Arī pašlaik «Vaļa» cilvēkiem izvirzījās šāds uzdevums. Viņu vidū visietekmīgākais bija Ergs, pārējie tam pakļāvās un darīja to bez piespiešanās, jo apzinājās: viņa domāšanas aparāts jau pēc dabas ir labāk attīstīts un darbojas visrezultatīvāk. Tā tas bija, bet pat šajā pasaulē laiku pa laikam notika dažādas kļūmes un avārijas. Tās rezultātā Ergs bija zaudējis kāju un tagad vairs nebija pilnvērtīgs. Bija zināms, ka jebkurš organisma defekts ietekmē domāšanas objektivitāti; tātad Ergs vairs nebija stiprākais. Tas nozīmēja, ka viņa vietu «Vaļa» hierarhijā ieņems nākošais — Volts, kurš bija daudzkārt vājāks, to zināja visi, arī pats Volts. Sabiedrības intereses prasīja Ergu saglabāt. Lai viņš paliktu iepriekšējais, va- vadzēja savest kārtībā viņa ķermeni: nekas nedrīkstēja Iespaidot vadītāja domas skaidrību.
Protams, kāju varēja reģenerēt. Cilvēki nebija zaudējuši māku rīkoties ar reģenerācijas aparātiem. Bet tas vilktos pārāk ilgi —■ vairākus mēnešus; cilvēki to zināja no «Vaļa» vēstures, kur pašā sākumā bija izveidojusies tieši tāda situācija. Tomēr tas, kas bija noderējis senčiem (par viņiem bija pieņemts atcerēties ar iecietību — viņi bija tik tālu no' pilnības), vairs neapmierināja pēctečus.
Erga organismu vajadzēja atjaunot pēc iespējas ātrāk'. Vajadzēja meklēt un atrast citu paņēmienu. Un to atrada.
Procesu varēja ievērojami paātrināt, ja ņēmtu jau gatavu kāju un to pieaudzētu, izmantojot stimulācijai to pašu reģenerācijas aparatūru. Tas prasītu tikai dažas dienas. Pēc tāda paša principa tika remontētas mašīnas: ja jaunas detaļas izgatavošana prasīja laiku, bet mašīna bija nepieciešama tūlīt, detaļu noņēma no citas mašīnas, bez kuras pašlaik varēja iztikt. No divām mašīnām radās viena, kas darbojās. Tāpat vajadzēja rīkoties arī šajā gadījumā.
Uz kuģa bija vēl trīs cilvēki tādā augumā un ar tādiem pašiem locekļiem kā Ergs. No viņiem izvēlējās to, kura prāts un spējas pašlaik bija vismazāk vajadzīgi sabiedrībai. Tas bija Oms. Būtībā tāda izvēle bija kļūdaina: ja par donoru būtu jākļūst kādam ar noturīgāku saprātu, tas būtu piekritis, bet Oma loģika bija aplama, un reizēm viņš uzstājās pret mērķtiecību. Tomēr sabiedrība savu lēmumu negrozīja: tā pati stingrā loģika tai lika upurēt visnevērtīgāko locekli. Bet, tā kā viņš nepiekrita, nācās izmantot citu metodi: Omam tika paziņots, ka tikai pēc viņa nāves kāja tiks izlietota sabiedrības interesēs.
Dažas sekundes Oms stāvēja, aizvēris acis. Līgodamies, it kā gatavotos mesties prom, bēgt no nāves. Aizbēgt nevarēja nekur. Sabiedrības izraidīts cilvēks nevarētu uz kuģa nodzīvot ilgāk par dažām dienām. Atlika paklausīt.
Cilvēki tomēr nebija aizmirsuši taisnīgumu. Omam bija jāmirst pirms laika. Tomēr viņš nebija izsludināts ārpus likuma un turpināja izmantot tās pašas tiesības kā pārējie. Arī tiesības atstāt pēcnācējus. Vajadzēja viņam dot iespēju šīs tiesības izmantot — sabiedrības interesēs, protams, lai viņa ģenētiskās pazīmes, starp kurām varēja būt arī derīgas, neizzustu.
Šo tiesību realizācijai tika izvēlēta Dina, kurai arī vēl nebija pēcnācēju. Visi zināja, ka no «Vaļa» vīriešiem viņa ir izvēlējusies Stenu, un arī tas vislabprātāk ar viņu sarunājās. Tomēr abi zināja, ka sabiedrībai pretoties nedrīkst. Jo vairāk tāpēc, ka nevienam no viņiem nedraudēja nāve.
Kad Dinai pavēlēja palikt vienatnē ar Omu, Stens veselu dienu neizgāja no savas kajītes. Bet jūtu izrādīšanai nebija atļauts vairāk kā viena diena, un no rīta viņš jau pildīja savus pienākumus, piedaloties kādas mašīnas pārbaudē. Dina izskatījās skumja, bet viņu nemierināja? viņa bija izpildījusi savu pienākumu. Oms nomira miegā;; viņam amputēja kāju, un Ergs, galvenais uz «Vaļa», devās uz hospitāļa nodalījumu, kur viss jau bija sagatavots pieaudzēšanai, un apgūlās uz tā paša galda, no kura pirms desmit minūtēm bija noņemts Oms, kad bija atdalīts viss, kas izmantojams, un aiznests konservācijai.
Pēc nedēļas Ergs iznāca no hospitāļa nodaļas. Viņš viegli piekliboja, bet viņa skaidrais prāts atkal darbojās ar iepriekšējo spēku. Sabiedrība atviegloti uzelpoja. Lai nevienam nerastos šaubas par šī soļa pareizību, drošības pēc griezās vēl pie lielā skaitļotāja «Sigmas», Mašīna apstiprināja, ka pieņemtais un izpildītais lēmums ir bijis vismērķtiecīgākais, tātad pareizākais.
No šī notikuma secināja, ka jārīkojas uzmanīgāk, remontējot tās mašīnas, darbības ar kurām varēja būt bīstamas. Epizodi drīz vien aizmirsa. Dinai piedzima bērns, un pēc tam arī Stens varēja izmantot savas tiesības uz pēcnācējiem. Viņš tās izlietoja… Dzīve ritēja vienmērīgi un racionāli.
*
Istomins apklusa.
Mila klusēja, galvu nolaidusi. Tagad salonā valdīja klusums un nekas to netraucēja — pat bērns neraudāja tālumā, kā tas bija sarunas sākumā. Bērns bija miris, viņa saprata — nomiris zēns, kura nebija, kurš pat piedzimt nepaguva. Miris un atlika tikai to apbedīt un raudāt pie mazā kapiņa.
Viņa piecēlās un, pat nepamājusi ne Petrovam, ne Is- tominam, devās uz savu kajīti. Petrovs raudzījās viņai pakaļ, un skatienā bija sāpes un savāds miers — tāda cilvēka miers, kurš zina, ka ir neārstējami slims, jau samierinājies ar to un līdzcietīgi noskatās, kā agonijā mokās kaimiņš.
—: Inženier! — Ustjugs teica unifonā. — Vai neesi aizmirsis apskati?
Dzinēja mehānismi bija izslēgti, kuģis, inerces dzīts, joņoja nezināmā virzienā, pārvarot neskaitāmus kilometrus izplatījumā, kurā nebija nekā, izņemot šos kilometrus: pat jutīgie gravitometri nesajuta divu gigantisko galaktiku gravitāciju — «Valis» atradās tik tālu. Un tomēr rituāls bija jāievēro, darbs bija darbs. Tāpēc vēl stingrāk vajadzēja izpildīt visas tā prasības, jo pasažieri it kā bija atteikušies atzīt gan kuģa, gan ekipāžas tiesības būt tiem, kas viņi īstenībā bija — kuģis un ekipāža.
— Klausos, — atsaucās Rudiks. — Esmu gatavs, tūlīt būšu klāt. Tas nozīmē pēc reglamenta, no apakšas līdz
augšai?
— No apakšas līdz augšai, ; apstiprināja kapteinis.
— Izeju.
— Neaizmirsti tabulas un testerus.
— Jā, kaptein!
Ustjugs aplūkoja sevi spogulī. Nē, viņš joprojām bija kapteinis, bet kuģis palika kuģis, lai arī ko runātu cilvēki, kas šajās lietās neko nesaprata.
Kad viņš iznāca no centrālā posteņa, viņa soļi bija stingri un droši. Viņš soļoja pa klājiem kā parādē un ar baudu klausījās savu soļu troksnī.
*
t
Jeremejevs pacēla pie lūpām svilpi. Noskanēja spalgi treļļi. Torijs atdeva bumbu pa labi un smagi devās uz priekšu. Sākās spēle. Rādijs pieņēma piespēli un gāja gar malu, vadot bumbu gar pašu laukuma līniju. Hēlijs, «Vieglo» aizsargs, izripoja pretī, bet Rādijs to apgāja, izdarījis elementāru izrāvienu. Viņam uzbruka divi, bet viņš padeva bumbu atpakaļ uz centru, no kurienes Kirijs to pilnā sparā atsita uz «Vieglo» soda līniju, un Torijs, kas jau mīdījās gandrīz vai aizmugurē, metās uz priekšu, ar dobju skaņu uztvēra bumbu uz krūtīm, nosvieda to , pie kājas un sita. Būtu trāpīts vārtos — abu komandu vārtsargi nekur nederēja, nemaz nemācēja lēkt, bet bumba ar skaļu plaukšķi pārsprāga un saplakusi nokrita dažus soļus tālāk. Jeremejevs iesvilpās, un spēlētāji uzreiz sastinga savās vietās.