— Velns, kā sāp… Ejam, izmetīsim visus no kajītēm. Kas tad ir noticis?
— Dehermetizācija …
— A, velns! Es par ko citu. Kas noticis ar mums?
Viņi izsvieda cilvēkus no 'kajītēm, vienalga, vai tie bija apģērbti, vai arī pidžamās un halātos. Viņi bija rupji — kapteinis un inženieris. Beidzot notikušais aizgāja līdz pārējo apziņai — palīdzēja sāpes — un izsauca neizpratni, trauksmi, bailes. Sirēnu rēkoņa tagad šausmināja. Katrs redzēja bailes pārējo acīs un baidījās vēl vairāk. Tā vēl nebija apziņa, bet miglaina, instinktīva briesmu sajūta.
Beidzot visi bija salonā — un kapteinis pārlaida tiem skatienu. Drausmīgi sāpēja galva. Kā pēc neapvaldītas vairāku dienu uzdzīves.
— Uzmanību! — viņš iekliedzās. Tieši iekliedzās, baidīdamies, ka normāla balss nenokļūs līdz pārējo apziņai. — Trauksme! Kuģis iet bojā! Ekipāža ar saviem spēkiem netiek galā! Visi uz klāja!
Liekas — cilvēki kaut ko sāka apjēgt, varbūt bailes, kuras izraisīja arī šeit jūtamais gaisa trūkums, piespieda tos ieklausīties kapteiņa balss trauksmainajā intonācijā, kaut arī tie varbūt nesaprata viņa vārdu jēgu.
Karskis, cīnīdamies pēc gaisa ar atvērtu muti un nikni masēdams pakausi, nomurmināja:
— Neko nesaprotu… Vienalga. Mēs esam gatavi. Komandējiet mūs, kaptein!
— Jūs, administrator, un sievietes —; pie sintezatoriem, izpildīsiet stūrmaņa rīkojumus: jāiedarbina vismaz viena sekcija. Vīrieši — inženiera rīcībā observatorijā. Es arī būšu tur. Ātrāk!
Kapteinis pēdējais pameta salonu. Sirēnas tagad klusēja, inženieris tās bija izslēdzis, tablo turpināja mirgot.
Ustjugs sajuta vieglu vējiņu. Gaiss lēni plūda uz durvīm. Kad kapteinis pienāca pie lifta, vējiņš pastiprinājās: tātad inženierim nebija izdevies nobloķēt bojāto nodalījumu. Tas bija slikti.
*
Tikai pēc stundas, kad cilvēki jau sāka smakt no gaisa trūkuma, kurš nepārtraukti aizplūda izplatījumā, izdevās iedarbināt trīs sintezatora izejas. Pie pirmās stāvēja Lugovojs, pie otrās — Karskis, pie trešās strādāja Vera; trešā uzreiz tika iestādīta gaisa ražošanai, pirmās divas izgatavoja remonta materiālus. Mila un Inna nesa prom apaļās, siltās plastikāta plātnes, bet, kad Lugovojs saņēma smagu metāla plāksni, viņām pievienojās Zoja un tūdaļ apsēdās, lai atpūstos: viņa bija zaudējusi vairāk spēka, jo saslimusi pirmā.
Fiziķis un Istomins nesa materiālus no sintezatora līdz liftam. Petrovs brauca ar materiāliem augšā un tur palīdzēja Jeremejevam izkraut. Sasprindzinājis muskuļus, futbolists padeva plātnes augšup mazā lūkā, kur tās satvēra
inženieris un kapteinis, kuri strādāja avārijas nodaļā skafandros. Inženieris lika plātni klāt, kapteinis piemetināja. Gaiss turpināja aizplūst, bet ne vairs tik ātri. Tajos mirkļos, kad trūka materiāla un metināmais aparāts nešņāca, varēja dzirdēt, ka ar vāju svilpoņu gāze izplūda bezgalībā.
— Kaptein! — nokliedza Jeremejevs, padodot kārtējo plātni. — Tik un tā gaisa nepietiek! Vai nevar kaut ko darīt?
Gaisa kļuva aizvien mazāk — viena sintezatora izeja nevarēja kompensēt aizplūdi —; un kopā ar gaisu izzuda laimīgā noskaņojuma pēdējās paliekas, atlika tikai asas sāpes pakausī.
Kapteinis paraudzījās pulkstenī, pārliekot, cik ilgi vēl izturēs cilvēki, kas jau sen atradinājušies sasprindzināti strādāt. Viņiem jau bija nācies samazināt tempu. Taču sen neizjustās nāves bailes droši vien deva jaunus spēkus.
Iznesot no lifta plātnes, Petrovs paguva noprasīt:
— Kāds tam iemesls, kaptein?
— Šobrīd nav laika.
■—- Vai vēl kaut kas ir cietis?
: —•- Grūti pateikt, — atbildēja kapteinis, atiedams no lūkas.
Nākamā pusstunda pagāja darba klusējot.
*
— Kas tev kait, Vera? Vai esi nogurusi?
— Ak, nekas. — Vera noslaucīja no pieres sviedrus. —•• Esmu atradinājusies. Sen nav bijušas trauksmes.w Skaties, tev plāksne nāk'.
Karskis piegāja pie sava sintezatora izejas. Darbs nebija sarežģīts, noskaņotais sintezators gandrīz neprasīja regulēšanu.
— Stūrman, —= Karskis paziņoja, — man plātnes kļūst biezākas.
Lugovojs piegāja un sāka grozīt vienu no rokturiem.
Durvīs parādījās Karačarovs, viņa acīs vairs nebija mie-' gainības. Vera paskatījās uz viņu un pasmaidīja, redzēdama, cik nedroši viņš pieliecās pie Zojas.
— Labi! — viņš teica.
Zoja pamāja. Un patiešām bija labi.
Pēc stundas kapteinis pavēlēja pārtraukt darbu pie sintezatoriem, izņemot gaisa ražošanu. Istomins nodeva rīkojumu stūrmanim.
—; Nekas, — Lugovojs sacīja. — Rezerve nebūs par sliktu. Bet jūs, meitenes, labāk ķerieties pie pusdienām, īstais laiks.
Sievietes pārsteigtas saskatījās. Patiešām — viņi sajuta izsalkumu. Šo sajūtu viņi jau sen bija aizmirsuši.
— Meitenes! — teica Inna, pametot skatienu uz Lugo- voju. — Rīkojam svētku maltīti!
— Jā, -— teica Karskis, lai gan viņam neviens nejautāja. — Tas būs lieliski.
*
Briesmu vairs nebija, un tagad varētu atgriezties tā brīnišķīgā laimes izjūta, kuru cilvēki vēl nebija aizmirsuši. Zoja, pārvarēdama galvassāpes un pūlēdamās izprast notikušo, nodomāja, ka nepieredzētais fizisko un garīgo spēku sasprindzinājums kopā ar skābekļa badu droši vien organismā pavājinājis kaut kādus cilvēkiem bīstamus procesus, palīdzējis pieveikt slimību, no kuras citādi diez vai cilvēki būtu tikuši vaļā.
Šaurā personiskas laimes sajūta neatgriezās. Bet cilvēki to nenožēloja.
Viņi atkal mīlēja cits citu. Uz galda bija vīns, viņi uzsauca tostus par visiem, sākot ar kapteini un administratoru. Tā bija savāda jautrība — dzīres mēra laikā —, cilvēki runāja par pagājušo, un visi kā norunājuši izvairījās no katra vārda, kas varētu uzvedināt uz domām par nākotni. Pašlaik viņiem — nogurušiem, iekarsušiem un lepniem — bija labi; vai bija vērts domāt par to, kas gaida?
Pie galda ne mirkli neapklusa sarunas. Kad visi bija paēduši un padzēruši un tosti sāka apsīkt, pienāca laiks anekdotēm. Anekdotes bija vienkāršas, bet visi daudz un labprāt pateicīgi smējās.
Pēc tam inženieris Rudiks sāka rādīt trikus. Arī tie bija vienkārši un neprofesionāli, no populāriem žurnāliem, bet laikam neko vairāk arī nevajadzēja: te bija saviesīgs vakars, nevis mākslas festivāls. Aktrise to sajuta uzreiz un, sākusi dziedāt, darīja to kā jau mājās — vienkārši un bez skaļuma. Lugovojs atnesa elektroģitāru un pavadīja viņu, bet pēc tam dziedāja arī pats meksikāņu, havajiešu, marsiešu dziesmas, skumjas un garas. Izrādījās, ka viņam ir patīkama balss un muzikāla dzirde. Pēc viņa pielēca kājās Jeremejevs, noreibis vairāk par citiem, bet pašlaik neviens tādam sīkumam nepievērsa uzmanību. Viņš atnesa bumbu un sāka rādīt, ko var izdarīt ar vienkāršu piepūstu pūsli, ar kājām, krūtīm un galvu. Viņš bija laimīgs — cilvēki atkal skatījās uz viņu, aplaudēja un dzīvoja līdzi viņa mākslai. Tiesa, bija pašauri, bet viņš varēja vienā kvadrātmetrā apspēlēt trīs pretiniekus —; un apspēlēja, vīrieši nikni pretojās, bet viņš jau iepriekš norādīja, kur nokļūs ar bumbu, starp kādiem krēsliem izies, pretinieki nostājās gandrīz kā siena, bet Jeremejevs gāja tieši viņiem virsū un beidzamajā brīdī izdarīja virkni netveramu kustību ne tikai ar kājām — kustējās rokas, ķermenis, acis —, un cilvēks pret savu gribu spēra soli, lai pārtvertu bumbu, bet Jeremejevs kopā ar to izgāja caur radušos spraugu, pamanoties pretinieku pat nepagrūst un neatlaist bumbu tālāk par divdesmit centimetriem no kājas… Pēc tam futbols beidzās, un pēkšņi visi sajuta, ka 4r noguruši līdz nāvei un laiks gulēt.