Stūrmanis nezināja, vai ir sapratis Innu, bet redzēja, ka viņa to nesaprot. Viņš mocījās, centās kaut daļēji uzminēt attēlu iespējamo nozīmi, mocījās tādēļ, ka uz kuģa nebija iespējams par to nevienam pastāstīt, nemodinot veltas cerības … Galu galā tā bija viņa vienīgā vērtība — nejauši pierakstītais attēls. Tagad viņš to bija atdevis Innai, bet laikam veltīgi, labāk lai savādais fakts būtu palicis paglabāts viņa atmiņā, jo viņa taču nebija sapratusi …
Nesagaidījusi atbildi, Inna ierunājās atkal?
— Parādības un domas, kas šķiet smieklīgas jaunajiem, iegūst dziļu jēgu nobriedušiem cilvēkiem. Jūs tikāt izvēlēts, lai nodotu cilvēkiem vēsti. Droši vien tāpēc, ka jūs esat dvēselē tīrs… Kāpēc tad jūs nepateicāt?
Lugovojs norija siekalas.
— Pēc tūkstoš gadiem mēs vairs nebūsim starp dzīvajiem …
— Bet tur taču ir sacīts pavisam kas cits! Neticat? Gribat pierādījumus? Bet apsoliet man paklausīt.
Lugovojs padevīgi pamāja. Viņš nevarēja tai atteikt.
*
Inspektors atkal bija savā elementā, kur vajadzēja meklēt, salīdzināt un izdarīt secinājumus, pamatojoties uz faktiem, nevis uz teorijām un izdomu.
Tomēr bija grūti kaut ko noteikt priekšgala nodalījumā. Tur nekas nebija palicis neskarts. Pats caurums droši aizdarīts ar jaunām plātnēm — un noziedznieka pēdas bija sen izgaisušas vai arī sajaukušās ar visu to pēdām, kuri tē atradās remonta laikā un pēc tam.
Tomēr Petrovs nesteidzās atstāt nodalījumu. Viņš pārdomāja.
Kas šeit atradās remonta laikā? Kapteinis un inženieris. Zemāk, observatorijā, atradās Jeremejevs. Palaikam parādījās Istomins un viņš pats, Petrovs, jo piegādāja plātnes.
Tātad ja te atradīsies citu cilvēku pēdas, tad par šiem ļaudīm katrā gadījumā vajadzēs painteresēties. Ja nu tādu pēdu nebūs, tad noziedznieks izrādīsies viens no četriem. Protams, sevi inspektors izslēdza no saraksta.
Petrovs izvilka no kabatas nelielu taisnstūra kastīti ar īsu antenu. Tā atgādināja uztvērēju, bet īstenībā bija duf- ters — smaržu meklētājs, suņa elektroniskais analogs. Katra «Vaļa» iedzīvotāja smaržu indeksi inspektoram bija jau sen: viņš tos nofiksēja gandrīz automātiski, aiz ieraduma, vispār nerēķinādamies, ka tie viņam kādreiz varētu noderēt.
Inspektors sameklēja bloknotu un sāka lēni griezt noregulēšanas limbu, salīdzinādams ar saviem pierakstiem.
— Kapteinis … Dabiski, tam šeit ir jābūt.
Inženieris … Arī.
Viņš pats, Petrovs. Kontroltestš. Visstiprākais signāls — tāpēc ka arī pašlaik viņš ir šeit.
Lugovojs. Ļoti vāji. Iespējams, ka bijis te agrāk.
Vera. Nē.
Istomins. Gandrīz nav sajūtams.
Fiziķis. Nē.
Administrators. Oho, cik spēcīgi!
Karskis? Šeit? Viņam te nevajadzēja atrasties.
Vai administrators Karskis būtu postījis kuģi, uz kura "viņš pats beidzot bija kļuvis par sabiedrības vadoni?
Karskis — noziedznieks?
To rāda fakts. Protams, noziegums vēl nav pierādīts, izmeklēšana ir jāturpina. Bet tagad skaidrs, kādā virzienā jāiet.
— Saša! — aktrise teica. — Saša, Saša! — Viņas balss bija tīra un stipra, pārliecības pilna. — Kā tu nesaproti, viņš ir saglabājis mūs un saglabās. Mums nekas nedraud! Mūs baida ar muļķīgām briesmām, bet mēs tām neļausimies!
Lugovojs padevīgi skatījās viņā, nesaprazdams, ko viņa grib.
— Vai tu netici?
Viņš paraustīja plecus.
" No kurienes tad, tavuprāt, radies šis raidījums?
— Pasaule ir liela, — viņš īsi atbildēja.
— Muļķības! Es sapratu, kas tur sacīts!
— Tu? ~ *
— Tam nav vajadzīgas nekādas mašīnas. Jātic! Saproti, tur tas … kaut kas… izlauzās un iznāca virspusē?
— Un tad?
— Vai nesaprati? Tūlīt sapratīsi. Ejam!
Viņa metās ārā no sakaru kabīnes, un Lugovojs steidzās viņai pakaļ: viņam bija patīkami iet aiz viņas — vienalga, kurp, bija tīkami atrasties tuvumā vien, un viņš naktīs par to domāja. Inna izjoņoja caur gaiteni un ielēca lifta kabīnē. Acīmredzot viņa bija visu iepriekš izdomājuši: nešaubīdamās nospieda izejas nodalījuma pogu. Kad Lugovojs viņu panāca, Inna jau stāvēja pie izejas tambura iekšējās lūkas. Viņa pavēloši izstiepa roku.
— Saša, atver!
— Bet tur taču nekā nav? divi vakuumtērpi — un viss.
— Atver! Un tu ieraudzīsi…
Inna skatījās viņam acīs, no tāda skatiena noreiba galva, tas vairs fiebija ekrāns, bija Inna — dzīva, lieliska … Lugovojs pastiepa roku, pagrieza bloķējošā mehānisma rokturi un nospieda pogu.
Plātne lēnām atgāja sāņus. Priekšā iedegās gaisma. Izejas tamburs bija tukšs, dažas skalas spīdēja uz starpsienām, un bija redzamas divu skapīšu durvis, kuros glabājās skafandri.
— Nu, redzi? — teica stūrmanis, baidīdamies, ka Inna viņu pārtrauks, jo viņš uzrunāja ar «tu». Bet, liekas, Inna to neievēroja. Viņa atgrūda Lugovoju un devās tamburā, pieskrēja pie ārējās lūkas un uzlika roku slēdzējmehā- nisma kontaktam.
— Klausies! — viņa sacīja no saspringuma drebošā balsī. — Tūlīt tu ieraudzīsi un pārliecināsies, un ticēsi! Sauc visus šurp!
Viņš stāvēja, neapņēmīgi mīņādamies, un viņa pavēloši . atkārtoja:
— Ej un sauc!
— Vispirms izej ārā, man jāaizslēdz tamburs.
Viņam tas patiešām bija jādara: izejas mehānismi bija
noskaņoti tikai uz ekipāžas locekļu pazīmju kompleksu, ar spēku atvērt izeju nebija iespējams, tā bija varena
sistēma, vieglāk būtu bijis salauzt kuģi; bez ekipāžas locekļa klātbūtnes neviens šeit nedrīkstēja atrasties. Pat Inna.
— Es palikšu te. Nebaidies.
Viņš nedroši spēra dažus soļus pa gaiteni. Apstājās.
— Es tomēr aizvēršu.
— Nevajag.
— Tā jābūt.
— Nē!
Lugovojs pagāja soli uz viņas pusi. Innas pirksts joprojām gulēja uz kontakta, bet, ja viņš, Lugovojs, bija šeit, mehānisms iedarbotos arī no viņas piespiediena. Viena vāja kustība …
Inna to izdarīja. Iekšējā plātne sakustējās un sāka slīdēt, atgriežoties vietā.
— Ko tu izdarīji? — viņš iekliedzās. — Kāpēc?
— Es atvēršu! — Viņas acis spīdēja, tajās bija ārprāts. — Nekas nenotiks ne ar mani, ne ar jums! Dievs grib, lai es izietu ārā! Viņš rada brīnumus! Un es…
Lugovojs stāvēja uz sliekšņa. Viņam pieskārās plātne, un viņš automātiski spēra soli uz priekšu —; pie Innas. Tūlīt iekšējā plātne aizslīdēs līdz relejam, tas iedarbosies — un nākamajā brīdī sāks atvērties iekšējā lūka, atverot pieeju pasaules telpas aukstumam. Vienā mirklī aizplūdīs gaiss … Kājas sajuta, kā tikko manāmi -nodrebēja klājs: ieslēdzās sūkņi, lai izsūknētu daļu gaisa. Stūrmanis saprata, ka novērst bojāeju var tikai ar vienu paņēmienu.
Viņš iebāza roku kabatā un izrāva flāzeru. Inna stāvēja, ar plaukstu aizsegusi kontaktu. Viņas acīs pazibēja izbailes. Bet tūlīt viņa izslējās.
Stūrmanis izšāva. Viņš noņēma pirkstu no sprūda tikai tad, kad bija izsīkusi enerģija.