Pagaidām par to zina tikai viņš viens — neviens cits.
Nē, viņš neziņos. Meklēs. Meklēs — un gaidīs.
Lugovojs nosēdēja trīs stundas, raudzīdamies tukšajā ekrānā. Pēc tam nodomāja; meklējumi taču notiek auto- mātišķi, pietiek antenām uztvert signālu un iekārtas uzreiz sāks demonstrējumu neatkarīgi no tā, af ko tobrīd aizņemts aparāts.
Mirkli nogaidījis, viņš atkal ieslēdza kristālu. Cilvēki skūpstījās, parādījās titri »< sākās parastā filma.
ČETRPADSMITA NODAĻA
Jeremejevs tagad bija aizņemts:' viņš neatlaidīgi un sistemātiski meklēja. Un šodien, pasūtījis diētiskos ēdienus un pabrokastojis, viņš izgāja caur gaiteni, atvēra ass šahtas izliektās durvis un droši kā cilvēks, kurš to nedara pirmo reizi, spēra soli uz vītņu kāpnēm. Šahtā, kā vienmēr, bija patumšs, un Jeremejevs apgaismoja sev ceļu ar lukturīti.
Viņš apstājās laukumiņā, kur uz durvīm vāji mirdzēja skaitlis 8. Tas bija kravas klāju astotais stāvs.
Iegājis kravas telpā un sajutis parasto neapdzīvotas telpas auksto smaržu, Jeremejevs pakāra lukturīti uz āķa, pataustījās gar šķērssienu un ieslēdza gaismu.
Te stāvēja konteineri ar kravu, kura bija adresēta Zemei, — ar nederīgu, vairs nevienam nevajadzīgu kravu, kas palikusi šeit tāpēc, ka nevienu netraucēja un tik un tā nebija nekur liekama. Ar trosēm un amortizatoriem apvītie konteineri stāvēja, sagatavoti bezgalīgam ceļam. Tajos atradās sarežģītas mašīnas, lielākoties skaitļošanas tehnika un citas pārgudrās iekārtas, izgatavotas no dārgiem materiāliem, un tās nevarēja vienkārši izsviest, transportēt un remontēt iznāca lētāk nekā izgatavot jaunas, bet vissmalkākie remontdarbi bija iespējami tikai uz Zemes.
jeremejevs izgāja caur šauru spraugu starp konteineru grēdām. Viņš pieskārās katram ar roku, it kā tos pārskaitot. Pie sestā viņš apstājās, noliecās. Kad viņš atliecās, rokās viņam bija plazmas grieznis ar garu vadu. Jeremejevs aizgāja pie durvīm, lai ieslēgtu instrumentu kuģa tīklā. Pēc tam devās pie konteinera, nospieda slēdzi un novirzīja griežņa galā parādījušos aso plazmas mēlīti už konteinera aizvirtni tajā vietā, kur bija slēdzene. Viņš lēni, milimetru pēc milimetra vadīja instrumentu. Jere- mejevs strādāja nemākulīgi, un pagāja pusstunda, līdz viņam izdevās izgriezt daļu no durvīm ķopā ar slēdzeni.
Priekšmets, kas atradās konteinerā, bija slikti saredzams, un Jeremejevs to apgaismoja ar lukturīti. Pietika pavirša skatiena, lai viņš saviebtu vīlušos grimasi un neapmierināti iesvilptos.
Tas izrādījās atkal viens no tiem stacionārajiem skaitļotājiem, kādus izmantoja uz jaunapgūtajām planētām, kuru ekonomika vēl tikko sāka veidoties. Skaitļotāji palīdzēja precīzi noteikt to preču veidus, daudzumu un ievešanas kārtību no Zemes: transportēšana bija pārāk dārga, te kļūdīties nedrīkstēja. Skaitļotājs bija sarežģīta un vērtīga mašīna, bet pilnīgi nevajadzīga futbolistam.
Jeremejevs aizcirta durtiņas, nemaz nepūlēdamies kaut cik nomaskēt griezuma vietu. Viņš zināja, ka neviens nenāks uz kravas telpu tuvākajos mēnešos, varbūt vispār nenāks nekad. Par tik tālu nākotni viņš nedomāja.
Apgaismodams ceļu ar lukturīti, viņš turpināja virzīties pa eju. Pagājis garām vēl dažiem konteineriem, kuri neatšķīrās no atvērtā, viņš apstājās: tālāk stāvēja citas formas kastes, šaurākas un garākas.
Pēc pusstundas viņš bija atvēris konteineru un ielūkojās tajā. Šoreiz tur izrādījās meklētais.
Jeremejevs atvēra izgrieztās durvis 1 plašāk un lēni laida lukturīša staru no augšas uz leju-un otrādi. Pēc tam pataustījās pa kastes iekšpusi, atrada kabatu ar tehnisko pasi un atvēra to.
— Kalnu modelis, — viņš nomurmināja.
Jeremejevs soli atkāpās. Divus metrus augstais bio-
mehāniskais robots mierīgi stāvēja konteinerā, blāvi spī- dinādams videoiekārtu objektīvus.
— Tu dabūsi paskraidīt, — futbolists apsolīja robotam. Pēc tam devās pa eju tālāk, skaitot konteinerus. Pavīpsnāja:
— Pietiks divām komandām un vēl paliks pāri.
Pie izejas viņš pastāvēja, ieklausījās. Uzkāpa uz platformas un rūpīgi aizslēdza durvis.
*
Fiziķis pacēla galvu: spilvens bija mikls. Vai no asarām? Tikko viņš bija strīdējies ar Hindu, un viņa argumentācija bija spīdoša. Hinds galu galā bija apklusināts, viņš pienāca un apsveica Karačarovu, pārējie smaidīja un aplaudēja, Hinds arī smaidīja; tas bija noticis pirms sekundes Akadēmijas konferenču zālē, un aiz Karačarova muguras bija spīdējis simbolu un skaitļu nosētais tablo. Viņš vēl sajuta, ka viņa pirksti tur elogrāfa trauslo kātiņu, ar kuru tikko bija pielikts punkts beidzamās rindas galā. Pierādījumi bija lieliski un neapgāžami, Hinds cieta sakāvi, bet no viņa sejas bija redzams, ka viņš neliksies mierā, strādās tālāk un panāks savu: Hinds bija neparasti spītīgs un tikpat talantīgs. Bet sapnī Karačarovs zināja, ka viņš pats pa šo laiku panāks vēl vairāk, jo arī viņš bija neatlaidīgs un teorijā stiprāks par Hindu. Tagad Karačarovs bija uzvarējis un raudāja no laimes. Vissliktākais, ko šajā brīdī viņš varēja izdarīt, —• bija pamosties; viņš patiešām pamodās un sēdēja uz gultas, slaucīdams asaras. Te viss bija palicis kā iepriekš: kuģis, tukšums un pilnīga bezcerība, bet laiks un pasaule eksistēja, un tieši pašlaik kaut kur neiedomājami tālu Hinds turpināja strādāt un kaut ko noteikti panāca, un viņu, nevis Karačarovu, sveiks Akadēmijā, viņa virziens uzvarēs, bet skola, pie kuras piederēja Karačarovs, tā arī nesaņems pastiprinājumu. Vajadzēja strādāt, strīdēties, pierādīt, bet strādāt un strīdēties varēja tikai sapnī, jo nomodā nebija mērķa, kam strādāt.
Asaras nožuva, bet vieglāk nekļuva. Fiziķis apgrieza spilvenu, lai nebūtu jāguļ uz mikluma, izņēma no kastītes divas tabletes, pēc tam nolēma, ka par maz, un norija vēl trešo. Viņš aizvēra acis un dažas minūtes gulēja, cenzdamies neko nedomāt un krādams spēkus jaunai cīņai, kurai sapnī noteikti jānotiek; tur viņam atkal būs vajadzīgs viss prāta asums, visa enerģija, viss miers. Tad uznāca miegs, un tukšums ar tajā klīstošo «Vali» izzuda, it kā nekad nebūtu bijis, un fiziķis atkal kopā ar biedriem iegāja pa Akadēmijas galveno ieeju, un Hinds, nojaušot sakāvi, drūmi smaidīja.
*
Sen pagājuši tie laiki, kad vienpatņi izlēma valstu vai zinātnes likteņus desmitiem un simtiem gadu uz priekšu. Tagad galvenā nozīme bija masām, bet masas joprojām sastāvēja no atsevišķām personībām, tāpēc runāt par masu kā par vienotu veselumu varēja tikai vispārīgā nozīmē, piemēram, kā par Piena Ceļu, kas izskatās viendabīgs tikai vājā palielinājumā. Masa nav amorfs, bet kristālisks veidojums, un no katra cilvēka stāvokļa noteiktā kristāliskā režģa punktā ir atkarīga arī visa kristāla — sabiedrības kvalitāte. Hinds, sens Karačarova oponents un zinātniskais pretinieks, protams, noteica tā institūta attīstības virzienu, kurā strādāja; kad Viņš sāka nodarboties ar vielas — antivielas problēmu, pārējie formāli neatkarīgie institūta fiziķi arī pievērsās (daudzi paši to nemanīdami) šī jautājuma dažādajiem aspektiem, kā visas magnēta bultiņas pagriežas pret dzelzi, kas parādās tuvumā. Fiziķu bija daudz, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņi problēmu atrisināja, lai gan tā viņiem nebija liktenīga kā Karačarovam (lietojot senlaicīgo, bet šeit noderīgo apzīmējumu). Pareizāk sakot, to atrisināja Hinds ar viņu palīdzību, apmēram tajā laikā, kad to pašu tur, izplatījumā, izdarīja arī Karačarovs (par ko viņi, protams, zināja tikpat maz kā viņš par viņiem). Hinds savu teoriju nebūvēja uz ģeometriskiem priekšstatiem, jo ģeometriju nemīlēja. Sākumā viņš nodarbojās nevis ar antivielas problēmu, bet gan ar Vienpadsmitā pavadoņa eksplozijas iemeslu noskaidrošanu; patiesību sakot, Hinds nebija praktiķis, bet tādi uzdevumi viņam patika. Sprādziena fenomens lika viņam apskatīt problēmu teorētiski un nonākt pie secinājuma par to, ka eksplozijas notiek pārī. Fakti nebija tālu jāmeklē: notikums ar «Vali» vēl nebija aizmirsies tiem, kuri par to zināja, — un fiziķi zināja. Pārejas mehānisma pluss-mīnuss noskaidrošana Hindam aizņēma vairāk laika nekā Karačarovam, toties viņam izdevās atrisināt problēmu ne tikai teorētiski, bet -eksperimentējot — vispirms uz Zemes, pēc tam kosmosā (ko, dabiski, nevarēja izdarīt Karačarovs, lai gan kosmoss viņam bija tepat aiz sienas) — un iegūt tādu praktisku atrisinājumu, kurā pārveidojamo masas pāri varēja nosacīt iepriekš, un tas neprasīja nekādu risku.