Pirms šķiršanās viņi vienojās, ka rīt sapulcēsies tieši tāpat — lai pasēdētu, parunātu, pasmietos. Un visi aizmiga ar domu par rītdienas pusdienām un ar vēlēšanos tās ātrāk sagaidīt.
Administrators aizmiga pēdējais. Viņš vēl ilgi sēdēja salonā, sastādot gaidāmo svētku sarakstu: vakarā Karskis bija pamanījies uzzināt, kurā datumā katram ir dzimšanas diena. Svētku izrādījās daudz. Rīt varēja sagatavot dāvanas, sarīkot loteriju, spēles, sacensības — daudz ko varēja izdomāt, ja vien palauzīja galvu.
Tad viņam radās vajadzība kaut ko pavaicāt Verai. Viņš izgāja. Lifta priekštelpā viņš satika divus robotus. Tie aizdimdināja garām, nekādi neizrādīdami, ka pamanījuši cilvēku. Karskis padomāja un atcerējās, ka beidzamajā laikā roboti bieži staigā pa kuģi, cilvēki tiem nepievērsa uzmanību, un nekādas neērtības roboti neradīja. Taču pašlaik viņam nez kāpēc bija netīkami skatīties uz šīm ierīcēm, kuras izturējās gandrīz kā cilvēki un kurām tai pašā laikā bija sveši cilvēciski pārdzīvojumi.
Administrators ilgi skatījās tiem pakaļ, bet roboti vienaldzīgi slāja pa gaiteni. Viņi neatskanījās, bet Karskis zināja, ka pēdējais robots to redz, fiksē savā pakauša objektīvā. «Top-top, top-top. Nākotnes ritms,» piepeši nodomāja Karskis. «Top-top, top-top…»
*
Varbūt tā ari vajadzēja, vakar viņa bija formā, izskatījās pievilcīga, viņai bija laba balss, viss izdevās ļoti labi. Eet diez vai bija vērts ļauties kārdinājumam, tāpēc ka viss bija noticis pēc katastrofas — un katastrofa nebijā notikusi velti.
Nē, tā nevarēja notikt tikai tāpat vien. Ne velti nelaime norāva plīvuru sejai tieši pēc tam, kad viņa, Inna, bija nonākusi pie domas par dievu, bet nebija novedusi nodomāto līdz galam. Vispirms dievs bija viņiem uzskatāmi parādījis, ka ir mūžīgā svētlaime: viņi bija jutušies tik brīnišķīgi… Bet pēc tam atgādinājis viņai, tieši viņai, ka šī svētlaime tiek dāvāta ne velti; ka viņa ir izdarījusi pārkāpumu, noslēpjot no pārējiem savu atklāsmi (tieši atklāsmi, tas bija precīzs vārds, un viņa, to atradusi, nopriecājās), kas nebija domāta viņai vienai, bet arī visiem pārējiem.
Tagad viņai bija zināmi cēloņi, kāpēc ar viņiem bija notikusi nelaime. 'Cilvēki uz Zemes bija pārlieku aizrāvušies ar sevi, nolēmuši, ka visu, kas vien ir pasaulē, viņi pakļāvuši sev. Taču pasaulē pār visu bija dievs, bet to cilvēki bija aizmirsuši. Dievs ilgi neizrādīja niknuma pazīmes. Var jau būt, ka izrādīja, taču cilvēki uzskatīja par labāku atrast tam citu izskaidrojumu: arī iepriekš gadījās gan uz Zemes, gan kosmosā un uz planētām kaut kādas avārijas, katastrofas, gāja bojā pat cilvēki, bet vienmēr atrada kaut kādus iemeslus vai nu tehnikas nepilnībā, vai aizrāvušos cilvēku pārliecīgā riskā, un nesaskatīja, ka aiz tā stāvēja dievs. Bet, ja nebūtu viņa gribas, tad neviens taču neriskētu — tas bija pilnīgi skaidrs! Un tagad dievs izdarīja vēl vienu mēģinājumu modināt cilvēkos patieso ticību un šoreiz par saucēju bija izvēlējies viņu. Bet viņa to uzreiz nebija noskārtusi, lai gan viss bija skaidrs jau no sākuma: nelaime notika nevis ar kaut kādu kuģi, bet ar to, uz kura atradās administrators — Zemei nepieciešams cilvēks, uz ši kuģa izrādījās arī viņa, kas bija spējīga aptvert dievišķo atklāsmi. Tagad arī pārējiem bija jābūt gataviem tās izpratnei! Izprast vismaz to, ka šeit, kur viņi pašlaik atrodas, saimnieki bija nevis viņi (paši nevarēja pat iziet ārā), bet kāds, kam piederēja viss izplatījums, kas tur jutās tikpat dabiski kā viņi uz kuģa. Tas bija dievs, un «Vaļa» cilvēkiem tas bija jāatzīst.
Inna jau sen bija centusies to iztēloties un ar laiku arī ieraudzīja: protams, viņš bija līdzīgs cilvēkam — liela auguma, stalts, gaišmatains,.. Tikai viņa viena zināja, kāds viņš izskatās, citi diez vai varēja to iztēloties, bet tas nozīmēja, ka galvenie te tagad bija nevis administrators un kapteinis, bet gan viņa un tas, ko viņa nesa sevī. Viņai bija jāizteic dieva griba, un viņa to izdarīs, kad visi sapulcēsies. Inna ilgi domāja, kā un ar kādiem vārdiem to pateiks, un juta tuvojamies to stāvokli, kādā viņa dzīvoja uz skatuves savās visveiksmīgākajās, satraucošajās dienās. Taču šodien būs nevis loma, bet kaut kas daudz nopietnāks,
*
Gaisa noplūdes vairs nebija, liekas, remonts paveikts godam, tomēr, uzsākot apgaitu, kapteinis vispirms devās augšup. Ienācis observatorijā, viņš neviļus apstājās. Parasti tukšā telpa pašlaik bija ļaužu pilna. Te bija gandrīz visi pasažieri un arī stūrmanis.
Nē, viņi nelūkojās tukšumā aiz borta. Viņi vispār, nesarunājās. Cilvēki sēdēja, stāvēja vai klaiņoja pa apaļo telpu, un ikviena skatiens brīdi pa brīdim pacēlās augšup — uz lūku, kas veda uz^kuģa priekšgalu, kur vakar bija notikusi avārija.
Sākumā Ustjugs tos pārprata. Viņš teica:'
— Neuztraucieties. Sametinājām uz goda.
Viņš uzreiz aptvēra, ka kļūdījies. Neviens neizrādīja atvieglojumu, bet Mila pat nopūtās. Petrovs nomurmināja:
— Jā… Ko tu padarīsi. Nu, laiks pusdienot.
Viņi lēnām virzījās uz izeju. Kad beidzamais bija izgājis, kapteinis pašūpoja galvu. Tikai tagad viņš bija sapratis: viņiem vispār nebija bail, bet viņus pievilka vieta, kur vakar visi bija izjutuši, ka ir nepieciešami, noderīgi — patiesu laimes sajūtu.
Visi centās, cik spēka, bet vakardienas atraisītību, mīlestību un jautrību sasniegt neizdevās. Neizdevās tieši tāpēc, ka cilvēki gribēja un centās visu darīt kā vakar, tas grūti paveicams pēc iepriekšēja nodoma.
Arēji viss bija tāpat: vīns, anekdotes un dziesmas ģitāras pavadījumā. Bet, kad bija izstāstīta kārtējā anekdote un nodziedāta kārtējā dziesma, stāstītājs vai dziedātājs neviļus nolaida galvu, lai nebūtu jāsaskatās ar pārējiem, yn izjuta tāda cilvēka atvieglojumu, kurš ir izpildījis netīkamu, bet neizbēgamu pienākumu.
Beidzot pienāca Innas kārta, un daudzi palūkojās viņā ar cerībām. Viņa šodien izskatījās kaut kā neparasti, turklāt viņas profesionālismam, kāda nebija citiem, vajadzēja kompensēt patiesīguma trūkumu.
Aktrise piecēlās un mirkli klusēja, pārlaižot skatienu klātesošajiem. Šodien viņa bija ļoti skaista. Lugovojs piesita akordu un jautājoši paskatījās viņā, bet Inna noliedzoši pakratīja galvu. Viņa teica:
— Mani dārgie! Māsas un brāļi!
Tas bija negaidīti un neviļus lika ieklausīties.
— Vai tad var arī turpmāk neredzēt? Vai drīkst klusēt un neatzīt? Vai ir iespējams arī turpmāk uzskatīt sevi par stāvokļa saimniekiem un neatzīt pār sevi citas — augstākās būtnes varu? No kurienes un kāpēc šis muļķīgais lepnums, šīs pretenzijas uz visvarenību, kādas mums nav un nevar būt? Vai tad ar mums notikušais neliecina, ka mēs esam tikai figūriņas augstākās būtnes rokās, kura rīkojas ar mums pēc savas patikas, piespiežot kalpot augstajiem mērķiem? …
— Inna, — Karskis viņu pārtrauca. — No kuras lugas šis monologs?
— Tas nav monologs. To runāt man pavēlēja viņš.
•— Kas — viņš?
— Dievs.
Karskis nopūtās.
— Vai jūs to nopietni?
— Vai tad neredzat?
— Labi, — administrators drūmi sacīja. — Lai būtu nopietni. Kā jūs nesaprotat, ka tas ir strupceļš?