> Jā, —■ viņa piekrita. — Kādreiz pienāks, tas tiesa.
-— Bet viņš? —• vaicāja Petrovs.
— Viņš dzīvos, — Mila pārliecināti sacīja.
Viens, — atgādināja Petrovs. —■ Mēs visi nomira sim, bet viņš te dzīvos viens. Viens, saprotat?
Viņa pamāja, lai gan īsti vēl nesaprata.
Viens. Viņš aizmirsīs runāt, domāt, sajuks prātā< Bet tas nenotiks uzreiz. Viņš juks prātā pamazām, zaui dēs saprātu no vientulības.
—^ Nu kāpēc gan, — viņa nedroši iebilda. — VēsturS ir bijis tik daudz robinsonu, tiem klājies daudz grūtāk.
— Viņiem bija tas, kā nav mums un nebūs viņam: cerība. Viņiem vienmēr bija palikusi cerība. Bet mums tās nav un nevar būt.
•— Tas ir briesmīgi, — sacīja Mila. : —< Vai patiešām .- r $
— Bet mums taču ir vieglāk nekā viņam, — turpināja Petrovs. — Mēs vismaz atceramies, ka pasaulē pastāv cerība. Ka ir kaut kas, uz ko varējām tiekties. Zeme, planētas. Cilvēce. Profesija, mīlestība, intereses. Viņš par to neko nezinās, bet bez tā nevar palikt normāls.
Mila mirkli klusēja, tad piepeši satvēra Petrovu aiz rokas. Viņa smaidīja.
— Pagaidiet, bet kāpēc mēs runājam par- vientulību? Es taču varu dzemdēt kaut vai desmit mazuļu… Jūs nevarat iedomāties, kāda man veselība, es taču esmu jauna! Vēl ir arī citas sievietes, tās visas var dzemdēt —: pat Inna. * * Ak, mēs jums uzdāvināsim tik daudz bērnu, ka te viss skanēs!
— Piekrītu, Petrovs skumji pamāja. ® Bet kādēļ? Vai esat padomājusi par viņu likteni?
— Bet ja viņu būs daudz?
— Un tad? Mans draugs, iedomājieties: četras sienas. Kuģa dzelzs kārba. Un apkārt tukšums —1 tik plašs, ka nav iespējams iztēloties, cik tālu mēs esam no visa cita. Un nabadzība, šausminošā nabadzība! — Viņš pacēla
• galvu un tagad vairs neskatījās Milā, bet kaut kur augšup, un arī vārdi vairs nebija domāti viņai: varbūt viņš izmantoja iespēju izteikt skaļi savas domas, lai dzirdētu, kā tās skan cilvēku valodā. — Gara nabadzība… Es bieži domāju: cik daudz mēs esam zaudējuši bez mājām, kur vienu paaudzi nomainīja otra un bēniņos uzkrājās vecas grabažas un oda pēc vecvectēviem. Mēs mainījām dzīvokļus, un tie ar katru reizi kļuva ērtāki un komfortablāki, taču tajos nebija sakņu, pietrūka dzimtā pavarda. Bet cilvēkiem vajadzīgas saknes.. * Vai jūs atceraties, kas ir dzimtais pavards?
Mila saminstījās, pirms pamāja; vispār, protams, viņa neatcerējāsļ bet vai tas tik svarīgi? Petrovs pavīpsnāja.
— Ar katru pārvākšanos mēs zaudējām daļu no savas pagātnes, bet tagad uz Zemes jebkuru dzīvokli var novietot jebkurā vietā, ja tā ir brīva, un dzīvot tur dienu, gadu, mūžību.»? Kurš no mums var izsekot savai ģenealoģijai tālāk par trešo paaudzi? Lai arī mēs nezinātu savus radurakstus, mēs tomēr vēl būtu pietiekami bagāti, jo mums ir kopēja vēsture un mēs zinām, ka tur ietilpst arī mūsu personiskā. Mums tomēr ir pagātne. Un ir tagadne. Bet kas paliks bērniem?
Viņš apklusa, it kā gaidīdams iebildumus, bet sieviete neteica neko. Tad Petrovs ierunājās atkaclass="underline"
— Viņiem nebūs pagātnes: viss, kas noticis ar mums līdz tam brīdim, kad mēs uzkāpām uz kuģa, viņiem neeksistē. Kāda jēga stāstīt viņiem par spīdekļiem un planētām, par kalniem un okeāniem, dzidriem strautiem un dzeltenām smiltīm, par putnu dziedāšanu, ganāmpulka dimu un leoparda zaglīgajiem soļiem? Kāda jēga, ja mēs to pat parādīsim uz ekrāna? Bērniem mūsu stāsti un filmas tik un tā paliks nesaprotami, abstrakti, tāpēc ka viņi nebūs pieredzējuši nekā, ar ko varētu to visu salīdzināt. Bet tagadne… šodiena ir tikai ieskrējiens lēcienam rītdienā. Šis «rīt» ir iespējams tikai līdz tam brīdim, kamēr tas sola kaut ko labāku un skaistāku par to, kas mums ir šodien. Bet kas tos gaidīs? Zemes doma, Zemes māksla — pagātnē, bet viņiem pagātnes nav, tātad tas vispār rieeksistē. Atliks instinkti, atliks lēna, bet nenovēršama lejupslīdēšana, cilvēka pārvēršanās par pērtiķi tāpēc, ka neviens stimuls tos nevirzīs uz priekšu: viņu eksistence bioloģiski un fizioloģiski ir nodrošināta, bet nav iemesla domāšanai, meklējumiem, attīstībai. Par ko gan tad kļūs šīs mazās cilvēces otrā, trešā, ceturtā paaudze? Tagad pasakiet: vai mums ir tiesības dāvāt dzīvību cilvēkiem, jau iepriekš zinot, ka nevaram tiem solīt neko citu kā tikai fizisku esamību?
Viņš atkal paskatījās Milā. Viņa nolaida acis, pēc tam iebilda, vēl arvien nevēlēdamās padoties:
— Kāpēc? Pie mums taču ir dažādi cilvēki. Un mēs varētu pērniem daudz ko iemācīt…
— Mēs varētu izdarīt visu, — tūlīt atsaucās Petrovs, — bet cilvēks bez mērķ^a nespēj radīt neko. Mērķa, liela mērķa mums nav — lūk, kur traģēdija … bet kas attiecas uz zināšanām, pieredzes nodošanu… Mēs jau tagad pamazām ejam bojā, jo ikviens no mums ir pārmērīgi specializēts un tāpēc ar grūtībām un ne vienmēr saprot otru. Mācīt pēcnācējiem no visa pa druskai — tas nozīmē izaudzināt diletantu paaudzi, kuri varēs tikai atkārtot apgūto, bet nekad nebūs spējīgi atrast kaut ko, jaunu. Ja viņi arī varētu.», — viņš ievilka elpu. — Ja arī viņi varētu, tad, atklāti sakot, es no tā baidītos vēl vairāk.
— Kāpēc?
Cilvēks nepiedzimst ar gatavām idejām. Tās viņā veidojas, un videi te liela loma. Mūsu idejas radušās un attīstījušās triumfējošās, augšupejošās cilvēces apstākļos — radušās mijiedarbībā ar ūdeņiem un mežiem, gaišzilajām debesīm un rīta vēju, simfonijām un gleznām, uz mūsu vēstures stingrā pamata, bet kas stimulēs ideju dzimšanu mūsu pēctečos? Dzelzs sienas un nedzīvie mehānismi? Vai cilvēki arī nekļūs līdzīgi mehānismiem, neiznīcinās sevī visu patiesi cilvēcisko, uzskatīdami to par arhaisku, pazemojošu, lieku? Vai jūs, mans draugs, gribētu dzīvot starp tādiem cilvēkiem? Ja ne — vai mums ir jāpiespiež to darīt mūsu bērni, jānolemj necilvēcīgai eksistencei?
— Es nesaprotu, — ietiepīgi sacīja Mila. — Kāds tam sakars ar idejām, kāds tam sakars ar visu? Mēs taču esam palikuši tādi paši pat bez debesīm un vēja?
— Jūs negribat saprast, —i Petrovs nopūtās. — Nu, kā lai jums to paskaidro?
— Varbūt atļausit man? negaidot vaicāja Istomins, par kuru tie bija pilnīgi aizmirsuši. Viņš sēdēja ieritinājies krēslā, viņa acis joprojām bija aizvērtas, bēt balss skanēja skaidri, tajā nebija miegaina slinkuma. ; Man liekas — es iztēlojos, kā tas varētu izskatīties. »;
*
Pēcteču pasaule vienmēr atšķiras no senču pasaules, pat ja tie dzīvo vienā un tajā pašā laikā; cilvēkiem ir svarīgi, kā viņi uztver pasauli, nevis kāda tā ir patiesībā, — vienādas uztveres nav. Un šoreiz, lai gan apstākļi nebija mainījušies un materiāli, no kuriem sastāvēja kuģis un mehānismi uz tā, palika tie paši, tagad uz kuģa dzīvojošie cilvēki to uztvēra pilnīgi savādāk.
Viņi bija izauguši starp mašīnām, un mašīnu rīcības racionālais skopums no paša sākuma iegājis viņu apziņā*
Mašīnu pasaulē nebija nejaušību; cēloņu un seku likums šeit darbojās tīrā veidā, bez nejaušībām, bez sarežģījumiem un labojumu koeficientiem. Mašīnu loģika bija tieša, elementāra, tām nebija dvēseles, un atteikšanās strādāt vai neprecīzs darbs bija izskaidrojams nevis ar subjektīvām kategorijām, bet tikai ar detaļu nolietošanos, kuras viegli varēja apmainīt. Un jaunās cilvēku paaudzes, pašas to neapzinādamās, ar pirmajām dzīves dienām centās līdzināties mašīnu formāli loģiskajai rīcībai, spriedumiem un motivācijai. Viņiem, tāpat kā viņu senčiem, bija gan emocijas, gan sarežģītas neloģiskas cilvēciskās psihes iedīgļi, tieši tāpēc viņiem bija iespēja apspiest sevī visu, kas likās lieks, neatbilstošs viņu dzīves veidam. Jo, kamēr cilvēks dzīvo, viņš allaž sevī kaut ko apspiedis, atšķirība tikai tā, ko viņš ir apspiedis un apspiež dažādos savas eksistences laikmetos. Tagad šeit tika apspiestas jūtas un pāri visam pacelts prāts — ass, auksts prāts, kas nekādā ziņā neatpalika no skaitļotāju loģikas. Kad šim prātam radās vajadzība risināt sarežģītas problēmas, viņš tās atrisināja saprātīgi, mērķtiecīgi un nežēlīgi.