«Zelta laikmets,» savā kajītē domāja Istomins, juzdams, Ka acīs sariešas asaras. «Tā pat nav Hellāda! Tas… vārdos pat nav izteicams. Varbūt ar mūziku. Krāsu spēli. Vai vienkārši ar asarām.»
Laime vienmēr bijusi kaut kur blakus, tikai cilvēki nebija spējuši to sasniegt — un tagad tā pati iekrita rokā kā nobriedis auglis, kura sēklas tiecas ātrāk nokļūt zemē. Kas izdomājis, ka par laimi, pat acumirklīgu, jāraksta grāmatas? Tas tikai traucē un nav savienojams ar laimi, jo strādājot nekad nesasniegsi ideālu: gala rezultāts vienmēr ir sliktāks par to, ko gribējās izdarīt. Nē, nevajag grāmatu.
Viņš pat nemanīja, kā bija to sācis? lapa pēc lapas izzuda utilizatora rīklē, rokraksts kusa. Viņš burzīja lapas, svaidīja .un aizrautīgi smējās, kad redzēja, kā tās, nokļuvušas gaisa strāvā, paātrināja savu kritienu un izzuda skatienam, un pie tam vēl iedegās lampiņa. 2ēl, ka rokraksts nebija biezāks, — viņš agrāk nekad nebija spēlējis tik jautru spēli…
*
Karačarovs klaiņoja pa virtuvi, viņam bez iemesla bija puiciski jāsmejas. Viņš piegāja pie sintezatora pults un uz labu laimi nospieda dažus taustiņus. Sintezators pieņēma pasūtījumu. Interesanti, kas iznāks? Šķidrums, pulveris? Varbūt gāze? Grūti bija iedomāties vēl interesantāku laika kavēkli!
Tas izrādījās pulveris:' izbira no īscaurules un sagūla kaudzītē uz grīdas. Neizsakāmi smieklīgi! Fiziķis, smak- dams no smiekliem, iegrūda pirkstu pulverī un aplaizīja. Pulveris nebija ne salds, ne rūgts, ne sāļš. Bet kas iznāks nākamreiz? Viņš sāka spaidīt taustiņus aizvērtām acīm — tā bija vēl labāk.
Nospieda daudzus taustiņus —: izlija šķidrums. Karačarovam neienāca prātā palikt zem tā glāzi, bet viņš paguva saslapēt pirkstu — šķidrums vēl tecēja, droši vien viņš bija pasūtījis lielu porciju. Pašķidrs, lipīgs, iesāļš. Sarkans. «Vai asinis?» viņš nodomāja, un tas viņam likās šausmīgi smieklīgi: iedomājies tikai — no sintezatora gāžas asinis, sintezators sasitis sev degunu, kāda lieliska mašīna — ar sasistu degunu, var pārplīst aiz smiekliem!
Uz kuģa viss bija sajucis. Kapteinis iznāca no dārza, kad Zoja iegāja tur caur durvīm, kuras veda dienesta telpās. Viņi apstājās un viens otram starojoši uzsmaidīja. Viņiem abiem bija patīkami redzēt vienam otru, viņi abi bija lieliski cilvēki un viens otru netraucēja dzīvot, izjust laimi, un nebija viens otram vajadzīgi, lai šo laimi sajustu. Viņi nebija zaudējuši atmiņu un visu lieliski atcerējās, bet tas bijis tik sen, tik sīki, tik nenozīmīgi! Dažus mirkļus viņi smaidīdami stāvēja un izšķīrās, tā arī nepateikuši ne vārda, pat nepadomājuši, ka šeit būtu vajadzīgi vārdi.
*
Karskis klīda pa kuģi. Viņam patika sēdēt observatorijā: tur bija tukšs un varēja netraucēti domāt un priecāties par savu domu laimīgo skaidrību.
«Cik lieliski!» domāja Karskis. «Bija nepieciešams pateikt cilvēkiem tikai dažus vārdus — un viņi saprata, un kāda dzīve iesākās! Bet cik brīnišķīgus vārdus man izdevās atrast! Visdziļākās jēgas pilnus! Neko nevajag darīt — tā ir mirdzošā, žilbinošā, dižā patiesība!»
Viņš nodomāja, ka nebūtu slikti dalīties ar Veru savā uzvarā. Bet tūlīt šo domu atmeta: kālab? Ne ar vienu negribējās runāt.
Viņš atrada ieeju kuģa priekšgala nodalījumā. Te viņam iepatikās vēl vairāk. Viņš sēdēja, pārdomādams vai tāpat vien priecādamies par savu eksistenci, un viņam likās — viņš dzird, kā ar vieglu svelpoņu kuģis traucas caur tukšumu.
Tad viņš sāka staigāt pa nodalījumu un ievēroja, ka borti atbalso viņa soļys savādāk nekā citos nodalījumos. Viņš pieklauvēja pie borta. Skaņa bija plarkšķoša kā skārdam. Nez kāpēc šī skaņa viņam iepatikās.
No tā brīža administrators sāka te ienākt biežāk. Kuģī viss bija labākajā kārtībā, cilvēki bija laimīgi — par ko vēl vadītājs varētu sapņot? Viņš sēdēja, dažkārt viņam likās — aiz borta kaut kas šņāc, pūlēdamies tikt iekšā. Karskis smaidīja: par to nebūtu jābrīnās — kam gan negribētos nokļūt tik laimīgā pasaulē?
Mila pati neievēroja, kā tas bija noticisī reiz vakarā, kā pariasti, sēdēdama savā kajītē, viņa, paklausīdama pēkšņai, nepārvaramai iegribai, nolaidās uz paklāja un sāka pa to rāpot, ar kreiso roku'stumjot grima kārbiņu, it kā tā būtu rotaļlieta, bet viņa pati piepeši būtu pārvērtusies bērnā un spēlējas uz grīdas. Tā nebija personības dubultošanās:' no viņas nekas nebija palicis pāri, bija tikai puisītis Juris, kurš noņemas uz paklāja savā pasaulē, kur katra lieta varēja pārvērsties jebkurā citā priekšmetā — vajadzēja tikai gribēt. Atdarinādams robotus, Juris dūca un tarkšķēja, pēc tam tas viņu vairs neinteresēja un viņš elsdams un apdauzīdamies palīda zem galda un nikni ierūcās. Tagad viņš bija tīģeris no grāmatiņas, kuru tam vakar izlasīja priekšā. Viņš rūca tāpēc, ka visapkārt bija pieaugušie, arī istabas iekārtojums nemaz neatgādināja «Vaļa» kajīti. Pieaugušie skatījās uz viņu, smaidīja un kaut ko runāja — «neapdauzi galviņu» vai ko citu, bet viņš atbildes vietā rūca un draudēja, ka metīsies tiem virsū, sakodīs — pieaugušie baidījās… Pēc tam tas viss uzreiz izbeidzās: sieviete piecēlās no grīdas, izbrīnā apskatīja plaukstas, pārvilka ar tām pār ceļiem — tie sūrstēja —tad viņa apsēdās uz dīvāna un ilgi sēdēja pieklususi. Jurim tagad jau lasa priekšā grāmatiņas; kad viņa aizlidoja, viņš vēl bija par mazu. Tātad ne jau atmiņas viņā bija pēkšņi ņēmušas virsroku, bet kaut kas cits, viņa patiešām šīs minūtes bija Jurītis. Viņa to skaidri zināja un zināja arī, ka nevienam par notikušo nestāstīs: viņai bija nojausma, ka viņa tiek uzskatīta par slimu, lai gan viņa viegli padodas acumirkļa iegribām un domām. Viņa to noklusēs, un var gadīties, ka viņai vēl kādreiz izdodas pabūt par Ju- rīti, un viņa zinās, ka tas ir dzīvs un vesels. Bet, kamēr viņa bija Jurītis, viņš māti nebija atcerējies ne reizi, —- bērni ātri aizmirst, — droši vien tā ir vajadzīgs laimei.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Tā «Vaļa» laimīgā pasaule bija kļuvusi līdzīga biljarda galdam, uz kura pusotra desmita bumbu neveido vienu veselumu, bet sadūrušās aizripo katra uz savu pusi un turpina eksistēt pašas par sevi. Kad iekaucās sirēnas un uzliesmoja tablo, vieni gulēja, otri slinki kaut ko gremoja, trešie nomodā sapņoja, nemanīdami, kā paiet stundas. Sirēnu kaukšana ikvienu piespieda ieklausīties, bet nesabojāja noskaņu, tā likās pat tīkama un izraisīja jautrību — kā viss šai pasaulē. Taču šie signāli vēstīja par nelaimi, kurā cilvēkiem draudēja bojāeja.
Kapteinis Ustjugs atjēdzās pirmais. Viņš juta, ka viņam trūkst gaisa. Krūtis cilājās "biežāk, bet aizvien grūtāk bija ievilkt elpu. Kapteiņa apziņā doma par nelaimi cīnījās ar miera un jautrības noskaņu, kura pēdējās dienās bija ierasta; cīņa bija grūta, un nav zināms, kas tajā uzvarētu, ja kajītē, kur kapteinis pašlaik dejoja, pūlēdamies ieturēt sirēnu kaucienu ritmu, neielauztos inženieris Rudiks.
— Kaptein! Kaptein, avārija! Dehermetizācija! Tā ir bojāeja, kapteini Atjēdzies, jāmodina cilvēki…
Ustjugs paspēra divus dejojošus soļus uz priekšu, vienu uz sāniem.
— Gaisa maz… — viņš nomurmināja. — Smiekli vien nāk. Lai sintezatori palielina …
— Vai esi aizmirsis — sintezatori profilaksē! Mēs ejam bojā, kaptein …
Ustjugs apstājās un brīdi stāvēja aizvērtām acīm, šūpodamies, gatavs vai nu turpināt deju, vai arī nokrist uz grīdas un aizmigt, — viņa sejā nepārtraukti mainījās krāsa, mute savilkās grimasē. Pēc tam viņš atvēra acis, pieskārās ar plaukstu pierei.