— Mēs pagaidām neesam spējīgi sniegt izsmeļošus paskaidrojumus. Te mūsu pieredze nepalīdzēs. Tā ka pagaidām var runāt tikai par pieņēmumiem.
— Sākumam nav slikti, — inspektors teica. — Sevišķi, ja šie pieņēmumi izskatās pārliecinoši.
— Tieši precīzie pieņēmumi ne vienmēr izskatās pārliecinoši.
Viņš paskatījās griestos, pēc tam atkal uz inspektoru.
— Varu pilnīgi noteikti sacīt, vienu: es šo avāriju neesmu izraisījis. Un man arī nav iemeslu turēt aizdomās kādu citu.
— Žēl, — inspektors atklāti teica. —• Jo, ja mēs pieņemtu, ka vainīgais ir bijis tieši cilvēks, nevis, teiksim, metāla dabiskais nogurums vai kaut kas tamlīdzīgs, tad varētu gaidīt tādas avārijas atkārtošanos.
— Inspektor, sakiet atklāti — ko jūs gribat?
— To pašu, ko visi — izglābties un izglābt citus. Pirmām kārtām — citus.
—■ Izglābt, pasargājot no iedomātā ļaundara?
Inspektors pašķielēja uz kapteini.
—i Tātad jūs vispār izslēdzat iepriekšēju nodomu?
—i Jā.
— Mans pienākums ir pieņemt, ka tāds bijis.
— Nekādi nevaru jums palīdzēt.
—1 Nu, — teica Petrovs, — tad es pats tikšu galā.
— Nē, Veročka, — sacīja Zoja, pūlēdamās katrā ziņā izskatīties moža. — Šodien jūtos labāk. Neuztraucieties un netērējiet manis dēļ laiku.
— Es pasēdēšu, — teica Vera. — Vai drīkstu?
— Labi, būs jautrāk. Parunāsim par kaut ko. Pastāstiet, kas pie mums notiek. Cik es ilgi jau — nedēļu? …
Vera apsēdās savā iemīļotajā pozā uz grīdas nomestā paklājiņa, apņēma ar rokām ceļgalus, pievēra acis.
—1 Jūs? Desmit dienas. Esat briesmīgi novājējusi.. ?
— Tā man arī vajag. Toties tagad es zinu, kā to ārstēt. Ja mēs vēlreiz saslimsim… Nu, kas tad tur notiek?
— Atkal staigā miegaini, ēd negribīgi — es taču redzu, cik apēd un cik paliek… Strīdas. Ja viņi būtu normāli, sen būtu sakāvušies, bet tagad pasaka visbriesmīgākos apvainojumus — un vienaldzīgi izklīst. Bet, kā liekas, neviens nav slims…
— Iespējams, nelieli refleksu traucējumi… tādā stāvoklī tas saprotams. Bet kā jūs jūtaties?
Zoja pavaicāja un tūlīt aizmirsa uzdoto jautājumu: galvā bija tukšums …
— Par ko es? Jā, bioloģijā ir tāds termins — specializācija. Mēs visi esam pārlieku specializēti cilvēki… Bioloģijā eksistē likumsakarība: strauji mainoties apstākļiem, pirmām kārtām iet bojā specializētās sugas, bet izdzīvo tie, kas vēl nav paguvuši vai nav varējuši piemēroties kaut kam vienam. Tiem ir vieglāk pārkārtoties. Vai mēs izdzīvosim?
— Vajag, — klusi sacīja Vera.
— Jā, es zinu, ka vajag, tikai nezinu — kādēļ.
Viņas ilgi klusēja, tad Vera piecēlās.
— Es iešu. Vai atnest kaut ko?
— Paldies, man viss ir. Bet jūs, Veriņ, patiešām izskatāties lieliski, vismaz salīdzinājumā ar mani. Un nemaz neesat novājējusi…
— Jā, —• Vera vāji pasmaidīja. —: Uz redzēšanos. Veseļojieties. Es atnākšu rit.
Zoja ar skatienu viņu pavadīja. Viņai ienāca prātā kāda doma, bet viņa bija vēl pārāk vārga, lai izsekotu tai līdz galam. Viņa atbalstījās uz elkoņa, gribēja uzsaukt Verai, izvaicāt, formulēt pazibējušo minējumu, bet tūlīt arī atslīga uz spilvena. Zoja tomēr vēl bija ļoti vārga.
*
Inna aplūkoja sevi spogulī un likās apmierināta. Viņa izgāja caur tukšo salonu un pieklauvēja pie sakaru kabīnes. Kā jau viņa bija domājusi, Lugovojs atradās tur.
— Jūs … — viņš priecīgi iesaucās.
—• Es taču apsolīju, ka atnākšu vēl. Vai ne?
— Es … Droši vien apsolījāt…
— Vai jums tas nepatīk? — Inna stingri noprasīja.
— Nu, ko jūs! Es tikai…
— Jūs kaut ko gribat sacīt un nevarat saņemties, — viņa pārtrauca. — Tāds pievilcīgs jauns cilvēks nedrīkst būt kautrīgs.
— Nu… Inna, kāpēc jūs to visu sakāt? Tāda sieviete kā jūs, tāda …
O-o! Patīkami, ak, cik patīkami to bija dzirdēt! Grūti ir cilvēkam valdīt pār sevi. Bet viņa taču atnākusi ne tikai šo vārdu dēļ…
— Jūs esat vēl pārāk jauns …
— Saša, — viņš steidzīgi pateica priekšā.
— Tāpēc, Saša, nespriediet par nopietnām lietām virspusēji. Vai es jums izlikos smieklīga? Bet ticiet, es zinu, ko runāju. Un esmu atnākusi pie jums tādēļ, lai jūs man parādītu to, ko kādreiz redzējāt uz ekrāna. Vai atceraties mūsu sarunu?
Lugovojs klusēja, nezinādams, ko darīt. Inna pienāca viņam cieši klāt', noglāstīja ar plaukstu viņa vaigu, pasmaidīja, skatīdamās tieši acīs.
— Nu, izlemiet taču… Vai tad drīkst likt sievietei gaidīt?
Viņš neizturēja — negribēja viņu apskaut, bet tas iznāca it kā pats no sevis. Inna viegli atbrīvojās. *
— Nē, Saša, nē … Es gribu redzēt.
Viņa atvirzījās, bet bija pavisam blakus, un viņš pazaudēja galvu. Galu galā viņš var rādīt ierakstu, kam grib, tā ir viņa darīšana …
— Labi, — viņš teica, un balss aizlūza. — Skatieties…
Nodzisa gaisma, iemirgojās ekrāns. Tajā parādījās šaurs
pusmēness, kura gali viegli trīsēja …
Inna noskatījās līdz galam. Tad skanīgā čukstā vaicāja?
— Vai jūs sapratāt, ko tas nozīmē?
Lugovojs sastomījās.
— Nu… es mēģināju sastādīt programmu. «Sigma» izdeva milzumdaudz atšifrējumu, pilnīgi dažādus. Viss ir atkarīgs no programmas, bet programmu sastādīju es …
— Parādiet man kaut vienu!
Sameklējis lentes gabaliņu, Lugovojs izlasīja:
«Pēdējais zondēšanas mēģinājums. Bez panākumiem. Neskaidra izcelsme. Pirmā vai otrā dabiskuma pakāpe. Būtnes nevar šķērsot izplatījumu bez izejas citās jomās. Ķermenis nav pasaules vai sistēmas izcelsmes avots. Enerģijas ieplūde no citas jomas nenotiek. Gandrīz neizstaro. Gadījums. Atgriezties caur…»
— «Sigma» nosaka izcelsmes laiku no tūkstoš līdz des- mittūkstoš gadiem.
— Bet vēl?
— Lūk!
«Laika nulles momenta sistēmas sākumpunkts, kura nemainīgā telpiskā koordināte vienlīdzīga nullei, sakrīt ar sākumpunktu…»
— Nevajag, —» Inna teica. — Es neko nesaprotu. Vai tiešām tādas ir visas atbildes?
Lugovojs nopūtās.
«Es tevi mīlu un gribu, lai tu vienmēr būtu kopā. ar mani. Es esmu ar mieru pārvarēt izplatījumu un milzumu šķēršļu. Pēdējo reizi tev vaicāju. Kāpēc tu negribi būt kopā ar mani? Radīt bērnus. Tu gandrīz neskaties uz mani. Bet es gaidīšu …»
— Tūkstoš vai desmittūkstoš gadu? — Inna pasmaidīja. — Saša, manu mīļo zēn, par ko vai par kuru jūs domājāt, sastādīdams šo programmu? Pēdējo?
Viņš nosarcis klusēja. Inna skatījās viņā ar maigumu un nožēlu. Kāpēc tas nebija noticis agrāk? Tagad nevarēja apstāties pusceļā.
— Nē, — viņa sacīja nopūzdamās. — Tās ir jūsu skaitļotāja fantāzijas. Īstenībā ir pavisam kas cits. Ne velti tas nācis, kā jūs sakāt, no tukšuma. Tāpēc, ka tas ir — visur! Nē, tas nav smieklīgi. Atcerieties, — viņa skumji pavīpsnāja, — kad jūs vēl bijāt zēns, vai tad jums nelikās smieklīgi, vai tad nebija mazliet kauns, kad jūs redzējāt, kā cilvēki skūpstās, vai dzirdējāt, ka runā par mīlestību? Kauns ne par sevi — par viņiem… Tiesa? Bet tad jūs izaugāt un sākāt to uztvert pavisam savādāk. Un pats, bez šaubām… — Viņa pasmaidīja, un Lugovojs atkal nosarka. — Nu, nerunāšu par to. Vai jūs mani sapratāt?