja Narevs.
—Kurš no dabas likumiem pašlaik mums ir visnozīmīgākais?
Narevs pūlējās uzminēt. Enerģijas saglabāšanas likums, vai? Bet jautājums acīmredzot bija retorisks, tāpēc ka Petrovs tūlīt pats atbildēja:
— Dzīvības likums, tās vērtības, neaizskaramības un turpināšanas likums. Katram no mums ir jānodzīvo tik, cik no dabas nolikts, un ne sekundi mazāk. Neviens nedrīkst kļūt par kaut kādu katastrofu, nekārtību, nesapra-. šanās un nevienprātības upuri. Vai jūs iebildīsit?
— Nē, — atbildēja Narevs. — Nē, nē!
Un patiešām — te nu nebija ko iebilst. Viņi šeit ir trīspadsmit. Ar beidzamā nāvi beigsies viss: tikai nedzīvais kuģis klejos izplatījumā, klejos nevis gadu vai divus gadus, bet miljoniem gadu. Pēc viņiem nepaliks nekādas dzīvības. Un cilvēku mērķis — dzīvot tā, lai tas notiktu cik iespējams vēlāk.
— Es priecājos, — sacīja Petrovs, — ka šajā jautājumā mēs esam vienis prātis.
— Ticiet, es arī. Lai gan .. ?
— Atļaujiet man turpināt. Šie ueskati par mūsu sabiedrības būtību un mērķi jau paši par sevi mums saka priekšā likumdošanas pamatidejas. Dzīvība ir atkarīga no tās pasaules veseluma un saglabāšanās, kurā mēs dzīvojam. Un jebkurš mēģinājums traucēt šīs pasaules kārtību jāatzīst par vissmagāko noziegumu.
— Tā tas ir.
— Tā kā mēs varam eksistēt tikai šīs pasaules iekšienē, jebkurš mēģinājums iziet ārpus tāš ir jāsoda.
— Jūs domājat — kāds …
— Es daudz kā baidos — kaut vai klaustrofobijas lēkmi kādam no mums. ^
— Piesardzība nebūs lieka.
— Un, beidzot, tā kā mūsu labklājība iespējama tikai līdzsvarotā sabiedrībā, jebkurš mēģinājums graut dzīves veidu ir jāatzīst par pretlikumīgu un attiecīgi jāsoda.
— Jā, — Narevs teica. — Tas ir acīm redzami.
— Tātad no tā arī vadīsimies.
— Tomēr …
— Vai jūs par kaut ko šaubāties?
— Tās nav šaubas, bet… dabas likums, jūs teicāt. Daba — tā ir gan mīlestība, gan bērni… Taču mūsu apstākļos tā ir sarežģīta problēma. Varbūt jūs uzskatāt, ka to iespējams kaut kā… reglamentēt? Es domāju — tāda izeja būtu vislabākā.
Narevam pašlaik ļoti gribējās, lai viņa sarunas biedrs —= cilvēks acīmredzot ar lielu pieredzi un gudrs, mierīgs, kāds kļūst ar gadiem, — lai viņš patlaban pasmaidītu un, nokratījis pelnus, nomierinoši teiktu: «Nu, man liekas, te arī problēmas nav — kāpēc gan lai jūs nemīlētu viens otru, ja tā ir iznācis!» Bet Petrovs to nepateica.
— To grūti reglamentēt, — viņš domīgi noteica. — Jūs taču saprotat — es spriežu kā neieinteresēta persona.
Runa ir ne tikai par cilvēku savstarpējo attiecību veidu, bet arī par visas mūsu mazās cilvēces nākotni. Man personiski liekas —■ nevar pilnīgi izslēgt to, par ko mēs ar jums tikām runājuši: tas varētu novesf pie nevēlamām psihiskām reakcijām. Cilvēkam ir jādzīvo dabisks dzīves veids, vai ne?
— Es piekrītu, — atdzīvojies Narevs sacīja, — bet nelaime, kā jūs zināt, slēpjas pārmērībā . t .
— Likums vadās no pieredzes, — noteica' Petrovs. — Tas neizgudro jaunas attiecības, bet apstiprina jau radušās, dzīves ierosinātās. Varbūt mūsu apstākļos dzīve radīs kaut kādas citas formas? Uz Zemes taču ir eksistējušas, piemēram, grupu laulības …