— Kad sapratāt? Iznāk, ka jūs neesat devies ceļā manis dēļ? Kādēļ tad?
— Vai jūs neapvainosities, ja es to pašlaik neteikšu?
— Jums ir tādas tiesības. Rīkojieties — ejam, es jums parādīšu ērtu vietu un pa ceļam paskaidrošu. Vajag.?.
Šeit dialogs beidzās. Savāds dialogs. Istomins juta nemieru. Kas te notiek? To viņš nespēja saprast. Dialogs, protams, nebija sacerēts. Cilvēki vienkārši sarunājās, bet nejauši ieslēgtais diktogrāfs pierakstīja. Katrā ziņā dzīve nav kļuvusi vienkāršāka, un «Vaļa» iemītniekus, redzams,
gaidīja jauni pārsteigumi un vilšanās.
*
Kapteinis iegāja sakaru kabīnē. Bija tumšs, kabīnē skanēja paklusas balsis. Iedomātajā telpā aiz ekrāna kustējās un sarunājās figūras. Sākumā Ustjūgam likās — balsis skan tukšā telpā. Tad viņš saskatīja Lugovoju. Iespiedies vistālākajā stūrī, stūrmanis žestikulēja un murmināja, un viņa murmināšana saplūda ar filmas varoņu balsīm. Vispirms kapteinis izbrīnījās, pēc tam saprata: stūrmanis jau bija iemiesojies kādā no filmas personāžiem, runāja ar tā vārdiem un pārdzīvoja tā sajūtas. Kapteinis piegāja pie Lugovoja, saņēma to aiz pleca un spēcīgi sakratīja. Stūrmanis pašķielēja uz viņa pusi, bet savas replikas nepārtrauca.
— Stūrman! — kapteinis asi uzsauca.
Lugovojs pakratīja galvu un pameta ar roku — žests attiecās nevis uz kapteini, bet uz otru filmas personāžu ekrānā.
—■ Stūrman, uz kuģa notiek kas ļauns! Pasažieri gatavojas mums uzbrukt!
— Un, ja tu tūlīt viņai neatvainosies..; — murmināja Lugovojs.
s — Stūrman! Piecelieties!
— Nē! Es viņu mīlu un neatļaušu …
Kapteinis pieliecās un sataustīja slēdzi. Attēls izzuda, stūrmaņa pēdējais vārds noskanēja klusumā.
Nākamajā brīdī Ustjugs juta, ka viņu paceļ no grīdas. Kapteinis patirināja kājas, bet Lugovojs bija stiprāks, un Ustjugs nepretojās. Durvis atvērās. Lugovojs nolika kapteini uz grīdas un aizcirta durvis viņa deguna priekšā. Kabīnē atkal iedūcās balsis.
Kapteinis mirkli pastāvēja durvju priekšā.
— Tā, — viņš klusu noteica. Pārvilka ar plaukstām jakai, pārbaudot, vai viss kārtībā. Un lēni devās uz centrālo posteni.
Lugovojs, zaglīgi atskatījies, pārslēdza aparātu. Jau vairākas dienas viņš cīnījās, sastādīdams programmu, lai varētu piespiest «Sigmu» izanalizēt savādo raidījumu. Ja tas izdotos… Bet attiecībā uz pasažieriem — nu, lai uzbrūk! Lugovojs iegrūda roku kabatā un apmierināts sataustīja flāzera silto rokturi. Izvilka to, pārbaudīja lādiņu. Pietiks visiem pasažieriem un vēl pāri paliks.
*
Mila nostājās Ustjūgam ceļā pašā gaiteņa galā. Vadības klājos viņai nekas nebija darāms, un kapteinis nepalaida garām izdevību to viņai aizrādīt.
— Viņš ir kaut kur šeit… — Mila atbildēja, kautri smaidīdama.
— Kurš? Narevs? Jeremejevs?
; — Dēls, — viņa teica. — Zināt — Jurītis pazudis. Viņš ir kaut kur šeit, es zinu. Man viņš noteikti jāatrod. Viņš sen nav ēdis un ir briesmīgi izbadējies, viņam ir bail bez manis, viņš taču vēl ir ļoti maziņš. Vai neredzējāt, kaptein? Dienā ir trokšņaini, bet naktī es dzirdu, kā viņš mani meklē i»r
Viņa ar cerību paskatījās kapteinī, pēc tam viņas acis apdzisa, viņa apgāja kapteinim apkārt un devās pa gaiteni tālāk. Viņš uz brīdi aizvēra acis un pielika plaukstu pierei. Tā bija mikla un auksta, un kapteinis juta, ka viņa roka sāk drebēt.
2ēclass="underline" viss beidzies, dzīve pagājusi. Tik maz ir nodzīvots, bet mīlestība jau izsīkusi, un viss pārējais iet uz galu.
Zoja atmeta no pieres matu šķipsnu, apsēdās, nogurusi salika rokas uz galda.
Ko iesākt? Narevs sakaT dzīvojiet! Strādājiet! Vai tad jums nekas nav palicis, ko gribētos izdarīt?
Protams, ir palicis. Bet kālab? Darbs nedrīkst būt bezjēdzīgs laika patēriņš, pat ja laika ir daudz.
Zoja atslēdza skapīti, izņēma ampulu, paturēja to plaukstā.
Bet varbūt viņai nav taisnība? Cilvēks, kurš izgatavo kādu lietu, bieži vien nezina, kāds būs tās liktenis. Vai mašīna nobrauks pusmiljonu kilometru vai kaut kur iedrā- zīsies jau nākamajā dienā? Vai no cilvēka izaudzētajiem graudiem iznāks garšīgs maizes klaips, vai tie izbirs pa ceļam, vai klaips nokļūs ēdienu atliekās? Cilvēks to nezina — viņš darina lietas un cer, ka liktenis tām būs labvēlīgs.
Tātad — darīt savu darbu un nedomāt?
Zoja pati nezināja, kā tas notika: ampulas tievais kakliņš nokrakšķēja viņas pirkstos. Viņa steidzīgi paķēra injektoru. Ampulas saturs pārgāja aparātiņā.
Darīt savu darbu. Nu, izdarīsim to pārbaudi, kuru neizdevās paveikt uz Zemes tāpēc, ka Zemes nebija? Izmēģināsim ar sevi tās ārstniecības metodes, kuras neizdevās izmēģināt uz Otrās Bultas tādēļ, ka toreiz vēl tādu nebija.
Zoja pielika injektoru pie pleca un nospieda podziņu. Nogaidījusi, līdz šķidrums nokļūst zem ādas, viņa nolika tukšo aparātiņu.
Palūkosimies, kā tas beigsies. Vismaz būs interesanti dzīvot.
*
Pretēji ieradumam šodien pēc pusdienām Petrovs neap- sēdās savā krēslā. Viņš izgāja no salona, nolfāpa dažus klājus zemāk un devās pa gaiteni.
Pusceļā viņš satika stūrmani. Skatīdamies caur pieri, tas pagāja malā, dodams ceļu. Petrovs uzmanīgi paraudzījās viņā. Stūrmanis klusēja, viņa skatiens bija naidīgs.
Petrovs tikko manāmi pasmaidīja, pamāja un gāja tālāk. Viņš juta, ka stūrmanis noskatās viņam pakaļ.
Kapteinis gaidīja Petrovu tur, kur tie bija norunājuši tikties:' neitrālajā zonā, blakus kutera elingam.
— Kaptein, — bez ievada teica Petrovs. — Briest kautiņš.
— Jā.
— Un ko jūs par to domājat?
Kapteinis brīdi klusēja.
•— Kaut ātrāk sāktos, —=5 viņš sacīja. — Nav nekā ļaunāka par gaidīšanu.
^ Jūs tā uzskatāt?
- Neviens nav spējīgs to novērst.
1 —■ Maldāties, —> teica Petrovs. —Es to varu izdarīt. Bet būs vajadzīga jūsu palīdzība. Vai varu cerēt uz jums?
Kapteinis paskatījās viņā, cīnīdamies ar šaubām.
— Labi, i— viņš beidzot teica. —- Kas vajadzīgs no manis?
— Atnāciet bez ieroča. Citādi ?? kādam var neizturēt nervi.
Šoreiz kapteinis klusēja ilgi. Petrovs pasmaidīja. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka flāzeru.
— Ņemiet.
Kapteinis izbrīnījies paskatījās viņā.
— Tas ir mans, — Petrovs paskaidroja. — Lai glabājas pie jums..i līdz pienāks labāki laiki. Vai tagad jūs piekrītat?
— Jā, — kapteinis teica.
Petrovs no viņa atvadījās ar galvas mājienu.
*
Bija gaidāma balsošana, un visi gatavojās cīņai. Šodien cilvēki, ienākdami salonā, varēja tikai minēt, kā viņi no tā izies un vai vispār izies. Visi saprata, ka būs cīniņš, lai gan skaidri nezināja, par ko: droši vien lai pierādītu paši sev, ka viņi vēl ir dzīves saimnieki un rīkotāji — tik izšķērdīgi saimnieki, ka var pat ziedot dzīvību ne par šo, ne par to.
Ekipāžas locekļi sagāja vienā salona stūrī. Atnāca IVera, atstājusi savu slimnieku, bet nepievienojās ne ekipāžai, ne pasažieriem —• sēdēja malā, it kā pārstāvētu iādu trešo valsti.
Cilvēki alka cīņas, tāpēc likuma pieņemšana, kā dēj visi it kā bija sanākuši, gāja gludi. Cilvēki diez vai ieklausījās tekstā, ko lasīja Petrovs. Viņi vienkārši pacēla rokas, ekipāža atturējās, ar visu izskatu rādot, ka viņiem bija un ir savs likums, pār kuru šeit nevienam nav varas.