Jā, lūk, kas bija iznācis no Jeremejeva futbolistiem, bet šī spēle, protams, šķita daudz interesantāka r— kā šahs, kuru, lai cik tas savādi, uz «Vaļa» nespēlēja, tāpēc ka šai spēlei ir vajadzīgs dvēseles miers, un tieši tā te trūka…
Narevs lēni iegāja otrajā tilpnē. Adjutants sekoja viņam kā piesiets, un viņi nepaguva ieiet, kā robots aiz sava priekšnieka pleca jau nokomandēja.
Sākumā Narevs vispār nebija domājis radīt armiju. Neviens neapdraudēja viņa valsts teritoriju, paplašināt to nebija vajadzības, tā ka bruņotie spēki arī it kā nebija nepieciešami. Tad viņam ienāca prātā, ka bez armijas viņš nevarēs radīt ideālu valsti.
Lai valsts kļūtu ideāla, tai vajadzēja likt pilnveidoties, bet šim nolūkam jāorganizē konkurence. Tātad bija nepieciešamas divas valstis, nevis viena, bet divu valstu eksistence radīja iespēju bruņotām sadursmēm. Otru valsti Narevs nolēma radīt pēc citas shēmas, tāpēc karš bija gandrīz neizbēgams. Lai gan karot Narevs gatavojās tikai ūz papīra, armijām bija jābūt reālām, citādi zuda visa jēga.
Vispirms Narevs domāja apstiprināt sevi par pirmās valsts valdnieku. Bet tādā gadījumā otra vairs nepakļāvās viņa kontrolei, un ar to viņš nebija mierā. Izeja atradās ātri: viņš nevaldīs ne pār vienu no valstīm, bet izsludinās sevi par dievu un ieprogrammēs robotiem sevis pielūgsmi. Tāpēc vajadzēja uzrakstīt kaut ko līdzīgu senajiem evaņģēlijiem jeb korānam, protams, vienkāršāk, robotu intelektaiīmenī, un tajā paredzēt, ka dzīvais dievs ar laiku aizies, izzudīs, bet nepārstās būt dievs un atstās iespaidu uz tautu un valstu dzīvi. Tik eleganti Narevs sev nodrošināja nemirstību. Nemirstība, protams, ir vērtīga, un, to izdomājis, Narevs saprata, ka ir labi darījis.
Viņš pagriezās un nokomandēja adjutantu, tas savukārt nokliedza to pašu, ierindā nostājušies roboti nodār- dināja sveicienu. Narevs pasmaidīja un pavēlēja sākt ceremonjālo maršu. Roboti soļoja pa tilpni no viena gala uz otru,' viņi gāja ierindas solī, tilpnes grīda un šķērssienas jūtami vibrēja, un tas bija lieliski, īsti militāri. Adjutants izstiepa rokaš, Narevs uz tām apsēdās kā uz krēsla, un adjutants viņu pacēla; tagad robotu dievs pacēlās augstāk par tiem, viegli atsizdamies ar pakausi pret zemajiem griestiem. Tas viņu nesamulsināja, viņš nokliedza sveicienu, un roboti soļodami tāpat atbildēja. Tagad tie izpildīja ierindas paņēmienus, skaitīja pēc kārtas, pārkārtojās kolonnā pa vienam, pa trim, izdarīja pagriezienus, stājās vienā un divās rindās. Narevs pie tiem vērsās ar īsu uzrunu: tā pienācās, un viņš visu mūžu bija sapņojis, ka uzrunās karaspēku. Diez vai viņa runas saturu roboti pilnībā uztvēra, jo elektronika tiem bija pamatīgi nolietota un tie vispār ar grūtībām apguva abstraktus jēdzienus. Narevs pie sevis nodomāja, ka pats ari sācis runāt kā robots — aprauti, īsiem teikumiem, monotoni, aizsmakušā balsī. Modernie Zemes mehānismi bija daudz pilnīgāki, bet šie uz Antoras nolietoti līdz beidzamajam. Taču izvēles nebija.
Robotiem bija vēl viens trūkums: tie nebija sadalīti pēc dzimuma pazīmēm, bet bez sievietēm,- bez domām par tām nebija iedomājama normāla militārā psihe, n Narevs, iedomādamies sievietes, tūlīt atminējās arī Milu un atkal uz ilgu laiku sabojāja sev garastāvokli tādā mērā, ka nopietni sāka domāt par bruņotu robotu ekspedīciju ar mērķi nolaupīt jauno sievieti. Protams, murgi, bet ko gan var prasīt no trimdinieka.
Tātad spriedums bija paziņots. Taču Karskis tam negribēja piekrist un vēlējās skaitļotāju piespiest no jauna pārskatīt uzdevumu, ņemot vērā jaunos apstākļus.
Šos apstākļuiKvēl vajadzēja atrast. Administrators pārmeklēja informatoriju un rūpīgi izpētīja visus ierakstus, kuri viņam varētu kaut kā palīdzēt. Tur bija daudz derīgas un pareizas informācijas, bet tās nebija iespējams izmantot «Vaļa» apstākļos: viss tur sacītais attiecās uz atklātu, progresējošu sabiedrību. Progress, cīņa un attīstība bija eksistences obligātie noteikumi.
Kādā virzienā viņi varēja progresēt un attīstīties, ieslēgti kuģa šaurajās sienās, bez jebkādām perspektīvām interešu un iespēju tālākai attīstībai? Nevar būt, ka attīstība apstājas, tiklīdz cilvēki guvuši iespēju paēst līdz sātam!
Administrators atkal devās pie kapteiņa.
— Es gribu ievadīt skaitļotājā ierobežojumu" cilvēku nāve tiek izslēgta. Vai jūs palīdzēsit?
Viņi noliecās pār garajām programmas loksnēm.
— Viņai nāksies palauzīt galvu, — kapteinis pamāja uz «Sigmas» pusi.
— Ja tikai viņai vien. Labi, sāksim.»
Viņi pārbaudīja un ievadīja programmu. Atlika gaidīt.
— Tasīti kafijas? — kapteinis piedāvāja.
—■ Labprāt.
Viņi dzēra klusēdami. Skaitļotāja indikatori steidzīgi mirkšķināja, it kā tiekdamies cits citu apsteigt.
— Vai jūs patiešām cerat uz šo atbildi? — vaicāja Ustjugs, kad tasīte bija tukša. Karskis paraustīja plecus.
— Nezinu.
— Bet, ja mašīna nolems, ka mums jāmetas, teiksim, pār bortu?
— Vai jūs gribat zināt, kādā mērā es tai uzticos? Ko citu lai iesāk? Kam prasīt padomu?
289
— Mūsu rakstnieks reiz teica, ka mēs kļūdāmies, pieņemot informācijas kvantitāti par domas progresa pazīmi: zināt un domāt nav viens un tas pats. Viņš sacīja, ka antīkajā pasaulē objektu pārdomām bijis mazāk, toties par ikkatru varēja ilgi domāt, noslīpējot domu līdz galam, ieejot dziļumā. Mūs pazudina steiga, viņš tika teicis.
11 = 2004
i Tādā gadījumā, — Karskis sacīja, — kāpēc mēs tik vāji domājam pašlaik, kad mums nekur nav jāsteidzas?
— Mēs steidzamies tāpēc, ka jūtam savu nenormālo dzīvi.
— Jā, — nomurmināja administrators. — Bads. Ne olbaltumvielu vai ogļhidrātu bads, bet mērķa bads. Vai…
Viņš apklusa: ietarkšķējās «Sigmas» rakstāmiekārta. Abi noliecās pār lenti.
—; Kas tad mums būtu jādara? — kapteinis vaicāja.
—1 Te skaidri teikts: nekas.
Ustjugs nosprauslojās, Karskis paskatījās viņā. Administratora acis spīdēja.
— Pagaidiet! — viņš iesaucās. — Patiešām. Kāpēc mums noteikti kaut kas ir jādara?
Kapteinis nebrīnījās, izdzirdis šos savādos vārdus.
— Patiešām — kāpēc?
Neviens no viņiem nezināja, ka beigušās četras inku- hācijas perioda dienas. Slimības arvien nāk negaidot.
*
Karskis runāja kaismīgi, pārliecinoši: — Atcerēsimies: kad uzkāpām uz «Vaļa», mums nelikās, ka mēs izjustu kādas grūtības. No tā laika apstākļi nav mainījušies, pārvērtušies esam mēs paši. Bet mūsu spēkos ir sevi kontrolēt, un mēs varam sevi pārliecināt, ka mums dzīve šeit dod visu, ko vien gribam no tās.
Sāksim ar mūsu pasauli, ar kuģi. Tas ir lielisks, brīnišķīgs, gandrīz vai burvju kuģis, it kā speciāli radīts, lai tajā esošie cilvēki būtu laimīgi…
… Viņš runāja, un cilvēki klausījās viņā mirdzošām acīm, bet mīmika un žesti liecināja, ka ikviens administratora vārds krīt auglīgā zemē. Ārste Serova smaidīja un aplaudēja kopā ar visiem un kapteinis Ustjugs arī — viņi nesēdēja blakus, un viņu skatieni viens otru nemeklēja, bet viņi atstāja laimīgu cilvēku iespaidu. Zoja vairs nedomāja par Ustjugu, un viņš par viņu arī ne: laime bija ikkatrā no viņiem, unK jo mazāk kāds uztvēra ārējo pasauli ar tās kairinātājiem, jo bija laimīgāks un jo brīnišķīgāka likās dzīve.