— Es pabeigšu pats, — Rudiks teica.
Inspektors atveda Karski priekšgala nodalījumā.
— Mēs aprunāsimies šeit.
— Jā?
•— Vai jums ir Padomes kartīte, administrator?
1 — Protams.
— Atļausit apskatīties?
Petrovs paņēma kartīti un ielika kabatā.
^— Ko tas nozīmē? — saraucis pieri, noprasīja Karskis.
■— Esmu spiests jūs aizturēt sakarā ar apsūdzību mēģinājumā pazudināt kuģi un tā iedzīvotājus.
— Ko?
— Jūs varat iebilst. Apgalvot, ka neesat pat par to domājis. Bet…
— Domāt es domāju, — Karskis lēni teica. — Bet izdarījis ir kāds cits.
— Izdarījis robots, un jūs to lieliski zināt.
—- Atļaujiet, inspektor… Tajā laikā, kad es, tāpat kā mēs visi., ?
— Zinu: mēs domājām nenormāli. Bet vai tas ko groza? Otrādi: tas varēja atvieglot jūsu lēmumu. Ūn pie tam —* jūs varējāt to visu organizēt iepriekš.
. — Inspektori — Karskis teica. —Tieši pašlaik jūs neko muļķīgāku nevarējāt izdomāt.
— Man ir ļoti smagi, — patiesi sacīja Petrovs. —■ Bet man nav tiesību jūs atstāt brīvībā. Tas ir pārlieku bīstami mūsu pasaulei. — Viņš devās uz durvīm. —; Ēdienu es jums nesīšu. Nekustiet no vietas: es esmu apbruņots!
Viņš atmuguriski nokāpa lejup, aizvēra lūku un pa« grieza bloķējošo rokturi.
«Vaļa» iedzīvotājus Petrovs sastapa pusdienojot. Tiesa,; ne visus. Nebija Innas, toties pie galda sēdēja Vera.
— Ahā, — sacīja Karačarovs, ieraudzījis inspektoru,
— Lielais Ķērājs ierodas.
Viņš nevarēja piedot inspektoram, ka tas īstenībā nav skolotājs.
— Ļoti cienījams cilvēks, — noteica rakstnieks. — Viņam vienkārši ir paveicies: atradis sev atbilstošu nodarbošanos.
— Ejiet pie viņa par mācekli, — fiziķis deva padomu.
— Tā kā tirgussieva, — aizkaitināti teica Istomins.
Dīc un dīc.
— Ai, ai! — Saviebās fiziķis. — Ko tad jūs tā par sievām? Atceros, reisa sākumā …
—1 Tūlīt jums iegāzīšu, kā nākas, — rakstnieks garlaikoti sacīja, uzturēdams tagad pusdienlaikā ierasto sarunas manieri. 0
— Klausieties! — teica Petrovs, apstājies pie galda.
— Tagad varu jums paziņot, kurš ir vainīgais avārijā. Diemžēl noziedznieks izrādījās administrators Karskis.
— Ko? — iekliedzās Vera.
— Un viņam pēc likuma ir jāsaņem sods. Lai turpmāk …
Vera pielēca kājās un izskrēja ārā. Fiziķis viņu pavadīja ar skatienu.
— Mūsu meitenīte ir pārvērtusies, —1 viņš teica. Pēc tam nikni palūkojās Petrovā, noskaities, ka iztraucēta viņa saķeršanās ar Istominu. — Nu, nositiet viņu, ja viņš ir vainīgs. Izdariet šo pakalpojumu. Bet kas mums par daļu?
= Doktor, — sacīja Petrovs. — Jums jāsaprot! briesmas, kas mums draudēja, ir reālas. Un, ja mēs nerealizēsim …
— Tieši tā, jūsu augstība-ošņāšana, — Karačarovs teica un salutēja ar dakšiņu. — Atļausit turpināt dzīvošanu?
Viņam iepatikās atskaņa, un viņš iespurcās.
^— Kāpēc jūs tā? — aizvainoti vaicāja Petrovs.
— Tāpat. Vai nepatīk?
— Kas ar viņu notiek? — noprasīja Petrovs, vērsda- mies pie visiem.
— Interesanti! — rakstnieks sacīja. —; Jūs atnākat un paziņojat, ka vienīgais cilvēks, kuram mēs vēl kaut cik ticējām un uz kuru cerējām, ir noziedznieks, kas gribējis mūs visus pazudināt. Citiem vārdiem, jūs atņemat mums ne tikai cerību, atklāti runājot, tās mums vairs nebija, bet pat tās ēnu. Un pēc tam vaicājat, kas ar viņu noticis. Tas pats, kas ar mani, ar Zoju, Milu, ar Jeremejevu.. ? Ak jā, viņa nav; malacis Jeremejevs, viņš pat ēst nenāk, lai nebojātu sev garastāvokli. Klusiņām dzer. Visus apvedis ap stūri.
*
Jeremejevs patiešām bija visus apvedis ap stūri.
Viņi, pārējie, tikai īsu brīdi bija baudījuši pilnīgu laimi, pēc tam tā bija izzudusi. Bet viņš zināja, kā saglabāt šo brīnišķīgo stāvokli. Un bija laimīgs katru dienu un katru stundu.
Jeremejevs bija labestīgs cilvēks un savu atklājumu neslēpa. Tomēr visi, ar ko viņš dalījās savā atradumā un kam piedāvāja pamēģināt, nogaršojuši uzreiz atteicās, nesaprazdami, ka par jebkuru labsajūtu vajag maksāt, un, ja šķidrums, kuru viņš dzēra, bija patiešām ar nepatīkamu garšu un apsvilināja muti un rīkli, tad pēcāk drīzā eiforija ar uzviju atmaksāja par šīm mazajām nepatikšanām.
Bet cilvēki (iespējams, apskaužot viņa spējas darīt to, ko paši nevarēja) pūlējās viņu atrunāt. Reiz pat Mila atnāca. Viņa pirmā to bija ievērojusi un tūlīt lūdza viņu atmest, apsolījusi atgriezties pie viņa un neiet pie Nareva, ko bija jau gandrīz pilnīgi nolēmusi. Jā, viņa bija atnākusi, raudāja un mēģināja viņu atrunāt no savas laimes. Jeremejevs apmulsis smaidīja. Mila negribēja saprast, ka vairs nav viņam vajadzīga. Viņam nekas nebija vajadzīgs, viņš bija laimīgs arī tāpat.
Bet šodien, atnākot pie sintezatora pēc kārtējās šķidruma porcijas, Jeremejevs to nesaņēma. Viņš velti atkal un atkal spaidīja taustiņus, grozīja dozatoru, dauzīja ar dūri pa paneli. Varēja dabūt visu — bet šķidrums, viņa šķidrums, nesintezējās.
Viņam kļuva skaidrs: viņam atņēmuši laimi.
Un, kamēr administrators Karskis niknumā svaidījās pa priekšgala nodalījumu, no kura nevarēja izkļūt, un žņaudzīja saujā paketīti ar preparātu, ko bija sintezējis, pirms nobloķēja sintezatoru, — ar preparātu, kas būtu ļāvis Jeremejevam iztikt bez viņa šķidruma, izjust pret to riebumu un pakāpeniski atgriezties normālu cilvēku sabiedrībā, Jeremejevs galīgi zaudēja cerību atgūt zaudēto laimi.
Tad viņš izgāja no sintezatoru nodalījuma un devās klejojumā pa kuģi. Viņš gāja ātrāk un ātrāk, lai kustībās remdētu savādo prasību,' kas aizvien stiprāk lika sevi manīt, prasību pēc laimes. Viņš kāpa augšup pa trapiem, laidās pa tiem lejā, devās sānu gaiteņos; viņš gandrīz skrēja — it kā laime viņu gaidītu ceļa galā. Viņš centās kustībā remdēt sevī augošo niknumu pret cilvēkiem, kuri atņēmuši viņam beidzamo, kas kādreiz piederējis.
Viņš no dabas bija labsirdīgs un centās neļauties niknumam, bet pašlaik viņā viss brēca pēc atriebības, prasība auga noteikti un neatlaidīgi. Atriebību visiem. Visam. Visai dzīvei. Pašai dzīvībai.
Viņš gāja pa kaut kādu gaiteni, elsdams un slaucīdams aumaļām plūstošos sviedrus. Priekšā atskanēja balsis, atvērās durvis. Jeremejevs laikus piespiedās šķērssienai, noslēpās. Iznāca divi — vīrietis un sieviete. Viņš kaut ko runāja — klusi un maigi. Pēc balss Jeremejevs pazina stūrmani. Abi, par laimi, devās uz otru pusi un viņu neievēroja.
Kad tie nozuda aiz pagrieziena, Jeremejevs iemetās atvērtajās durvīs. Apskatījās.
Tā bija kajīte. Daži mēraparāti pie sienām. Maza nekārtība. Galds. Uz tā — spogulītis. Un vēl kaut kāds priekšmets.
Jeremejevs neatcerējās, kā šis priekšmets saucas, bet zināja, kam tas domāts. Priekšmets bija atriebības līdzek- līs. Un, ja Jeremejevs izjuta rūgtumu pret dzīvi, tad tagad viņš varēja rīkoties ar to, kā gribēja. Varēja pabaidīt. Varēja pat…
Bet dzīve it kā ņirgādamās aizvien ciešāk sažņaudza pirkstus ap viņa kaklu. Viņam bija nepieciešama laime, laime, laime! Nekas, tūlīt viņš tai parādīs.