— Ko darīt — par to taču es arī runāju! — izmisumā iesaucās Istomins.* Bet fiziķis pēkšņi noplaka.
— Nu, runājiet,,— viņš nomurmināja. — Kas attiecas uz mani, es šajā spēlītē vairs nepiedalos. Man liekas —s atliek tikai viens.
Kas tad?
Karačarovs pasmīnēja.
— Es gandrīz pilnībā esmu pamatojis, ka mēs vispār neeksistējam un tāpēc ar mums nekas nenotiek un nevar notikt. Subjektīvais ideālisms, kā sacītu filozofs, pie tam pastiprināts ar kvazizinātniskām hipotēzēm. Lai gan, kas nu par ideālismu, ja drīz mēs ķersimies pie rīkles ekipāžai, bet viņi — mums… Nu labi, man nospļauties — tā man vieglāk. Ja jau mēs neesam, tad es varu vēlreiz pārmainīt zīmi un uzskatīt visu, ko sapņoju, par realitāti, bet šo te, — viņš pamāja ar roku gaisā, — par murgu. Es esmu iemācījies redzēt sapņus pēc pasūtījuma, ar to arī nodarbojos. —; Viņš izvilka caurulīti ar tabletēm, pakratīja tās. — Par laimi, mūsu sintezatori var izgatavot šīs zāles tikpat viegli kā krējuma plombīru.
— Klausieties.»? — iesaucās Istomins. —■ Tā taču nevar …
— Bet kā tad var? Jūs droši vien vēl sacerēsit desmitiem nākotnes ainu, bet mani bildītes neinteresē. Es sludinu tikai to, kas var tikt izteikts ar matemātiskā aparāta palīdzību. — Viņš pavīpsnāja. — Lai gan jūsu ainiņām noteikti ir jēga. Es domāju par pirmo. Ja man rādīsies slikti sapņi, es vienreiz uzspridzināšu šo diagravitācijas klosteri kopā ar mums visiem!
Viņš pagriezās un izgāja; pārējie nospiesti klusēja, un neviena lapiņa nekustējās vārgo kuģa kociņu zaros, kuri acīmredzot te arī nejutās labi. Nē, šis laikam nebija tas dārzs, kurā Platons reiz sarunājās ar saviem skolniekiem. Līdz tam dārzam bija tālu. s ?
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Bija pagājis jau krietns laika sprīdis no tā brīža, kad «Valis» iznira izplatījumā pusceļā starp divām galaktikām. Pa šo laiku varēja izzust un aizmirsties savstarpējās antipātijas, kas toreiz bija radušās starp ekipāžas locekļiem (izņemot Veru) un pārējiem kuģa iemītniekiem (izņemot, protams, Karski). Un tās būtu izzudušas, bet traucēja toreiz neuzmanīgi izmestie vārdi par eķipāžas locekļu tiesāšanu,, tiklīdz būs radīts likums ņn «Vaļa» sabiedrība iegūs tiesības spriest tiesu un ļzpildīt spriedumus. Narevs būtu dārgi maksājis, lai šie vārdi bļitu palikuši neizteikti vai, sliktākajā gadījumā, tiktu Aizmirsti. Bet te viena, te otra cilvēka skatiens liecināja, ka sacītais ir pamatīgi iesēdies atmiņā. Un tas viņu nostādīja tādā situācijā, no kuras viņš ar visu savu izveicību uzreiz nevarēja atrast izeju. Mētāties ar vārdiem bija slikti; vēl sliktāk — nosodīt cilvēkus, kuri (vismaz tagad viņam tas bija skaidrs) nebija vainīgi. Bet apsūdzība bija izteikta, taču ar nepamatotām apsūdzībām svaidās tikai nenopietni vadītāji. Atzīties, ka nav ko sodīt un nav arī par ko, nozīmētu atzīties savā nespēkā. To Narevs negritjpja. Kamēr viņš pārdomāja, notikumi gāja savu gaitu un konflikts loģiski attīstījās un tuvojās atklātai sadursmei.
Skaļi neviens nerunāja nedz par tiesu, nedz arī par agrāk pārdzīvoto. No sarunām izzuda pagātne, it kā visiem metāla planētiņas iedzīvotājiem būtu radusies amnē- zija. Pasažieri un ekipāžas locekļi izvairījās skatīties cits uz citu tajos retajos gadījumos, kad satikās kuģa gaiteņos, — retajos tāpēc, ka tagad «Valī» it kā eksistēja divas takas, no kurām viena savienoja kajītes, salonu, dārzu, otra gāja pa darba klājiem un caur kuģa posteņiem. Šīs takas nekrustojās, teritorija bija it ka sadalīta divās daļās.
Tikai Jeremejevs šķērsoja neredzamo robežu, kad devās uz kravas klājiem pie saviem robotiem. Šodien, pārtraucis darbu un uzkāpis augšā, viņš satika kapteini. Abi pagāja viens otram garām, turēdamies katrs savā gaiteņa malā, nepaskatīdamies viens otrā un nepārmīdami ne vārda.
Visas beidzamās dienas futbolists nebija sajutis nospiedošo smagumu — apziņu, ka viņš šeit nav vajadzīgs. Viņam, kurš mīlēja sportu no bērnības un bija nodarbojies tikai ar sportu, likās savādi, ka viņa nodarbošanās pēkšņi izrādījusies lieka šajā pasaulē. Nē, viņš nebija akls fanātiķis un, ja viņam būtu teikuši, ka futbols jāpamet un jādara kas cits, viņš būtu pakļāvies, ja vien šis «cits» būtu viņam pa spēkam. Bet neviens neteica, ar ko vajag nodarboties, neviens neizvirzīja mērķi. Un piepeši viss pārvērtās. Izrādījās, ka viņš ar savīēm muļķīgajiem, nedzīvajiem futbolistiem var būt noderīgs — var novērst cilvēkus no smagām domām, ļaut tiem aizmirsties. Katrā ziņā tā Narevs bija sacījis.
Narevs tā teica, un Jeremejevs noticēja. Nebija gluži tā, ka Jeremejevs būtu aizmirsis to sadursmi, kad viņš sita, bet Narevs atbildēja; tomēr tagad šīs sadursmes iemesls likās tāls un nebūtisks: Mila bija pati par sevi un viņi abi —; ari katrs par sevi. Jeremejevs par to vairs nebrīnījās? viņam izdarīja injekcijas tāpat kā visiem, un viņš zināja, ka tas tiek darīts, lai viņš neskumtu pēc Mi- las, un viņš patiešām pārstāja skumt, jo ticēja zālēm. Tā kā naida cēlonis bija izzudis, tad Jeremejevam nebija nekāda iemesla neticēt Nareva vārdiem —1 jo vairāk tāpēc, ka tas šeit bija galvenais, to Valentīns saprata labi. Un Nareva sacītais pildīja futbolistu ar tādu možumu, kādu viņš sen nebija izjutis.
Šodien viņš bija krietni padarbojies zālē — un, pirms metās baseinā, viņš apgūlās uz vingrošanas paklāja, izstiepās, aizvēra acis un salika rokas aiz galvas, lai, kā nākas, nožūtu.
Tikko viņš apgūlās uz paklāja, tā augšā automātiski ieslēdzās kvarca lampa. Bija kluss, un šajā klusumā līdz Jeremejevam atskanēja tikko sadzirdama mūzika: kāds to bija ieslēdzis salonā, un skaņas, kuras parasti šeit nebija dzirdamas, pašlaik vai nu klusuma, vai ari nepievērto durvju dēļ bija skaidri saklausāmas. Gandrīz nemanāma gaisa strāva plūda gar ķermeni — darbojās aiz šķērssienas slēpta ventilācija. Un pēkšņi Jeremejevs izjuta tādus neticamas, neiespējamas laimes uzplūdus, ka pats izbijās šo jūtu viļņa.
Viņam likās, ka viņš guļ nevis kuģa zālē uz paklāja zem kvarca lampas, bet karstā vasarā stadionā uz Zemes: pabeidzis treniņu, atgājis malā un apgūlies netālu no laukuma, kaut kur sektorā biezā, mīkstā zālē, un skaidras debesis plešas augstu virs viņa, un saule, glāsmaina un žilbinoša, piespiedusi aizvērt acis, viņš guļ, izbaudīdams miera mirkli un ne par ko nedomādams, bet kāds no biedriem ir ģērbtuvē ieslēdzis mūziku, un tā atskan līdz šejienei. Viņš vēl mazliet pagulēs, piecelsies un dziļi ieelpos, acīm aptvers visu tukšā stadiona plašumu un nesteidzīgi dosies uz ģērbtuvi, paies tai garām un iznāks caur pretējām durvīm upes krastā, bez apdomāšanās ienirs dzi- smaržu, augšā kaut kas iečirkstējās — varbūt tur aizlidoja liela spāre? Jeremejevs gulēja aizvērtām acīm un ļumā, pēc tam atvērs acis un ieraudzīs tīro smilšaino dibenu un ēnu no augstāk pazibējušas izbiedētas zivs. Jeremejevs saprata: tā bija patiesā dzīve, bet viņa nodarbošanās, pats futbols, ir tikai līdzeklis, kā just; sajust šo dzīvi asāk, tuvāk, izbaudīt tās garšu, krāsu un smaržu. Viņš ievilka gaisu un it kā patiešām uztvēra vāju zāles jutās lieliski. Pēc tam viņš piecēlās, neatvērdams acis, kas zina, ja nu tas pēkšņi ir sapnis un, pacēlis plakstus, viņš pamodīsies, — un spēra dažus soļus, uztaustīja ar kāju baseina malu, bet viņš zināja, ka tā ir krastmala, ielēca un sajuta ūdens pretestību, ienira dziļumā, kā bija gribējis, un tikai tur atvēra acis, lai ieraudzītu smiltis un virs tām — zivs ēnu.