— Ardievu visi! —' viņš sacīja. — Ar jums kopā bija brīnišķīgi. — Viņš paskatījās uz Milu. — Atļausit, es jūs pavadīšu. No kajītes mēs iziesim kopā — tā jums būs vieglāk.
— Paldies, — viņa nočukstēja pieceldamās.
— Ustjug, — inspektors teica. — Bet ja nu kāds tikai ievainos sevi?
— No flāzera? Tas ir grūti. Bet es palīdzēšu.
— Jūs spēsit?
— Man jāspēj.
— Tad es varu būt mierīgs, — aiziedams sacīja Petrovs.
Vera piegāja pie administratora, nekautrēdamās apskāva to un noskūpstīja. Viņš arī gribēja to apskaut — viņa veikli aizgriezās (viņš nekad nebija varējis saprast, kā tas sievietēm izdodas), aši noteica: «Nepavadi mani — es neizturēšu,» — un piegāja pie Zojas.
•— Ejam, doktor?
1 — Kurp? Jā, protams . ?
— Vai jums slikti?
— Es nezinu… Droši vien ne. Bet jums? Es kaut ko gribēju jums vaicāt… Nekādi nevaru atcerēties, ko, — Zoja pašūpoja galvu un piecēlās, atbalstoties uz Veras rokas. — Ejam, meitenīt, laiks …
Pie galda palika kapteinis un administrators. Flāzers gulēja uz galda, un tā metāls blāvi spīdēja izkliedētajā gaismā. Kapteinis piecēlās un samazināja gaismu. Vienas kajītes durvis atvērās. Kapteinis saspringa, zem administratora nočīkstēja krēsls. Iznāca inženieris.
— Es te pasēdēšu, — viņš sacīja. — Cerēju Sašu atrunāt. Viņa to ir aprijusi. Tagad viņam beigas.
— Tur nebūtu nekas slikts, — teica administrators, —ja vien priekšā būtu bijusi dzīve.
Kapteinis pamāja. Rudiks paņēma savu flāzeru un nolika blakus uz galda.
Viņi raudzījās kajīšu aizvērtajās durvīs. Viena no tām tikko manāmi iedrebējās. Kapteinis piemiedza acis. Durvis pavērās, pēc tam lēni atgriezās iepriekšējā stāvoklī. Ustjugs pasmīnēja ar lūpu kaktiņiem. Otras durvis pavērās par dažiem centimetriem. Likās — aiz tām dzirdama saspringta elpa. Un arī šīs durvis pēc dažām sekundēm aizvērās. Vēl kādas nodrebēja, starp tām un stenderi pavērās šaura, tumša plaisa — kajītē bija izslēgta gaisma. Durvis tālāk nevērās un arī neaizvērās. Kapteinis dzirdēja, kā aiz pleca sēc Rudiks, kā knakšķina pirkstus administrators, tikko turēdamies, lai nepielektu, lai nesāktu kliegt pa visu kuģi…
Ceturtās durvis atvērās uzreiz. Pa tām iznāca fiziķis. Viņš pienāca pie galda.
— Miers godīgai kompānijai, — viņš noteica. — Atvainojiet, ka esmu aizkavējies: kārtoju papīrīšus, lai cik tas muļķīgi. Dodiet man šurp to lietiņu!
Viņš paņēma flāzeru, pasvaidīja rokā un piemiedza aci.
— Vai te viss ir tā, kā vajag? — viņš vaicāja kapteinim. ■— Kur jānospiež — vai te?
Ustjugs nepaguva atbildēt, nepaguva brīdināt, ka nevajag nospiest pirms laika. Mehānisms iedarbojās. Noplaiksnīja. Aizjoņoja zili zibeņi. Sausi un skaļi nodārdēja. Uz galda virsmas radās slīpa, pārogļota strīpa, stūrī uz grīdas svārstījās plastmasas segums. Fiziķis apjucis pasmaidīja.
—: Velns, —- viņš teica. — Es pat nobijos. Nu, bet otrreiz nekļūdīšos. Pieredzei liela nozīme.
Te piepeši atskanēja kliedziens. Viņi, uzreiz pazina balsi: kliedza Zoja. Kapteinis pielēca kājās. Abi ar fiziķi . vienlaicīgi spēra soli uz viņas kajītes pusi. Durvis atvērās. Parādījās Zoja. Viņa turējās pie stenderes.
Nē! — viņa čukstēja. — Pagaidiet! Nevajag!
— Kas noticis? .—; satraukti noprasīja kapteinis.
—- Vera^jj « teica Zoja un negaidīti pasmaidīja. — Vera. s ?
r—* Vera — ko?
— Ak, nu, kā gan jūs nesaprotat.. -. Pieci mēneši, sestais! (Administrators lēni piecēlās, viņa mute atvērās aizvien plašāk.)
—- Pieci mēneši? Ko tas nozīmē?
—■ Grūtniecību, protams, — Zoja neiecietīgi teica. — Vai tad jūs vēl joprojām ticat, ka bērnus atrod zem kāpostlapas? Vai, jūsuprāt, tos sameklē kaut kur citur?
— Ak, grūtniecība, — kapteinis Ustjugs noteica, itin kā tas būtu svešvārds, ko neiedomājami grūti izrunāt.
Zoja nikni piecirta kāju. Tad fiziķis gari nosvilpās un teica:
— Malacis meitenīte! Laba mācība muļķiem! ? Viņš skatījās Zojā, un viņa acis smējās. — Tā arī vajag! Ko? Liekas — divertisments tiek atcelts! Bet es vēl domājuT no kā gan viņa kļūst tik resna? Vivat!
Pacēlis roku, piemiedzis acis un ierāvis galvu, viņš izšāva visu lādiņu griestos. Šķindēja stikli, un fiziķis smējās.
Visi sabruka salonā. Kapteinis teica rakstniekam:'
■— Mūsu krājumos vēl ir vīns. Kas vēlas vīnu?
— Visi vēlas! — fiziķis paziņoja. — Vajag taču iedzert, ja uz sliekšņa stāv nākamā paaudze! Un novāciet šo te.
Kapteinis iegrūda flāzeru kabatā.
— Par mīlestību! —■ iesaucās Narevs. «3 Noteikti par mīlestību!
*
Tāds bija notikumu pavērsiens. Un neviens vairs nedomāja — būt vai nebūt, un neviens neapsprieda jautājumu, kā vislabāk nokārtot rēķinus ar šo pasauli. Tā jau nebija, ka viņi pēkšņi noticētu brīnišķīgajai nākotnei, taču pirmais šīs nākotnes iedzīvotājs jau atradās ceļā, un viņu vajadzēja sagaidīt ne tikai ar autiņiem —■ arī nākotne bija jāsagatavo, lai būtu viņam tieši laikā, nebūtu pārlieku šaura un par to nebūtu jāsarkst ne dāvinātājiem, ne tiem, kam nāksies to izmantot ilgus un garus gadus.
Vera raudāja, slēpdama seju pie administratora krūtīm, — viss, ko-viņa bija gribējusi un nebija uzdrošinājusies izteikt šajos garajos mēnešos, tagad izlija asarās, izrāvās neskaidros izsaucienos. Administrators glāstīja viņas plecus un smaidīja. Tad teica:
— Nu, mīļā … tagad taču viss ir labi?
Vera pakratīja galvu tā, ka mati noplīvoja uz visām pusēm.
1 — Kas tad vēl?
Viņa noteica, elsodama:
— Kā tad viņš būs viens?
— Viens? Kāpēc viens? — Karskis smaidīja. — Es domāju, ja viņš arī apsteigs pārējos, tad tikai par kādu pusgadu, ne vairāk.
—; Kaptein, — iesaucās Karskis, — kur tad galu galā ir vīns? '
— Vīns ir tur, — drūmi atbildēja kapteinis. — Bet mēs esam šeit.
*
Tad visi patiešām sajuta, ka ir izbadējušies. Cilvēki atkal gribēja dzīvot —; tātad vajadzēja vismaz pavakariņot.
Militārā dispozīcija tika izstrādāta salonā.
•— Narev, — teica inspektors. — Jūs tos pazīstat labāk par mums. Pamēģiniet nokārtot visu miera ceļā. Ko viņi grib? Kāpēc sākuši rīkoties pret mums? Vai varbūt jūs tiem esat iedvesis tādu domu?
— Iedomājieties tikai — nē, —; atbildēja Narevs. — Es centos vispār par jums nedomāt, par vairākumu no jums. Kas tad, jūsuprāt, man tiem jāsaka?
— Patiešām — kas? — pārlika inspektors. — Kā tad sarunāties ar mašīnām? Kāda diplomātija te vajadzīga?
— Tāds paņēmiens neder, — noteica administrators. — Ar mašīnām nesarunājas. Ja ielaižamies uz pārrunām, tad tas nozīmē, ka tās nav mašīnas, bet mums līdzīgas būtnes.
—; Bet tās taču ir mašīnas! —; iesaucās inspektors.
— Jā, — piekrita fiziķis. — Taču badojamies mēs.
— Un tomēr, — kapteinis sacīja, — ja tās ir tikai mašīnas … Kādā veidā mēs tās traucējam?
— Eh! —^ sapīcis sacīja Narevs. —1 Mēs tās netraucējam!