Kapteinis padomāja.
— Lai zinātu, kā dzīvot.
s — Tās visas ir muļķības, kaptein. Mašīnas mūs neiemācīs dzīvot. Neviens neiemācīs, izņemot pašus.
— Varbūt. Bet tas nav iemesls, lai atteiktos.
— Cilvēki dzīvoja un bija laimīgi ari tad, kad pasaulē nebija tādu mašīnu. Un, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tad vaina ir pašos cilvēkos, nevis tehnikā.
—- Varbūt tā ir. Bet varbūt cilvēkiem vajag, lai mašīnas tos piespiež dzīvot savādāk? Cilvēki izgudrojuši mašīnas un tagad bez tām vairs nevar iztikt.
— Labi, — sacīja stūrmanis, ar nožēlu lūkodamies ekrānā. Viņam ļoti gribējās noskatīties līdz galam, kā beigsies notikums ar to sievieti, kura pirms dažām minūtēm sēdēja viņam blakus.
*
Kurš izdomājis, ka dzīve slikta? Kam varēja ienākt prātā tik idiotiska, muļķīga, pilnīgi nesaprātīga doma?
Dzīve ir brīnišķīga! Viss, kas notika apkārt, bija iemesls un pamats laimei.
«Kajīte. Kāda brīnišķīga kajīte,» domāja Zoja, laimīgām acīm apskatot savu mītni. «Cik tā ir saprātīgi, ērti un skaisti iekārtota! Dzīvot tādā kajītē — tā jau pati par sevi ir laime.»
Dīvāns. Kāds brīnišķīgs, mīksts, plats, valdzinošs! Gulēt uz tā — sapnis! Sēdēt — pasaka! Uzkāpt uz tā un lēkāt — bauda! Vēl var mest kūleņus, velties no viena sāna uz otru. Viss iespējams. Un viss dara laimīgu.
Kurpes. Kādas ērtas, skaistas, izturīgas, kādas, kādas.;»
Cilvēki. Lieliskie, kristāitīrie, starojošie.?;
Nē, brīnums, nevis dzīve! Tā ir tik laba, tik neatkārtojami lieliska, ka negribas (un nevajag, pat nedrīkst) kaut ko darīt, lai nesabojātu šīs dzīves valdzinājumu. Pat ēst negribas, lai gan ēdiens ir neatkārtojami brīnišķīgs, garšīgs, maigs, jā, jā, jā!
Zoja gulēja uz dīvāna aizvērtām acīm, laimīgi smaidot. Brīdi pa brīdim laimes izjūta tai lika skaļi un dedzīgi smieties un pat spiegt no prieka.
Viņa smējās, bet kaut kur apziņas dziļumā ārste Serova konstatēja: jā, slimība, kura bija uzbrukusi Otrajai Bultai, attīstās pilnīgi atbilstoši tur novērotajai klīniskajai ainai. Slimība, kura noveda pie kolonijas likvidācijas. Zināma baudas centra hipertrofija galvas smadzenēs, kuru pastāvīgi uzbudina vīruss. Cilvēki ir laimīgi. Katrs ir laimīgs vienatnē, katrs ir laimīgs ar sevi. Viņi neko negrib darīt un nedara, jo viņi tāpat ir laimīgi! Viņi mirst. Mirst laimīgi, un pati nāve,_iespējams, viņiem liekas brīnišķīga un mazliet smieklīga. Ārste Serova bija redzējusi, kā cilvēki mira smiedamies …
Divas dienas pēc saindēšanās Zoja sev ievadīja pašas atrastu preparātu kombinē jumu, vēl gandrīz neizmēģi- nātu, ar cilvēkiem — vispār ne: tur, uz Otrās Bultas, Zoja to bija atradusi pārāk vēlu. Droši vien tagad viņa bija pieļāvusi kādu kļūdu: kombinējums uz viņu neiedarbojās. Un slimība pieņēmās spēkā. •
«Ļoti labi!» domāja Zoja, piespiezdama ārsti apklust, izgaist. Cilvēki visu mūžu dzenas pēc laimes. Te nu tā ir! Nekāda dzīšanās nav vajadzīga.
«Kāpēc es viena pati?» pēkšņi Zoja iedomājās. Bet citi? Vai viņi patiešām nav pelnījuši laimi? Cietuši taču visi ir vienādi!
Droši vien ārste viņā jau bija mirusi — mirusi, pirms miris cilvēks: ārste Serova nekad neatļautos tādu rīcību. Tagad Zoja, paķērusi ampulas, izgāja salonā. Smidzinātājs bija līdzi. Viņa apskatījās apkārt: neviena nebija. Smiedamās ieslēdza aparātu. Pacēlās miglas mākonītis un pēc minūtes izgaisa. Tā bija pilnīgi pietiekami, lai visi būtu laimīgi — nekāda dzīšanās pēc tās nav vajadzīga. Četras s dienas ilgs inkubācijas periods, bet pēc tam sāksies zelta laikmets.
Tagad viņi kopā bija retāk, bet sarunājās, lai cik savādi, vairāk nekā līdz šim.
—1 Es nevaru saprast, kā tu mani iemīlēji.
Vera pasmaidīja.
; — No sākuma bija interesanti! kas tas par cilvēku, kuram jāpārvalda visas planētas? Bet pēcāk —• tu zini. - — Jā, —s sacīja Karskis un sadrūma. — Vienu es nevaru saprast: vai mēs abi patiešām esam izņēmums? Novirze no normas? Es taču visiem paziņoju: aizliegums ir atcelts, pie mums ir vieta jebkurām cilvēciskām jūtām…
—■ Tu rīkojies lieliski.
— Bet vai tad kaut kas ir mainījies?
Vera padomāja.
—■ Liekas, nav < * v
— Man dažreiz šķiet — cilvēki vairs nemāk mīlēt. Atradinājušies. Vai arī tas ir pārsāpējis viņos. Zini, ja kādas domas vai jūtas ilgu laiku tiek aizliegtas, tās pēc tam nav viegli atjaunot, jo aizliegums iekļūst zemapziņā. — Viņš pasmaidīja. — Un tu viņu vidū man liecies ka brīnums… Bet tagad… Es sāku domāt, ka mums nevajadzētu — ja viņi negrib… Vai tu mani tāpēc nepārstāsi mīlēt?
=—5i Vienalga, — Vera sacīja. —• Paldies tev par to, kas ir bijis. Es saprotu, ka tu savādāk nevari. Bet viņi pēc tam atjēgsies.
— Es ceru.
Kad pienāks laiks — pasauc . ? s
; —: Es tevi saucu nepārtraukti, tikai nevaru izteikt skaļi. Un tev nav jādzird …
— Es tik un tā dzirdu. Bet nenākšu, kamēr tu nepateiksi skaļi.
Sadevušies rokās, viņi stāvēja administratora kajītē. Te viss bija palicis tāpat kā dienā, kad vajadzēja ierasties uz Zemes, uz galdiņa pat stāvēja kafijas tasīte, magnētiskā turētāja stingri pievilkta. Karskis pamāja un teica:
— Pat ja nekad vairs Vienalga, kamēr es zinu, ka tu esi .jf
Vera pasmaidīja.
— Kas gan būtu varējis domāt, ka Federācijas Padomes loceklis ir spējīgs uz ko tādu?
— Jā. Droši vien tur, uz planētām, es pārāk daudz tiku domājis par vadību un pārāk maz — par dzīvi. Mīlestību es palaidu garām.
— Nē. — Vera pieskārās viņa matiem. — Tu to atradi īstā laikā.
— Droši vien tāpēc bija vērts pat zaudēt Zemi. Zini — es nenožēloju.
—1 Es arī, — viņa pamāja.
Viņi stāvēja klusēdami. Tad viņš atjēdzās.
— Ejam! Man ir laiks.
—• Ej, —• Vera teica. — Es te pie tevis sakopšu. Uzskati, ka es esmu tevi noskūpstījusi.
— Nesmaidi citiem, — viņš nopietni lūdza.
—1 Smaidīšu, — viņa sacīja. — Nevaru savādāk. Bet zini, ka ikviens smaids būs domāts tev.
*
— Iedodiet cigareti, inspektor, — teica Karskis. — Ja nav žēl.
—1 Protams, žēl, — norūca Petrovs. —; Man viņas te nepiegādā.
Viņš izvilka cigareti un pasniedza Karskim.
— Paldies.
Inspektors brītiņu skatījās viņā.
?— Kad būs spriedums? — viņš vaicāja. — Vai šodien?
•— Tūlīt, — atteica administrators, nebrīnīdamies par vārdu.
Programma bija sastādīta un ievadīta. Viss bija skaitliski novērtēts: domas, jūtas, vajadzības. Skaitļotājs strādāja no rīta, un apmēram pēc pusstundas rezultātam bija jāparādās uz iespiedmašīnas platās lentas.
— Jā, — atkārtoja administrators, enerģiski un nemākulīgi aizsmēķējot cigareti. — Tūlīt.
Viņš juta, ka dreb rokas, un centās to pārvarēt.
— Nebaidieties, — inspektors deva padomu. — Mazliet ātrāk, mazliet vēlāk — beigas tā kā tā.
— Pārlieku drūmi, — pūlēdamies pasmaidīt, nomurmināja administrators. — Kāpēc?