—Tā ir tikai viena no problēmām. Tāpēc mēs jūs lūdzam …
Karskis nolaida acis. Ir patīkami lasīt vai klausīties par pienākuma un personisko interešu cīņu — par cīņu, kurā pienākumam nenovēršami jāuzvar. Bet, kad šī cīņa notiek tavā dvēselē, tev ir slikti: kas uzvarēs — tas ir cits jautājums; kad valstī notiek karš, neatkarīgi no rezultāta zeme guļ drupās. Un pašlaik Karskis sajuta, ka viņu satricina mēmi triecieni un nevaldāmi ugunsgrēki plešas pār pilsētām un ciematiem. Taču šī kara iznākums jau bija nolemts iepriekš un vishumānāk būtu padoties uzreiz, saglabājot savu karavīru dzīvību, kuri vēl būs vajadzīgi nākotnē kā celtnieki.
Karskis piecēlās, ar spēku izstaipījās, iedvešot sev pārliecību, ka visas likstas ir aiz muguras, ka viņš ir vesels, pilns spēka un enerģijas. Viņš piespieda sevi pasmaidīt —; ne Verai, bet Petrovam, tā, kā kādreiz bija mācējis: jautri, bezrūpīgi, valdzinoši.
—- Nekas, — viņš teica. — Par agru nokārt degunu. Mazliet pagaidiet —■: un jūs redzēsit, cik lieliski mēs te dzīvosim!
Pārliecība savaldzina. Petrovam, kam, tāpat kā visiem pārējiem, bija pietiekami iemeslu vilties šai pasaulē, bet kurai vēl gribējās ticēt, pēkšņi izlikās, ka patiešām sāksies jauna dzīve, ka visas bēdas palikušas pagātnē.
Patiesībā Karskis nemaz nebija pārliecināts par rožaino nākotni. Un, jo vairāk viņš domāja, jo vairāk viņu pārņēma šaubas.
Viņš palika viens. Vera izgāja, sapratusi, ka pašlaik pat viņa traucēs. Viņa tagad pazina to labāk nekā viņa paša māte un, protams, labāk nekā viņš pats: kad divi ir dienu un nakti kopā, tikai sieviete spēj ieraudzīt apslēpto un tai nemaz tas nav jāmācās.
… Nareva kļūdas bija viegli pamanāmas. Viņš bija turpinājis domāt Zemes jēdzienos, pūlēdamies organizēt «Vaļa» cilvēces dzīvi tā, kā tā būtu organizēta uz jebkuras no Federācijā iekļautajām planētām. Bet, lai cik sīks būtu «Valis» salīdzinājumā pat ar visneievērojamāko lielās Federācijas planētu, tā tomēr bija pavisam cita pasaule ar savu saturu un iespiest to vecajās formās bija neiespējami un bezjēdzīgi. Zemes taktika te nederēja, vajadzēja izstrādāt jaunu stratēģiju, bet Narevam tas nebija pat ienācis prātā. Viņš ātri bija nokļuvis strupceļā un ievedis tur arī pārējos, bet pēc tam meklējis vietu, kur sākas cits ceļš.
Pagaidām tas Karski pārāk nebaidīja, jo viņš atšķirībā no Nareva bija apmācīts tieši stratēģiskajā domāšanā. Bez tam viņš labi zināja vadības praksi, arī to, ka tagad neviens lēmums netika pieņemts vienpersoniski: tas nebija pa spēkam pat ģēnijam. Zemes stratēģiem nepārtraukti radās jautājumi, uz kuriem nebūtu varējis atbildēt pat izredzēto pulks; par laimi, viņu uzdevums, jau sen bija precīzi noformulēt jautājumu, bet atbildi deva Zemes varenās intelektroniskās iekārtas: tikai to neiedomājamais ātrums varēja nodrošināt savlaicīgu lēmumu pieņemšanu. Narevs acīmredzot nebija padomājis, ka pašlaik pat uz «Vaļa» nevar tikt izstrādāta turpmākās eksistences stratēģija, paļaujoties tikai uz savu smadzeņu pelēko vielu. Par laimi, «Vaļa» iekārtām bija pietiekama jauda, kuru resursu gan nebūtu pieticis pat vismazākā Zemes
jautājuma atrisināšanai, bet kuģim tas bija pilnīgi pietiekami.
Atlika tikai formulēt jautājumus un izstrādāt programmu.
' Nonācis pie šāda secinājuma, administrators devās uz centrālo posteni. Viņš gāja, turēdamies pie gaiteņa sienām, uzmanīgi likdams kājas. Jau pēc soļiem simts viņš jutās daudz drošāk.
~ Kaptein, vajadzīga programma. Un jūsu skaitļotājs.
— Tas gandrīz nemaz nav noslogots. Tikai sintēzes vajadzības — tas skaitļotājam ir maz, pats saprotat.
1 — Programma būs sarežģīta.
— Stūrmanis Lugovojs ir labs programmētājs.
— Vajadzēs novērtēt un ieprogrammēt visas mūsu stāvokļa detaļas. Kad mašīna būs devusi savu atbildi, varēsim ar lielāku pārliecību spriest par to, kā mums dzīvot.
Pēc brītiņa kapteinis teica:
— «Sigma» ir uz katra kuģa. Tomēr komandē nevis tā, bet kapteinis. Vai jūs gribat izdarīt otrādi?
Karskis pasmaidīja.
— Ja nemaldos, kapteiņi jau sen neaprēķina iekārtu režīmus ar zīmuli uz papīra.
t-t Jums taisnība.
; — Tad netērēsim laiku.;
*
Lai dara, ko grib. Viņi ietiepīgi nesaredz galveno, bet tas eksistē un reiz atklāsies cilvēkiem.
Inna pieklauvēja pie sakaru kajītes. Nogaidījusi pieklauvēja vēlreiz. Lugovojs nikni atvēra durvis. Ieraudzījis Perlinsku, viņš norūca jau ko pieklājīgāku, nekā bija sagatavojies. Pat soli atkāpās, ļaudams viņai ieiet, paņēma zem rokas un pieveda pie kaut kāda sēžamā:' pēc gaiteņa spilgtās gaismas aktrise kabīnē neredzēja neko, izņemot spīdošo ekrānu.
Lugovojs viņu apsēdināja un it kā aizmirsa viņas klātbūtni: pagriezās pret ekrānu un burtiski ienira tajā. Inna pieklājīgi pagaidīja, pēc tam noklepojās.
Atvainojiet, es jūs traucēju. Bet man noteikti jāzina …
— Jā?
—: Vai jūs pie ekrana pavadāt daudz laika?
— Uhu. Vai jūs ari gribat? Lieliska nodarbošanās. Vislabākā pasaulē.
— Sakiet… Vai jums nekad nav nācies redzēt uz ekrāna kaut ko citu? Ne filmas, ne ierakstu.,Kaut ko, kas nenāk no mums .. ?
Tādu efektu viņa nebija gaidījusi. Lugovojs strauji pagriezās. Dažas sekundes skatījās viņā. Viņa izdzirda smagu elpu.
— Kā jūs to zināt?
Tātad kaut kas tāds ir bijis? Tiesa? Pastāstiet! Viņa to cieši satvēra aiz rokas. sa Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! …
Viņš aizgriezās, lai Inna viņa acīs nepamanītu apjukumu. Paskatījās uz ekrānu. Filmas darbība turpinājās. Varoņi beidzot bija palikuši divatā. Viņš piegāja tai klāt, maigi paņēma aiz rokas …
Lugovojs ieskatījās. Ne jau vīrietī. Sievietē. Viņa bija jauna un brīnišķīga. Filmās citādas nemēdz būt. Bet viņā Lugovojam likās kaut kas pazīstams… Innas pirksti cieši saspieda viņa plaukstas pamatni. Viņa klusu novaidējās. Lugovojs pagriezās. Tagad viņas seja, ekrāna apspīdēta, jau nodeva apjukumu.
— Klausieties, tā taču esat jūs! — viņš iesaucās.
— Jā… Es atceros..-. Tā ir mana filma.?!
— Tā esat jūs! —: viņš atkārtoja.
Lugovojs bija satriekts. Kad redzi sievieti, kura ir jau gados — pēc taviem uzskatiem —', tad uzreiz nosaki savu attieksmi pret to un vairs par to nedomā. Bet pašlaik viņš ieraudzīja Innu tādu, kāda viņa bija agrāk — uz ekrāna viņa droši vien bija pat jaunāka par Lugovoju. Pēkšņi kļuva neiespējami domāt par viņu pa vecam: tagad" caur viņas pazīstamajiem šodienas vaibstiem visu laiku būs jaušami tie «== agrākie, un starpība nemaz nav ļtik liela.. ?
Uz ekrāna vīrieša roka apskāva viņu ap pleciem, un Lugovojs izjuta greizsirdību. -t ? Viņas lūpas bija karstas. Viņa atvirzījās ne uzreiz.
—■ Ak, jūs.. s ~ viņa sacīja citā balsī, bet pašai bija licies, ka aizmirsusi tā runāt. Jūs — pārdrošais zēn.-??
No šis balss viņam apreiba galva. Bet kabīnes durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja kapteinis.
— Atvainojiet, — viņš sausi teica.
Perlinska gluži meitenīgi pārsteigumā izsaucās un metās uz durvīm — Ustjugs tikko paguva paiet sāņus. Lugovojs drūmi paskatījās kapteinī.
— Vajadzēs pastrādāt, stūrman, —- Ustjugs teica pēc tam, kad viņi saskatījušies klusēdami vienojās nepieskar- ties tikko notikušajam. —= Jāsastāda programma.
■—; Kāpēc?