— Tāpēc, — inspektors paskaidroja, —• ka cigaretes izbeidzas.
e—■ A-ā! — Karskis novilka un izgāja.;
Cigaretes izbeidzas, nodomāja inspektors. Un vēl — nav ko darīt. Viss bija labi, kamēr bija darbs. Administrators Karskis, kuru apsargāt un pavadīt bija sūtīts inspektors Petrovs, beidzot stājās pie savu pienākumu izpildes. Tiesa, ne uz Zemes, bet tas nebija no Petrova atkarīgs, viņš bija izdarījis visu iespējamo. Pie viena bija izolēts Narevs. Un, lai gan Petrovs pret viņu juta simpātijas, viņš bija apmierināts, ka Sabiedriskā Miera Dienestam nav jāsarkst par savu pārstāvi šajā pasaulītē. -
Darbs bija beidzies. Arī likumi bija radīti. Kas atlika? Domāt par sevi? Par sievu? Par nāvi, no kuras neizbēgt?
Petrovs sajuta, kā aizslīd dzīve. Viņš bija no tiem, iespējams, laimīgajiem, bet, iespējams, nelaimīgajiem cilvēkiem, kuru vajadzības ir mazas, kuri ātri sasniedz iecerēto un turpmāk jau domā nevis par savām, bet gan par to cilvēku interesēm, ar kuriem vai kuru dēļ viņi strādā. Darbā Petrovu neinteresēja tās perspektīvas, kas tur atklājās, bet gan darba norise, process: tā dažkārt spēlē ne laimesta, bet dēļ pašas spēles. Tagad, pabeidzis uzdevumu, viņš pēkšņi sajuta, ka izzūd viņa dzīves pēdējais balsts, jo priekšpēdējo viņš bija zaudējis jau pirms tam, — tā bija sieva, kura pašlaik droši vien nebija vairs viņa, bet jau cita sieva, un Petrovam par to bija smagi domāt.
Vieglāka nekā citiem viņam šķita doma par nāvi. Viņš te bija gados vecākais, un likās dabiski, ka viņš arī nomirs ātrāk par citiem. Bet inspektors zināja, ka nekad nespēs pats pārtraukt savu dzīvi: viņa morāle bija citāda.
Cigaretes izbeidzās. Tas bija slikti. Viss bija slikti, lai
kur arī pavērstos.
*
—; Kaptein, ; — administrators teica nogurušā balsī. ■— Vai brīnumi mēdz būt?
—■ Vispirms jānoskaidro, — uzmanīgi atbildēja Ustjugs, — kas ir brīnums.
— Tas ir tas, kas mums palīdzēs izdzīvot. Palikt cilvēkiem. Sabiedrībai. Es atcēlu jūsu aizliegumu. Bet bez rezultātiem. Brīnums nenotika. Arī ar jums. Bet jūs taču..;
Kapteinis sausi noklepojās. Sev viņš nebija atcēlis aizliegumu.
i —• Es domāju, ka mēs šo jautājumu nesāksim apspriest.
r-rš Atvainojiet. Bet vienalga. Dzīves mērķis. Kur tas ir?.
Mēs esam izsviesti šeit. Vai tas nozīmē, ka mēs esam apsteiguši Zemi? Vai atpalikuši no tās? Kur attiecībā uz Zemes mērķiem meklēt mūsējo — pagātnē vai nākotnē? Mūsu mērķis nevar būt tāds pats kā uz Zemes: tur ir cita dzīve. Bet no Zemes pieredzes nedrīkst pilnībā atteikties. Kas mums ir jāatrod?
Viņi sēdēja centrālajā postenī, kur neviena vairāk nebija un varēja atklāti runāt.
— Es nezinu, — sacīja kapteinis. — Esmu radis sasniegt mērķus, strādājot ar stipriem cilvēkiem. Bet šeit…
— Nav stipro un vājo cilvēku. Tādus viņus padara mērķa trūkums vai tā lielums, uzticības pakāpe tam. -.. Tieši tas, kā mums nav. Kas ir mūsu spēkos? Tāpēc nākas domāt par brīnumu.
— Brīnums.t; — kapteinis nomurmināja. ; — Tas ir, piemēram, kad jums draud droša bojāeja, bet jūs tomēr izglābjaties.
— Fiziskā nāve? Tas šeit ir vienīgais, liekas, kas mums nedraud.
— Nu, es nezinu, •— kapteinis novilka. — Kuģī valda līdzsvars. Pietiek iziet no ierindas vitāli svarīgam mezglam vai, teiksim, korpusa dehermetizācija. v -.■
— Vai ar tik vareniem sintezatoriem ir jābaidās no bojājumiem? ^
— Sintezatori laiku pa laikam jāaptur profilaktikai. Puse stāv, otra puse pirmajai izgatavo detaļas. Protams, var būt dažādi bojājumi. Piemēram, mums ir vāja apšuve priekšgalā… Zināt, es dažkārt domāju: kaut kāds ārkārtējs notikums mūs visus būtu sapurinājis, kā nākas.
Pa durvīm ielūkojās Rudiks.
— Kaptein, — viņš teica. —Mašīna ir gatava dot atbildi.
— Hm, — noņurdēja administrators. — Sapurināt, jūs sakāt?
Viņi izgāja blakustelpā, un administrators steidzīgi noliecās pār plato lentu, kas līda no spraugas. Tur tika iespiesti skaitļotāja secinājumi, jau pārtulkoti cilvēku valodā.
Karskis izlasīja.
Atbilde bija noliedzoša. Sabiedrība — sīkā, noslēgtā «Vaļa» sabiedrība — ir nolemta bojāejai.
Skaitļotāja spriedums: šajos apstākļos cilvēkiem jāmirst.
Cik lielisks veidojums bija valsts! Pasaules vēsturē līdzīgu neatrast. Ne velti Narevs visu mūžu bija tiecies pēc varas: viņš sajuta, zināja, ka var visu organizēt tā kā neviens cits. Tiesa, teritorija bija neliela, bet, ja padomā, — vai tad Sparta un citas sengrieķu pilsētas bija lielas? Tās iegājušas vēsturē, ne jau pateicoties lielumam, bet tāpēc, ka tām bija precīza organizācija. Taču lielāku, precizitāti kā pašlaik Narevs nekur nav sastapis.
Viņam uzreiz neienāca prātā, ka ar to var nodarboties. Pēc izraidīšanas viņš sākumā visu laiku gaidīja, ka atnāks Mila. Toreiz viņa bija gandrīz vai to apsolījusi — ar skatienu. Bet dienas gāja, Mila nenāca, un, garlaicības mākts, Narevs sāka nodarboties ar valsts projektiem, bet pēc tam. aizrāvās ar tiem.
Pašlaik ceļotājs komplektēja Slepeno Padomi. Tai bija jāsastāv no divpadsmit cilvēkiem, un desmit jau bija izraudzīti. Armija bija gatava — to Narevs izveidoja vispirms, un blakustilpnē, septītajā, tagad valdīja īsta militāra kārtība. Narevs bieži gāja turp, lai rastu dvēseles mieru: skaidro komandu un reglamentēto darbību pasaulē bija vieglāk elpot. Droši vien viņš bija par vēlu piedzimis, tur tā nelaime.
Tagad viņš nolika testeru, ar ko bija pārbaudījis vienpadsmitā padomes locekļa loģiskās ķēdes, un ar baudu izstiepās. Flīgeļadjutants stāvēja soli sāņus, gatavs pakalpot. Narevs pasmaidīja un pat piemiedza tam ar aci, uz to adjutants nekādi nereaģēja. Tad Narevs palūkojās uz robotu. Tiesa, tos vairs neizdosies kārtīgi atjaunot. Refleksi nekur neder. Bet ne jau Slepenā Padome pārvaldīs valsti! Nareva izdomātā sistēma tāpēc bija lieliska, ka varēja bez traucējumiem darboties neatkarīgi no katifi atsevišķa robota īpašībām. Vēl vairāk —1 tiem bija periodiski jāmainās savos posteņos.
Viņš ilgi lauzīja galvu par radītās valsts uzdevumiem un jēgu. Robotiem nebija jārada materiālas vērtības, lai gan viena no pirmajām domām, kas Narevam radās, bija ideja par bezgalīgu slēgtu ražošanas ciklu, kad viena iedzīvotāju daļa demontētu to, ko otra samontējusi, un detaļas atkal laistu pa apli. Šajā kombinācijā bija savs skaistums, bet Narevam tā likās pārāk primitīva.
Un tomēr Narevs atrada izeju: nav nepieciešams ražot reālu produkciju, ja ir iespēja aprobežoties ar tās simboliem — skaitļiem un grafikiem. Jo galu galā jebkurš vadības aparāts vienmēr redz un novērtē produkciju tikai tādā veidā. Lai skaitļu un grafiku ražošanā būtu aizņemti visi iedzīvotāji, procesu nācās sadalīt vairākās pakāpēs. Lielākā iedzīvotāju daļa izpildīja visvienkāršāko darbu, pēc tam nodeva datus augstāk, tur tika izdarīts pirmais vispārinājums un korekcija, nākamajā pakāpē — noapaļošana, bet vēl augstāk dokumenti beidzot ieguva savu galīgo izskatu. Lai šīs sabiedrības dzīvi pielīdzinātu cilvēku dzīvei, Narevs nolēma ievest — ierobežotu, protams, — nejaušības faktoru: viņš kaut cik atjaunoja skaitļotāju, tas divreiz diennaktī izdeva vienu vai divus nejaušus skaitļus, un norādītajā dienā no sešdesmit robotiem tie, kas bija apzīmēti ar šiem numuriem, nestrādāja, tāpēc pārējiem nācās mainīt savu rīcību, lai uzziņas un grafiki bez kavējumiem tiktu piegādāti un atspoguļotu iedomāto īstenību. Tādā veidā arī tika sasniegtas tās nenozīmīgās stabilitātes svārstības, kuras Nareva iztēlē bija raksturīgas pat ideālai valstij.