Funks (no viņa murmināšanas ar grūtībām var atšķirt atsevišķus vārdus): Mēs zinām, kas ir antiviela, un zinām, kādu reakciju rezultātā rodas antidaļiņas. Bet mēs vēl nemākam pārvērst pat elementu atomus, nemaz nerunājot par dzīvo matēriju. Mēs vēl neesam līdz tam nonākuši. Mums nav priekšstata, kā tas notiek. Nevar kustēties ar maksimālo ātrumu visos fizikas virzienos vienlaicīgi… (Negaidot izmisīgi kliedz.) Un tomēr tas ir velns zina kas! Tas nekur neder! Cūcība, vislielākā cūcība. Mēs pārmērīgi domājam par savu drošību. Mums ir jārīkojas, mūsu pienākums … aizklāt viņus ar enerģētisku ekrānu… nolaist uz Zemes vai vismaz izolēt kosmiskajā telpā… Un strādāt, strādāt pie šīs problēmas, kamēr mēs to atrisināsim!
Kāds no konsultantiem: Vai kamēr niecīga kļūme energoapgādē uz sekundes daļu izjauks ekrānu stabilitāti. Vai tāda iespēja ir pilnīgi izslēgta? Cik ilgu laiku aizņems tādas energosistēmas būve? Bet viņi? Pasīvi gaidīt savu glābiņu var dienām, ne gadifem. Taču šajos apstākļos jebkura viņu aktivitāte būs pazudinoša.
Komandors: Kas tad… kas viņiem būtu jādara?
Funks: Jāaiziet. Pēc iespējas tālāk. Saules sistēmā viņi kusīs kā cukurs tējā — lēni, bet neatvairāmi. Es pat nerunāju par draudiem, ko viņi nozīmē visam pārējam. Ja nu mēs neesam pārliecināti par iespēju tos izolēt, tiem jāaiziet.
Komandors: Kurp?
Funks: Uz nekurieni. Tur, kur mazāk matērijas.
*
Labs administrators zināja daudz, arī to, kāda ir trans- galaktiskā kuģa finiša un pasažieru izkāpšanas kārtība. Administrators Karskis to zināja un jau pirms iegulšanās kūniņā rīkojās, lai pamostos agrāk un iegūtu laiku attapties un visu apjēgt. Lai nu kā, bet austošajai dienai bija jākļūst par dižāko viņa dzīvē; te arī visstiprākā nervu sistēma varēja neizturēt. Karskis negribēja ne ar vārdu vai žestu sabojāt iespaidu par sevi tiem, ar ko viņam vēl veselu gadu būs jāstrādā kopā. Administrators iepriekš nolika elektromiega taimeru uz vajadzīgo atzīmi, viegli atrada kūniņas automātikas izslēdzēju, pārlika to uz automātisko regulāciju un tikai pēc tam atļāvās apgulties un aizmigt.
Elektromiegs izslēdzās savlaicīgi. Karskis lēni atvēra acis. Galva bija skaidra, sajūta lieliska. Viņš ieklausījās ar visu ķermeni, bet nesajuta to sīko, pat kūniņā iekļūs- tošo «vibrāciju, kas pavada lielās pārslodzes. Kūniņu varēja pamest. Viņš nospieda pogu, un kūniņas vāks nesteidzīgi pacēlās.
Bija kluss, gaiss vēss un tīrs kā no rīta kalnos. Karskis mīlēja klusumu un zināja, ka nākamā gada laikā viņš reti dabūs to izbaudīt. Tālab jo tīkamāk bija izjust mieru pašlaik, kad visi pasažieri gulēja, bet ekipāža bija aizņemta, veicot nosēšanos. Administrators lēni, ar baudu vilcinot laiku, uzsāka rīta procedūru. Elpošana, vingrinājumi muskuļiem, iekšējiem orgāniem, nerviem, masāža … Cilvēki jau sen bija sākuši nopietni izturēties pret dvēseles templi, bija pagājis laiks, kad ķermeņa iespējas un rezerves tika tērētas tikpat neprātīgi kā visas planētas resursi, kad lepojās, ja ar darbu un nevērību pret veselību noveda sevi līdz slimībai, lai gan, ja novestu līdz tādam stāvoklim savu uzņēmumu, tad nāktos stāties' tiesas priekšā… Pabeidzis vingrinājumus, Karskis iegāja vannā, pēc tam vēlreiz pārbaudīja, vai viss ir iepakots. Pasūtīja kafiju un jau pēc minūtes no sienas nišas, kur atradās sintezatora izeja, paņēma trauku, kas izplatīja tīkamu smaržu. Nodzēra kādu malku un sāka vēlreiz pārdomāt gaidāmo.
Domas raisījās labi, viss* tēlojās skaidri. Viņš atcerējās sievu. Pēķšņi iegribējās pateikt viņai dažus vārdus, to-, mēr būtu netaktiski parādīties ekipāžai pašlaik, kad pasažierus vēl nemodināja. Pēc viņa rēķina pārējiem vēl bija jāguļ apmēram stundu; tik ilgi administrators varēja pieciest, un arī sievai ne prātā nevarēja nākt tagad gaidīt no viņa zvanu… Administratoram patika apzināties, ka viņš ir palicis pieticīgs cilvēks, necenšas izcelties, nepasvītro savu pārākumu, kurš — kā viņš un arī visi pārējie ticēja — bija pilnīgi reāls. Atlikušo stundu varēja izmantot, lai vēlreiz ar skaidru galvu pārskatītu uz Antoras uzrakstīto runas tekstu, nevis lai vēsi sarunātos ar sievu.
Liekas, galvenais tajā bija pateikts.
Karskis sāka domāt, vai tiešām tā ir.
Viņam patika laiks, kurā nācās dzīvot un strādāt. Laiks bija interesants un atbildīgs.
Federācija auga. Vēl bija grūti nosacīt, cik plaša tā būs pēc desmit — piecpadsmit gadiem. Jau tagad tā iekļāva sevī desmitus apdzīvojamu planētu dažādās zvaigžņu sistēmās. Būtībā pirmais tās attīstības posms tuvojās noslēgumam: Zemes tipa planētu apgūšana, kas derīgas cilvēka dzīvei. To nebija nemaz tik daudz, gandrīz visas tagad bija apdzīvotas un iekļautas Federācijā. Tā bija vienība, kas deva cilvēku šūniņām iespēju eksistēt, attīstīties un nostiprināties; atstātas savā vaļā, tās diez vai varētu atzīmēt pat desmit gadu jubilejas. Federācija deva katrai jaunai apmetnei uz planētām iespēju sākt attīstību no augsta līmeņa.
Katra jau apgūtā planēta kļuva par priekšposteni tālākai virzībai Galaktikas dziļumā. Bet Zeme joprojām palika Federācijas centrs — vecākā no apdzīvojamām pasaulēm, civilizācijas, sabiedrības organizācijas formu un ideālu dzimtene, rezidence Federācijas Padomei, kas apvienoja visu apdzīvoto planētu pārstāvjus.
Padomes uzdevumi bija sarežģīti. Tagad galvenais vairs nebija materiālo vērtību ražošana, kas notika it kā pati par sevi, =? to veica mašīnas mašīnu vadībā. Galvenais bija ^biedrība, tās dzīve, nevienlīdzīgā attīstība uz dažādām planētām, vajadzības, to izaugsme un regulēšana.
Karskis zināja: katra vajadzība ir divu lielumu —■ nepieciešamības un fantāzijas savienojums. Jo tālāk, jo vairāk vajac^ību noteikšanā palielinājās fantāzijas, bet samazinājās nepieciešamības loma. Fantāzija ir neierobežota, un, ja ļautu tai bezgalīgi augt, tā daudzkārt apsteigtu jebkuras ražošanas iespējas. Bet neapmierinātība rodas tieši plaisā starp to, kas ir, un to, kas varētu būt, ko varētu iedomāties, neierobežojot iztēli.
Iztēli vajadzēja ierobežot, lai tā aizsteigtos priekšā reālajām iespējām tikai tik daudz, cik nepieciešams. Ierobežojumam jābūt apzinīgam. Tas bija tikpat nepieciešams sabiedrības veselībai kā mērenība ēšanā —« atsevišķa cilvēka veselībai. Ierobežojumu trūkums varēja novest sabiedrību pie aptaukošanās.
Tas, pirmkārt, pie sevis atzīmēja Karskis. Otrkārt, izejvielas, kas tāpat attiecas uz materiālo pasauli.
Kibernetizējas lietu ražošana, bet ne izejvielu ieguve. To rezerves uz Zemes kļuva aizvien niecīgākas. Iepriekšējos — neracionālajos laikmetos cilvēki bija iztērējuši pārāk daudz. Izejvielas tagad nācās atjaunot, bet daļu importēt no citām Federācijas planētām; dārgs, bet neizbēgams paņēmiens. Gandrīz trešā daļa izejvielu tika sintezēta uz tām Saules sistēmas planētām, kuras vēl nebija paredzēts apdzīvot. Te nekas neizdevās bez cilvēku līdzdalības, bet tas veicināja planētu nevienlīdzīgu attīstību, jo daļa no tām pagaidām bija tikai izejvielu piegādātājas.
Sarežģīts uzdevums bija jauno planētu apguve. Taja piedalījās gan Zemes, gan citu Federācijas pasauļu pilsoņi. Atrast optimālos variantus izrādījās ļoti grūti: uz citām planētām dažkārt bija nozīmīga katra cilvēka klātbūtne, bet viņi, neseno pionieru pēcteči, bija tādai darbībai noderīgāki nekā sen pie labklājības pieradušie Zemes iedzīvotāji.