Tas bija pusmēness asiem stūriem, gaišzils, puscaurspī- dīgs. Tas tikko jūtami pulsēja, asie gali te tuvojās, te nedaudz attālinājās, tas bija plakans, trešā dimensija nebija sajūtama. Galu trīsēšanā bija noteikts ritms, un pēc dažām sekundēm stūrmanim sāka likties, ka šo tikko tveramo kustību pavada smalka, monotona skaņa, kura mainās nevis augstumā, bet tikai skaļumā. Lugovojs skatījās pavērtu muti, ātri mirkšķinot acis: tas viss bija pilnīgi nesaprotami. Attēlu šķērsoja slīpas līnijas, vibrēdamas kā stīgas, pēc tam uzradās cilindrs ar noapaļotu priekšgalu, iespiedies pusmēneša iekšpusē. Pusmēness saspringa, stūrmanim likās —■- skaņa kļūst augstāka, pēc tam ekrāna apakšdaļā uzplaiksnīja lauzta līnija kā oscilogrāfā, tās nogriežņi šaudījās, izaugot līkņu smailēs un krītot bezdibeņos. Cilindrs, kura apveids bija skaidri uztverams, mazliet pagriezās, un tagad tā noapaļotais priekšgals bija vērsts pret Lugovoju, un stūrmanis noskurinājās: likās —■ no ekrāna kāds raugās tieši viņā, lai gan tur nebija nekā līdzīga acīm. Cilindrs mazliet izliecās, slīpās līnijas visu aizsedza, pēc tam uzliesmoja zvaigznes, daudz zvaigžņu, tās izvirda kā strūklaka no kaut kā nesaprotama, tad kaut kas sašūpojās kā svārsts, noslaukot zvaigznes, radās balta lente, tā aizvijās tālumā kā bezgalīgs ceļš, un tā abās pusēs griezās melni diski. Attēls sāka palielināties, un pēkšņi priekšplānā sakustējās kaut kas dzīvs — droši vien dzīvs: tik negaidītas bija tā kustības, — kaut kas, kam nebija noteiktas formas, kas neizdalījās no apkārtējās telpas, bet seplūda kopā ar to un izzuda. Lugovojs sapurināja galvu — attēls nenodzisa, bet dzīvais nozuda, atkal uzradās baltā josla. Tagad to vairākās vietās šķērsoja smalkas svītriņas, un šajās vietās josla sašaurinājās kā šūniņa, kura dalās, pēc tam ātri sadalījās daudzās mazās lodītēs, un šīs lodītes kustējās viena aiz otras, ievērojot distanci, izveidoja astoņniekveidīgu slēgtu ķēdi, vienā no astoņnieka galiem atkal bija spriegums, bet šoreiz cilindrs izgāja caur pusmēnesi, pēc tam uzreiz astoņnieks izstiepās taisnā ķēdītē, un lodītes cita pēc citas sāka aiziet no ekrāna pa diagonāli augšup un pa kreisi. To vietu ieņēma spirāles, kuras pulsēja un kaisīja milzumdaudz mazu dzirkstelīšu. Atkal parādījās dzīvais, pēc tam vēl viens, tie atradās ekrāna pretējās malās, un stūrmaņa smadzenēs ar otrā parādīšanos sāka rasties kaut kādas skaņu kombinācijas. Ekrāna vidus kļuva melns —r migla? — nē, biezs un čiēšs melnūms, dzirkstelītes lidoja turp kā varena ventilatora vilkti dūmi. Malā atkal parādījās baltās lodītēs, tagad tās tuvojās, pifmā kļuva aizvien lielāka, un jau varēja saskatīt, ka tā ir līdzīga planētai — tās virsma bija neskaidra, it kā mākoņu pārklāta, bet zem tiem bija redzams kaut kāds noteikts zīmējums, pēc tam viss pēkšņi beidzās, un ekrāns sāka vienaldzīgi spīdēt. Atkal ieskanējās zvaniņš. Lugovojs nespēkā atlaidās. Kajītes griesti bija vāji apgaismoti, nekas nebija mainījies un neliecināja, ka stūrmanim tikko būtu rādījušās halucinācijas. Viņš pasēdēja dažas minūtes, nezinādams, ko iesākt; beidzot ieslēdza atkārtojumu. Vispirms viņš neko nesaprata: uz ekrāna skūpstījās, šķērsām pāri slīdēja titri. Tas acīmredzot bija jaunais, viņa ieliktais kristāls, parastais filmas ieraksts; bet no kurienes tad bija radies tas, ko viņš tikko redzēja? Lugovojs norūpējies pakasīja pakausi, pēc tam pielēca kājās un noliecās pār blakuspaneli. Tur blāvi spīdēja zaļa lampiņa; tas nozīmēja, ka tikko ir izdarīts ieraksts. Automātiski tika ierakstīti visi raidījumi no ārpuses, uz kuriem sakaru sistēma pārslēdzās bez cilvēka līdzdalības, tiklīdz antena uztvēra signālu un apturēja savu griešanos. Lugovojs paskatījās uz antenas indikatoru: jā, virziens bija noteikts. Bet smalkā, spīdošā līnija norādīja nevis turp, kur izplatījumā blāvi vizēja Galaktikas plankumiņš, un arī ne uz to pusi, kur atradās M-31 — Andromedas Miglājs. Līnija norādīja uz neku: rieni, tukšumu.
Lugovojs nogaidīja. Viņam gribējās ieslēgt ierakstu — ja vien aparāts ir ierakstījis — bet bija bail no jauna ieraudzīt spirāles un dzirdēt skaņas, un vēl briesmīgāk — neieraudzīt neko. Tāpēc ka ticamāka bija šizofrēnija, nevis pārraides uztvere no ārpuses starpgalaktiskajā telpā.
Stūrmanis piegāja pie durvīm un atvēra tās. Gaitenis bija gaismas pilns, nesatricināms baltums un miers kā slimnīcā. Lugovojs atgriezās pie pults, atkal apsēdās, aizsedza seju ar plaukstām — viņš jutās briesmīgi un bezcerīgi.
Un tomēr viņš mēģināja analizēt. Ja tie nav murgi un attēls ir patiešām uztverts, tad kāds to ir noraidījis. Noraidījis no tukšuma? Bet ko mēs par tukšumu zinām? Nosaukt vēl nenozīmē apzināt.
Viņam negribējās atstāt kajīti, bet vajadzēja prasīt padomu. Viņš izsauca unifonā fiziķi. Karačarovs uzreiz neatbildēja: vai nu gulēja, vai nodevās grūtsirdīgām pārdomām.
— Sakiet, doktor .., Izplatījums vada viļņus . j
— Vai jūs par to šaubāties? — dusmīgi noprasīja Karačarovs. — Kas runā?
— Bet vai izplatījums var tos atstarot?
•— Hm, — jau savādāk noburkšķēja fiziķis. — Kuru izplatījumu jūs domājat?
— Nu, kaut vai šo — mūsējo …
— Atkarībā no tā, ko tas satur. Kāds ir vielas stāvoklis —; ja tāda ir ; — kāds telpas reljefs, tās lokālie un vispārīgie izliekumi, — tie, kā jūs zināt, var eksistēt arī tālumā no lielām vielas masām un rasties mijiedarbībā ar citiem izplatījumiem vai.,
— Tātad var?
— Principā — jā. Bet kāpēc ..
Lugovojs izslēdza aparātu. Tātad visticamāk, ka signālu tomēr raidījusi viena no abām milzīgajām galaktikām, bet izplatījumā tas mainījis virzienu. Signāli droši vien atkārtojas; tas nozīmē, ka, klausīdamies šīs galaktikas, Lugovojs agri vai vēlu uzdursies tiešam, nevis atstarotam raidījumam, un, noteicis pareizo virzienu, mēģinās uzņemt sakarus. Ar savu raidītāju jaudu viņš nerēķinājās, jo tiem, kas noraida signālus tādā attālumā, uztveres iekārtas pēc parametriem diez vai ir mazākas par raidītājiem. Atkal bija radusies cerība …
Tikai tagad stūrmani pārņēma prieks un viņš sāka saprast, kas noticis un kā notikušais var ietekmēt viņu nākotni.., Viņš jau gribēja tvert pēc unifona, lai par notikušo ziņotu kapteinim, kā bija ieradis vienmēr darīt, bet pēc tam izstāstīt arī Narevam, lai tas iepriecē pasažierus. Tomēr pēc brīža Lugovojs lēni nolaida roku, nevienu neizsaucis.
Ne jau tāpēc, ka Narevs viņu nodevis, — Lugovojs to nebija aizmirsis, bet tagad viņam ienāca prātā kas cits. Tik daudz jau bijis cerību un mēģinājumu uzlabot stāvokli, un visi bija beigušies bez rezultātiem, un pēc katras neveiksmes vilšanās kļuva dziļāka, aizvien grūtāk bija cīnīties ar pieaugošo depresiju. Pasažieriem vajadzēja kaut ko, kas bija realizējams tūlīt, šodien. Ja nekā tāda nav, labāk nemusināt viņu iztēli.
Ko gan tiem var pateikt viņš, stūrmanis? Ko var solīt? Ka, iespējams, kādreiz — pēc dienas, gada vai daudziem gadiem — viņam veiksies un viņš noteiks virzienu, bet pēc tam atkal — «varbūt» …