Ja «Valis» tagad būtu parādījies Zemei aizsniedzamā atstatumā, tā būtu sniegusi tam nepieciešamo palīdzību. Visu kavēja tikai tas, ka «Valis» šādā tuvumā neparādījās.
Tas klusēja, un visi mēģinājumi nodibināt ar to sakarus palika bez rezultātiem. Vairākums nolēma, ka kuģis ir gājis bojā, jo tādu iespēju tam bija atliku likām. To vidū, kas nenoticēja, par laimi, izrādījās arī ietekmīgi cilvēki. Starp daudziem, kas neticēja šo trīspadsmit bojāejai, bija flotes pavēlnieks — tāpēc, ka uzticējās saviem kapteiņiem; doktors Funks —■ jo bija cilvēks ar labu sirdi, bet Hinds — tāpēc, ka alka pacīkstēties ar Karačarovu un satriekt to ar savu «pluss-mīnuss» atrisinājumu, jo bez tā viņa prieks nebija pilnīgs un nebija nekāda triumfa. Tā kā mēģinājumi uztaustīt izplatījumā «Vali» turpinājās, vienā no beidzamajām sanāksmēm, kas veltīta šim jautājumam, uz oponenta jautājumu, vai ilgi vēl turpināsies enerģijas tērēšana, vecais Funks atbildēja:
— Tik ilgi, līdz atradīsim. Parastie sakari nedod rezultātus, tātad kuģa tuvumā nav. Līdztelpas sakari tikai tiek izstrādāti. Tiklīdz kļūs iespējams ar to palīdzību turpināt meklēšanu, mēs ķersimies pie lietas. Protams, ar gadiem sakari pilnveidosies tik tālu, ka mēs tos atradīsim, pat ja viņi nokļuvuši pašā Galaktikas nomalē.
— Mūžs tam var izrādīties par īsu, — maigi piezīmēja oponents.
— Manējais droši vien, — piekrita Funks, kurš mācēja domāt objektīvi, pat ja runa bija par viņu pašu. — Manējā nepietiks, ja jūs to bijāt domājis. («O nē, nē! …») Bet, ja nepietiks arī jūsējā, meklēt turpinās bērni un mazbērni.
— Bet tam var izrādīties par īsu pašu meklējamo dzīve! — iebilda spītīgais oponents.
— Tādā gadījumā mūsu bērni vai mazbērni nodibinās kontaktus ar viņu bērniem vai mazbērniem!
Tātad Funks ticēja, ka bērni un pat mazbērni uz «Vaļa» būs. Kā jau teikts, viņš bija labs cilvēks, bet tikai teorētiķis un, liekas, ne reizi nebija piedalījies kaut cik ilgstošā ekspedīcijā. Tāpēc viņa viedoklis var likties pārmērīgi optimistisks; starp citu, viņu attaisno tas, ka šajā gadījumā runa nav par fizikas zinātni.
*
Tumsā raudāja bērns, raudāja smalkā balsī, žēlabaini, un tas bija neizturami. Mila zināja, ka bērna nav, tāpat kā nebija ari tumsas, jo viņa tagad savā kajītē neizdzēsa gaismu pat rlaktī, tomēr bērns raudāja, un tā nebija iespējams dzīvot. Viņa piecēlās, uzmeta plecos halātu un izgāja no kajītes, bet bērns visu laiku raudāja, lai gan viņa saprata, ka neviens, izņemot viņu, šīs skaņas nedzird un nekad neizdzirdēs.
Mila vāji orientējās, vai ir diena vai nakts, viņa izvairījās lūkoties pulkstenī, frfet savējo bija kaut kur pametusi. Salons bija tukšs, bet tam nebija nekādas nozīmes: cilvēki tagad vairījās pulcēties kopā, viņiem negribējās citam citu redzēt, viņi nevarēja nekādi cits citam palīdzēt un nevarēja no nelaimes biedriem neko saņemt. Viņi labāk palika vienatnē ar atmiņām un sirdsapziņu, tāpēc ka atmiņas piederēja tikai katram pašam un nesakrita ar to, ko atcerējās citi. Viņi nebija cits citu pazinuši līdz nelaimīgā reisa sākumam, un kopējs viņiem bija tikai pats vispārīgākais — Zeme, planētas, bet tieši to arī negribējās aizskart: rēta asiņoja. -Un sirdsapziņa katram runāja savā balsī. Milas sirdsapziņa sodīja viņu par visu: par to, ka dzemdējusi bērnu, atstājusi un aizbraukusi uz Antoru, ka par veselu reisu aizkavējusies tur ar Valentīnu un nav aizlidojusi ar to kuģi, kurš droši vien laimīgi sasniedza Zemi, turklāt aizkavējās ne tāpēc, ka Valentīns to būtu gribējis, bet tā vēlējās viņa pati, aizbildinādamās ar kaut kādām dienesta darīšanām, un, visbeidzot, uzkāpa uz šā kuģa, kam acīmredzot bija lemts kļūt par viņas bojāejas vietu.
Cilvēki bija vientuļi, jo gribēja tādi būt. Kad Mila ieraudzīja krēslā sēdošo večuku Petrovu, viņa piegāja tam klāt ne jau tāpēc, ka meklētu tā sabiedrību; kaut kāds spēks, kas tagad noteica viņas rīcību, lika pieiet klāt, uzlikt tam uz pleciem rokas un atkārtot atkal to pašu —■ ka viņai vajadzīgs bērns un ka viņa ir gatava uz visu. Viņa to pateica un gaidīja tādu pašu reakciju, kādu bija redzējusi citos: acumirklīgu spīdumu acīs, ašu skatienu pa labi un pa kreisi un tūlīt noslēgtības un pat zināma pretīguma izteiksmi. Pēdējā laikā viņai pat neatbildēja, labākajā gadījumā māja ar galvu, un, noņēmuši viņas rokas no pleciem, steidzās paiet garām. Zoja viņai deva kaut kādas zāles, bet tās nelīdzēja, un Mila turpināja runāt to pašu, iepriekš zinādama, kāds būs rezultāts, bet nevarēdama tikt galā ar savu slimību.
Tomēr Petrovs nerīkojās kā pārējie. Viņš lēni un maigi paņēma viņas roku, pacēla pie lūpām un noskūpstīja. PeG tam paskatījās tai acīs un norādīja uz_ blakuskrēslu.
— Pasēdiet ar mani, večuku. Parunāsim.
Viņa bija izbrīnīta un atkārtoja savu lūgumu, bet ne vairs tik pārliecināti.
— Nē, viņš sacīja. — Un nevis tāpēc, ka es baidītos, nē. Ari ne tāpēc, ka iman tajā pasaulē palika sieva un es viņu mīlu. Mēs, vīrieši, kā jūs zināt, esam nekon- sekventi: pat mīlestība mūs dažkārt neattur no dēkām. Bet man žēl viņa.
Mila pašūpoja galvu? viņa domāja, ka runa ir par Jeremejevu.
— Nē, — Petrovs teica. — Es runāju par dēlu, kurš jums varētu būt un kuru jūs gribat.
— Žēl? — viņa nesapratnē pārvaicāja.
— Jā, protams. Jums ir smagi, vai ne?
■*» Ļoti, — viņa steidzīgi sacīja. — Ai, cik smagi!
Viņa saminstījās, jo salonā ienāca Istomins; acīmredzot bezmiegs bija to izdzinis no kajītes. Viņš paskatījās uz abiem un nomurmināja: — Nekas, es jūs netraucēšu, — apsēdās krēslā pie pretējās sienas, aizvēra acis un it kā uzreiz aizmiga un pārstāja dzīvot. . — Smagi, — atkārtoja sieviete.
— Jā, —e piekrita Petrovs. — Bet viņam būtu vēl smagāk.
— Viņam..; — viņa atkārtoja gandrīz čukstus, it kā jau redzētu to — zēnu, kura nebija. — Viņam…
— Iedomājieties, ka viņš ir.
— Ir… — viņa nomurmināja un pēkšņi it kā sajuta savās rokās mazā autiņos ievīstītā ķermenīša smagumu* — Jā, viņš ir. Runājiet!
— Bet mēs taču nomirsim, — viņš klusu sacīja.
— Mēs? Nomirsim? — Viņa uzreiz satraucās. —1 Kāpēc? Vai jūs kaut ko zināt?
— Tas taču nav noslēpums? mēs esam mirstīgi. Mēs nomirsim: es — ātrāk, jūs — vēlāk. Vispār mēs šeit piederam pie divām paaudzēm, un tas nozīmē, ka vispirms aizies vecās paaudzes pārstāvji, bet pēc tam pienāks kārta arī pārējiem.