Narevs aizsvilās. Petrovam par to ir viegli runāt!
— Nu nē! — viņš apņēmīgi iebilda. — Tam es nekad nepiekritīšu. Un neviens cits arī… Mēs esam audzināti uz Federācijas planētām noteiktos apstākļos un noteiktu tradīciju garā un no tām neatkāpsimies. Tajā pasaulē, kura mūs ir dzemdējusi, eksistē monogāmas attiecības …
— Protams. Lai gan vispār Federācija apvieno planētas, kā jums zināms, ar dažkārt visai atšķirīgām tradīcijām un apstākļiem. Piemēram, Līvija, jūsu dzimtene; ja nemaldos — sabiedriskā iekārta tur seko tradīcijām, kuras jau sen atzītas par dzīvot nespējīgām, kur katra cilvēka iniciatīvai tiek ierādīta pēc mūsu izpratnes pārmērīgi liela loma.. i Tomēr nerunāsim par to. Tātad jūs uzskatāt, ka mūsu likumdošanai ir jābūt Federācijas tiesību pamatformu pēctecei? Citiem vārdiem, tas, kas uzskatīts par noziegumu uz Zemes, būs tāds arī pie mums?
— Par mūsu specifiku jūs jau runājāt. Bet pārējais, n Vai jūs domājat savādāk?
— Nē, — teica Petrovs, kāpēc gan. Bet, lai mūsu tiesiskā un ētiskā vienotība ar Federāciju būtu labāk izjūtama, mums vajadzētu sodīt arī par noziegumiem, kas izdarīti už Zemes un citām planētām.
— Jznāk, ka likums iegūs arī atgriezenisku spēku?
Jūs taču runājāt par ekipāžas tiesāšanu? Ja likumam
nebūs atgriezeniska spēka, jūs pret viņiem nevarēsit vērst nekādu apsūdzību. Bet, ja mēs atzīstam visu Federācijas likumdošanu, tad kārtība tiek saglabāta:' šie likumi nav pārtraukuši darboties un tie attiecas arī uz mums.
— Ak tā jūs uzskatāt.?* — nomurmināja Narevs.
— Citādi iznāks, ka pie mums var izrādīties, — atvainojiet par fantastisko pieņēmumu, — cilvēks, kurš kaut kur uz planētām izdarījis noziegumus, un pie mums viņš, tā sakot, Iegūs patvēruma tiesības. Vai mums tas ir vajadzīgs?
— Nē, — Narevs lēni noteica. — Es domāju, ka ne.
Iestājās negaidīts klusums, it kā abi baidītos izrunāt
nākamo vārdu. Pēc tam Petrovs nopūtās.
— Bet varbūt tomēr dot viņam šo patvēruma tiesību? —; viņš klusi sacīja. — Vai gan vajag sodīt cilvēku par agrākajiem grēkiem, ja viņš kļūdas neatkārto?
Narevs paraustīja plecus.
— Padomāsim vēl par to, — Petrovs ierosināja. — Bez liekas steigas, pamatīgi, lai likumi derētu ne tikai vienai dienai un ne vienam gadam… Es gribēju vienīgi sacīt, ka pārmantošanas princips attiecībā uz Zemi man liekas pamatprincips, jo pats varas princips, ja padomā, ir mantots no Zemes.
Jā, velns parāvis, tā tas bija. Bet vara pašlaik bija Narevam.
— Droši vien jums ir taisnība, — viņš teica.
Petrovs pamāja, piecēlās, izņēma kārtējo cigareti, bet
neaizsmēķēja un, lēni vīstot to pirkstos, paskatījās Narevam acīs. Viņa skatiens bija dīvains — tajā jaušams gan apmierinājums, gan žēlums. Viņš jau bija izgājis —• un durvis aiz viņa aizvērušās, bet Narevs vēl stāvēja, it kā juzdams šo skatienu un pūlēdamies saprast tā jēgu. Pēc tam viņam likās, ka ir sapratis, un viņa pierē ievilkās dziļa grumba, it kā viņš izdzēstu no atmiņas lasītu rindkopu, un tajā aprakstītie notikumi, domas un jūtas uzreiz vairs neeksistēja.
*
Aiz ieraduma Lugovojs nosēdēja ilgas stundas sakaru kajītē lielā ekrāna priekšā. Tas vairs nebija vajadzīgs: no šejienes, no starpgalaktiskā tukšuma nebija iespējami nekādi sakari. Taču, kā likās, viņu tas vairs arī neinteresēja, viņam sāka patikt pati sēdēšana, kad nevajadzēja neko darīt un — galvenais —» ne arī domāt. Domāt negribējās: pietika tikai sākt — un uzreiz atmiņā atausa tas nolādētais brīdis, kad viņš nolēma nomainīt kapteini un aizvest kuģi nezin kur? no šīm atmiņām pat gaiss kļuva rūgts. Lugovojs vairījās iziet no kajītes, jo tad neizbēgami vajadzēja satikties ar pasažieriem, bet viņam tas nebija patīkami.
Skatīties tukšajā ekrānā bija garlaicīgi. Nepieciešama kaut vai darbības ilūzija. No garlaicības Lugovojs ielika kristālu ar kaut kādu tridiierakstu. Uz Zemes tādas muļķības viņš būtu izslēdzis trešajā minūtē, bet pēkšņi tās aizskāra viņā kādu stīgu. Uz ekrāna parādījās Zeme, īsta Zeme, pilsēta un milzumdaudz cilvēku — ne šo, līdz nāvei apnikušo, bet gan jaunu un svešu. Kā izrādījās, briesmīgi^ ieraudzīt jaunas sejas, atcerēties un noticēt tam, ka dzīve Visumā —• tas ir ne tikai divpadsmit purni uz kuģa, trīspadsmitais — spogulī i Ja padomā, kāds krāšņums zaudēts, cik daudz dažādu seju — tai skaitā sieviešu —, cik daudz ielu, māju… Lugovojs, elpu aizturējis, skatījās ekrānā. Kā viņš līdz šim nebija tik tālu aizdomājies?
Viņš noskatījās programmu līdz galam un gribēja jau to atkārtot, kad aptvēra, ka kristalotēkā šādu filmu ir milzums. Skaties vai visu mūžu, tik un tā visas neizskatīsi.
Tā viņš atrada savu aicinājumu. Tas bija lieliski —; palikt vienam un skatīties un dzīvot nevis savu garlaicīgo, monotono, bet gan svešu, interesantu dzīvi, kurā visas neveiksmes, lai cik arī nopietnas tās būtu, agri vai vēlu -h ilgākais pēc trim stundām — beidzās labi. Lugovojs priecājās par laimīgām beigām, it kā tas būtu noticis ar viņu pašu, lai gan šo šķēršļu pārvarēšanai viņš netērēja ne kripatiņu savas enerģijas, — viņa vietā visu darīja citi, tie, kuri nonāca no ekrāna izliektās virsmas un brīvi kustējās iedomātajā telpā aiz šķērssienas. Desmit, divpadsmit stundu laikā varēja izdzīvot milzumu svešu dzīvju, kuras pēc tam kļuva it kā savējā, un tas atgādināja ja arī ne nemirstību, tad katrā ziņā brīnumu. Tātad viņš galu galā bija izpratis dzīves jēgu un sāka ātri ar to samierināties, kristālu viņam pietiks, lai cik viņš arī nodzīvotu, nekas viņa uzmanību nenovērš, bet, ja viņš ir ieslēdzies kajītē, tad viņu velti netraucēs.
… Uz ekrāna bēgļus panāca, tarkšķēja šāvieni un lodes klikšķēja pret robota metāla bruņām; robots bija nolaupījis konteineru ar nemirstības eliksīru. Viņam jau gandrīz bija izdevies sajaukt pēdas, bet skaitļotājs-izmeklē- tājs, varenās elektronsmadzenes, atšifrēja (tiesa, ar grūtībām, brīžam likās — viņa releji no pārslodzes sadegs) sarežģīto rēbusu, un tagad lodes trāpīja aizvien tuvāk ovālajai atverei uz robota muguras, kur atradās viņa smadzenes. Beidzot atskanēja izšķirošais šāviens — palēnināti uzņemtā lode lidoja bez steigas, un bija redzams, kā noziedzīgā robota indikatori uzliesmoja violetās šausmu liesmās, bet lode lidoja, — un robots sāka griezties, vienlaicīgi viņa roka cēlās, sažņaudzot nelielu kārbiņu, lai to nosviestu no kraujas, jo prognozējošais relejs jau tam ziņoja, ka lode lido tieši mērķī, — un robots gandrīz paguva atvēzēties, bet lode to beidzot sasniedza un trāpīja, un metāls trāpījuma vietā lēni uzblīda un atvērās asām mēlītēm, bet robots, zaudējis vadību, tā arī sastinga ar paceltu roku, nepaguvis cilvēcei atņemt pelnīto balvu. Lugovojs dziļi nopūtās, pasmaidīja, un ieraksts beidzās.
Vajadzēja piecelties un apmainīt kristālu, bet negribējās kustēties, un stūrmanis turpināja pusguļus zvilnēt dziļajā krēslā. Nebija domu — tikai sajūtas. Labi būtu, ja tāds stāvoklis turpinātos ilgāk.
Lugovojs aizvēra acis, lai izsauktu atmiņā ainas no tikko skatītās filmas. Ekrāns spīdēja, tajā nebija nekā, tikai ik pēc dažām sekundēm ierasti noskanēja zvaniņš —j aparāts atgādināja, ka tā programma beigusies un to'vajag vai nu izslēgt, vai arī ielikt jaunu kristālu. Stūrmanis pasēdēja dažas minūtes ar aizvērtām acīm, bet viņa redzes atmiņā saglabājās tikai gaišais taisnstūris, noskatītais ieraksts uzreiz aizmirsās un to bija grūti atšķirt no milzumdaudz citiem, kas uz ekrāna bija redzēti agrāk. Vispār tā bija vēl patīkamāk: atmiņā viss sajaucās, kļuva iracionāls, nekonkrēts, tāpat kā pašreizējais «Vaļa» stāvoklis, kad varēja iztēloties, ka ekipāžas locekļi un arī pasažieri sen vairs neeksistē, ir tikai kaut kādas ēnas un atbalsis — tāpat kā filmas varoņi. Lugovojs tomēr piecēlās, uztaustīja jaunu kristālu, iegrūda atverē. Nekādu uzrakstu nebija. Stūrmanis pieliecās tuvāk ekrānam. Taisnstūris spīdēja, bet bija grūti pateikt, kas uz tā atainojās.