Tieši par to Istomins arī šodien gatavojās runāt. Iespējams, viņš labāk nekā pārējie zināja Lielās cilvēces domas vēsturi un zināja, kādā mērā tai vienmēr bijusi tieksme uz trim faktu un metodoloģiskām kļūdām: pagātnes idea- lizācija, nākotnes idealizācija un tās primitivizācija. Rakstnieks šodien gribēja pateikt, ka īstenībā nākotne nekad nav vienkāršāka, bet gan sarežģītāka par tagadni, jo pastāvīgi pieaug ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī darbības veidi, un tāpēc sabiedrības sociālā struktūra un attiecības starp tās atsevišķiem elementiem kļūst sarežģītākas; ka īstais nākotnes ceļš nav unifikācija, bet gan tieksme pēc līdzsvara un centieni sabalansēt atsevišķas individualitātes; arī tas, ka individualitātes vienmēr būs dažādas, bija secināms, pēc Istomina domām, pat no inde- terminisma principa (viņš gaidīja, lai Karačarovs viņam palīdz sasaistīt šos jēdzienus). Tieši to izdevās panākt cilvēkiem mazajā pasaulītē, kura bija it kā daudzmiljardu Federācijas pasaules modelis. Tādā veidā viņi, «Vaļa» cilvēce, varēja būt mierīgi par savas senās'dzimtenes likteni un turpināt pāreju no atsevišķām problēmām "uz vispārīgām, lai beidzot atrastu cilvēkam vietu grandiozajā Pasaulē …
*
Šodien Istomins runāja kaismīgi, skaļi un atkal sajuta, kā ļaudis padodas vārda hipnozei. Jā, nākotne ir žilbinoša, tā ir kā dziļš un mierīgs ezers, kuru ielenc kalnu virsotnes, ezers ar dzidru un garšīgu ūdeni. Un viņi, viesuļa izmesti šī ezera krastā, jau ir attapušies no pirmā satricinājuma un drīz pateiksies liktenim, ka tieši ar viņiem tas nolēmis izdarīt šo eksperimentu …
Viņš beidza. Pēc pauzes Narevs teica:
— Pateicos. Patiešām — mūsu perspektīvas ir brīnišķīgas, un to es jum§ nemitīgi atgādinu.
Istomins izklaidīgi pasmaidīja un pamāja.
— Tam vajadzīgs tik maz! — viņš sacīja. — Nekas vairāk kā laba griba! Es domāju — mēs varētu nevilcinādamies sākt tādu dzīvi. Šeit, salonā, mēs esam pieraduši runāt lietišķi. Bet, ja satiksimies vakarā dārzā, vide mūs labvēlīgi ietekmēs … Mūsu pašreizējā pasaule ir pašaura, bet tik jauka, tik nodrošināta un stabila, ka būtu bijis kauns neizmantot visas tās priekšrocības.
— Nolemts! — Narevs teica. — Šovakar dārzā.
*
—* Jā-ā … — kapteinis novilka.
— Labi, ka tā, — norūca Rudiks.
Viņi atradās priekšgala visšaurākajā nodalījumā zem observatorijas. Inženieris lēni savāca instrumentus.
— Varbūt testers melo? — vaicāja Ustjugs.
— Ko nu testers, — paraustījis plecus, sacīja Rudiks. — Ieklausies ar ausi.
Viņš paklaudzināja pa bortu. Skaņa bija zema, dreboša.
— Kādi divi milimetri ts~ secināja kapteinis.
— Pusotra. Ar tādu degunu var lidot tikai tālāk no galaktikām.
—; Nu, — kapteinis skaļi nodomāja, — pat caursitiena gadījumā tas nav nāvējoši.
—; Bīstami.
— Tur, pie zvaigznēm, bija bīstamāk. Tomēr es ne velti uzsāku apgaitu.
Inženieris pamāja. Viņš zināja, ka viss, kas tiek darīts saskaņā ar reglamentu, nevar būt velti.
— Vajag remontēt, — viņš ierosināja.
— Jā, — kapteinis piekrita. — Protams. Noskaņo re- montrobotus. Bet vispār — nedeg.
Rudiks pašķielēja viņā. Viņi nokāpa zemāk, un inženieris aizskrūvēja lūku.
— Nobloķēt, vai? —- viņš vaicāja. •—- Var gadīties —s nestundā kāds ielien. i ?
— Ko viņi te meklēs?
— Labi, —; inženieris piekrita. —; Kurp pašlaik?
i — Pēc kārtas. Kas mums tagad — rezerves līnijas?
— Tās pašas, — atbildēja inženieris, palaižot kapteini
liftā.
*
Vakarā Karačarovs pirmais ieradās dārzā. Atklāti sakot, Istomins to nebija gaidījis — ar fiziķi viņš vispār nebija rēķinājies. Karačarovs bija drūms. Kad sanāca pārējie, viņš teica:
— Ko tad mēs tagad darīsim? Labs ir, es nodarbošos ar jūsu opusu, kur, kā sapratu, jūs esat detalizēti izklāstījis savus uzskatus. Lai gan, atklāti sakot, man visi pagājušie laikmeti ir pērnā sniega vērtībā: cilvēki tajos laikos ļoti maz ko zināja. Ja es būtu zinātnes vēsturnieks… Bet jūs droši vien neko tādu nerakstāt… Toties jūs laiku pa laikam nodarbojaties ar augstāko matemātiku. Pēc trim — četriem gadiem jūs varbūt sapratīsiet mazāko pusi no šī te! — Viņš izvilka no kabatas žūksni papīra lapu un svieda rakstniekam tā, ka tās aizlidoja uz visām pusēm, s-s Savādāk nav taisnīgi: jūs ļaunprātīgi izmantojat to, ka jūsu valoda ir primitīvāka un pieejamāka par manējo, —i kur te vienlīdzība?
— Tā nevar izturēties pret mākslu, — nomurmināja rakstnieks. — Tā nevar būt prece.
— Ejiet pie velna ar savu mākslu! — Karačarovs iesaucās. — Vai ar zinātni var tā apieties? Nosauciet man te kaut vienu cilvēku, kuru interesē zinātne, kas jel pirkstu pakustinās tās dēļ! Nu labi, nu, nožēloju — es esmu ne- harmoniski attīstīts, manī nav vispusības un es nevaru savu nodarbošanos apmainīt ar ko citu. — Viņš strauji pastiepa roku uz Istomina pusi. — Bet arī jūs esat tāds pats! Ja mīlat sievieti, tad ne jau sievieti vispār, bet tieši šo, un, ja to zaudēsit, tad nevarēsit aizstāt kaut ar pusduci citu, bet, ja to spējat, tad jūs nezināt, kas ir mīlestība, velns parāvis! Jūs esat uzrakstījis romānu, kurš, piedodiet par atklātību, te nevienam nav vajadzīgs, jo, ja kādam gribēsies lasīt, tad ir milzums kristālu, kuros ierakstīta grandioza grāmatu kaudze, un, starp citu, tās uzrakstītas daudz labāk par jūsējo …
— Jūs taču to neesat lasījis! — nikni iebilda rakstnieks. — Kā jūs varat zināt? Bet varbūt…
— Nē, nevar būt! Cilvēks, kas dzīvo man blakus, nevar būt liels rakstnieks. Jūs, literāti, tikai izliekaties, it kā tā nedomātu, bet mēs, visi pārējie, pat neizliekamies. Un kas tas ir — liels? Kvantitatīvu, matemātiski precīzu vērtējumu nevienam literāram darbam nevar dot, un tas nozīmē, ka šis vērtējums vienmēr ir subjektīvs.. ?
— Nu labi, lieciet mani mierā!
— Es jums arī nemaz neuzmācos; kāda velna pēc jūs man būtu vajadzīgs ar jūsu sapelējušiem laikmetiem! Es vienkārši saku — jūs uzrakstījāt, nu labi, jūs bez tā nevarējāt, tāpat kā es nevaru nenodarboties ar savām problēmām. Bet, runājot par pašizteikšanos, nepārvaramo vajadzību un tā tālāk, — tas viss mums tikai liekas, mēs pūšam sev miglu acīs. Īstenībā mums, tāpat kā visiem, vajag, lai tas nokļūtu līdz cilvēkiem. Līdz cilvēkiem! Un ne tikai līdz lasītājiem vai ierindas inženieriem, bet līdz profesionāļiem, kuru vidū mēs zinām savu vietu, to augstu vērtējam un visādi par to rūpējamies. Bet, ja tā nav… Nu, kāds man labums no tā, ka es esmu izdarījis varbūt ģeniālu darbu, ja to no desmit indivīdiem, ar kuriem man jādalās šai tīkamajā vientulībā, neviens nesaprot? Un kāds mums prieks no tā, ka esat sarakstījis, — iespējams, ne pašu muļķīgāko romānu pasaules literatūrā, — ja tas mūžīgi paliks tikai lieta sevī? Vai jūs varbūt domājat, ka pietiek mums to izlasīt —: un mēs uzreiz kjūsim gudrāki un patiešām sapratīsim, ko mums darīt šajos sasodītajos apstākļos?