Viņš ieraudzīja kvadrātveidīgās gaišzilā plastikāta plāksnītes cieši citu pie citas. Nebija ēnas, nebija smilšu, nebija ne zivju, ne laimes.
Futbolists aizpeldēja līdz malai, un viņam negribējās līst ārā. Tomēr viņš piespieda sevi neienirt līdz dibenam, izkāpt, noberzties, apģērbties un salikt bumbas somā. Viņš lēni izgāja ārā, nobrauca liftā uz pasažieru klāju, iegāja kajītē un apgūlās uz vēdera, seju paslēpis spilvenā. Viņš gulēja, ar šausmām saprazdams, ka pat kārtējās robotu spēles zālē pasažieru priekšā vairs viņu neglābs un viņš vairs nekad neatgūs zaudēto.
Pie durvīm klauvēja, un ienāca Narevs. Futbolists apsēdās un piespieda sevi pasmaidīt. Narevs viņā uzmanīgi paskatījās.
—; Vai jūs esat vesels? Es jūs gaidīju tur — apakšā. Jūs nebijāt, tad es pats pamēģināju kaut kā nodarboties ar viņiem. Ļoti saprātīgi radījumi. Nu, ejam? Šodien pusdienās es gribu paziņot par gaidāmo maču.
Jeremejevs paskatījās viņā un novērsa acis.
— Tā jau tas ir, —• nogaidījis futbolists sacīja, viņa balss bija neizteiksmīga. — Tas ir tikai futbols. Sports.:
— Tieši tā.
=— Futbols — tā nav dzīve. Tā ir spēle. Un, pat ja esmu to sapratis… tad citi tajās atradīs vēl mazāk. Vai ne?
Narevs noklepojās un klusēja.
— Bet kas pie mums grozīsies? Es nezinu, varbūt kļū- dos, bet man liekas ļoti drīz mēs visi, ar futbolu vai bez tā, vienalga, vairs negribēsim dzīvot. Kas var mainīties? Vai jūs zināt?
Narevs klusēja. Viņš skatījās futbolistam garām, pēc tam uzlika plaukstu uz viņa rokas un dažas sekundes tā turēja. Jeremejevs nopūtās.
— Varbūt tas ir no zālēm. Mīlestības nav, nekā nav.; Bet tā droši Vien vajag. Ja tikai… Es nezinu. Nepiegrieziet man vērību. Ar mani ir jārēķinās, kad esmu uz laukuma. Bet pašlaik ..
Viņš atmeta ar roku, piecēlās un izgāja no kajītes.
*
Jeremejevs nobrīnījās, redzot, kur viņu atvedušas kājas. Tā bija sintezatoru klāja virtuves nodaļa, kur viņš pasūtīja sev brokastis un pusdienas, planējošo automātu un hermētisko katlu valstība, kuros šņāca un burbuļoja tvaiks. Lēni šūpojās skalu bultiņas. Ventiļi paši atvērās un aizvērās, ieslēdzās elektriskās plītis, vērās refrižeratoru durvis. Tas viss bijā interesanti, bet Jeremejevs nemīlēja tehniku un to, ka bija iemācījies rīkoties ar sintezatoru, izgatavojot robotiem bumbas, uzskatīja gandrīz vai par varoņdarbu.
Est viņam negribējās, bumbas nebija vajadzīgas, un tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņš bija atnācis šurp. Jeremejevs lēni soļoja pa eju, kas veda no virtuves uz sadzīves nodalījumu, un saspringti domāja. Viņam bija nepieciešama viena formula, pat ne sevišķi sarežģīta, bet diemžēl viņš savā laikā nebija ķīmijai pievērsis pietiekami daudz uzmanības, un tagad oglekļa un ūdeņraža atomi nekādi negribēja viņa atmiņā izkārtoties vajadzīgajā virknē.
Piepeši viņš apstājās. Ne tāpēc, ka būtu atcerējies; virs viena no krāniem — zem uzraksta «Mazgāšanas līdzekļi» viņš ieraudzīja vajadzīgā produkta nosaukumu uzrakstītu parastajā cilvēku valodā.
Kvadrātveida skala bija blakus. Skaitļi uz tās nozīmēja daudzumu. Jeremejevs nostādīja limbu uz atzīmi «1 litrs». Apskatījies atrada piemērotu trauku, palika zem krāna un apņēmīgi nospieda pogu.
Iedegās uguntiņa: sintezators, bija pieņēmis pasūtījumu. Aiz paneļa kaut kas iedūcās, iešķindējās, pēc tam sāka burbuļot. Pagāja vēl minūte, no krāna parādījās tieva strūkliņa un skanīgi atsitās pret apakšā paliktā termosa dibenu.
Kad strūkla izsīka un limbs uz paneļa bija atgriezies uz nulles, Jeremejevs pieliecās un bažīgi paostīja dzidro šķidrumu. Smaka bija riebīga. Tomēr futbolistam nebija pamata neticēt mehānismam un arī Istominam, kurš viņam bija stāstījis, kā senos laikos šis šķidrums' ticis lietots.
Viņš pacēla termosu pie lūpām un norija malku. Aizrāvās elpa, šķidrums apdedzināja kaklu, acīs izspiedās asaras. Viņš sāka klepot, pēc tam ilgi un dziļi elpoja un ar pretīgumu nolika termosu.
Bet kuņģī jau tīkami svilināja, noreiba galva. Tā reiba aizvien stiprāk, un tas Jeremejevam likās ļoti smieklīgi.
Viņš sakampa termosu un izdzēra vēl vienu malku.
«Brīnišķīgi,» domāja Narevs, nicinoši viebdamies'. Neredzēti smalka situācija. Atliek tikai sintezēt pietiekami stipru auklu un atrast pietiekami stingru āķi. Vislabākā izeja no stāvokļa…
Viņš patiešām atradās neapskaužamā stāvoklī. Un vainot nevienu nevarēja. Protams, varēja nožēlot grēkus, sak, nevajadzēja toreiz runāt par tiesu; varēja taisnoties: pateicu nepadomājis, neapsvēris visas sekas.** Bet Narevs lieliski zināja, ka toreiz viņš to bija teicis tīšām, jo citādi kapteinis būtu palicis stāvokļa noteicējs, būtu atgriezies pie varas. Narevs toreiz nolēma, ka turpmāk valdīs viņš pats: vai pēc tā viņš nebija tiecies ilgus gadus? Un beidzot panācis savu — citās vietās viņš bija ievārījis arī lielāku putru un — nekas, bet te neizdevās.
Pārdomājot viņš nāca pie slēdziena,- ka agrāk uzkrātā pieredze tomēr bijusi vienpusīga. Federācijas sastāvā iekļautās planētas nebija viendabīgas pēc sabiedriskās iekārtas formām: jaunajās pasaulēs, kuras tikko sāka apgūt, bija visādas novirzes, jo tādos apstākļos viena cilvēka iniciatīva un enerģija nozīmēja daudz vairāk nekā uz planētas ar nostabilizējušos dzīves veidu, nokārtotu ekonomiku un vienotu sabiedrību. Nareva dzīve galvenokārt bija noritējusi uz tādām planētām — viņš sauca tās par jaunajām •—, kur nevajadzēja lielus pūliņus, lai ievirzītu notikumus sev vēlamā gultnē. Tiesa, pēc kāda laika viss atkal gāja pa vecam, un Narevs aizbrauca, jo nostabilizētai sabiedrībai viņš nebija vajadzīgs, gluži otrādi — viņš bija kaitīgs, un nereti viņam nācās aizbraukt lielā steigā. Šeit, uz «Vaļa» borta, viņam likās — ir radusies līdzīga situācija, kad enerģisks cilvēks var nodibināt viņam vēlamo kārtību. Tā arī viņš bija rīkojies —■ un izrādījās, ka pārrēķinājies.
Pašlaik, pārdomādams savas sakāves cēloņus, —» viņš jau saprata, ka cietis neveiksmi, tikai pārējie to vēl neredzēja, — Narevs skaidri saskatīja divus apstākļus, kurus viņš savlaicīgi nebija ņēmis vērā. Pirmkārt, uz planētām, kur viņam bija gadījies būt agrāk, savu politiku varēja realizēt, izmantojot apstākli, ka trūka kādi materiāli. Šeit bija pilnīgi cita situācija, un viņš nebija to savlaicīgi aprēķinājis: te bija nevis materiālo, bet garīgo vērtību trūkums, un Narevs nezināja, kā ar to cīnīties. Un otrkārt, uz citām planētām Narevs parasti nebija pazinis tos cilvēkus, kuriem bija tiecies uzkundzēties, un to liktenis viņu vispār maz interesēja. Bet šeit cilvēku bija maz, un Narevs vienā jaukā brīdī saprata, ka nevar pret tiem izturēties kā agrāk, ka viņu liktenis ir arī viņa liktenis, tāpēc ka (tas bija vēl viens papildapstāklis) aizbraukt no šejienes un visu aizmirst izrādījās neiespējami, un šeit viņam nāksies dzīvot līdz mūža galam.
Tāpēc arī naids starp pasažieriem un ekipāžu, kuru viņš, kā pats tagad atzina, bija apzināti izraisījis, aizvien vairāk darīja to nemierīgu. Izlaidis džinu no pudeles, viņš saprata, ka neiedzīs to atpakaļ — kaut vai tādēļ, ka tas bija kļuvis par vienīgo emocionālo izlādēšanos, kuras dēļ cilvēki varēja vismaz kaut kādā mērā apvienoties. Ja nebija mīlestības, tad tās vietu vienmēr ieņēma naids. Sekas bija paredzamas briesmīgas. Un Narevs tās negribēja, šoreiz no visas sirds negribēja, bet pirmo reizi mūžā nezināja, kā nelaimi novērst.