*
Inna viņu uzklausīja izklaidīgi. Viņa bija neapmierināta, ka fiziķis iztraucējis viņas tualeti.
— Ak, pavaicājiet labāk Sašam, kad viņš pamodīsies, — viņa teica.
Karačarovs paraustīja plecus. Inna saķēra viņu aiz piedurknes.
— Doktor, — viņa lūdza. — Viņš ir tik jauns.Ј i bet tas nekas. Un nelūkojieties manī tā.
— Es jau arī nelūkojos, — atbildēja fiziķis un devās pie Nareva.
— Vai zināt, —: robotu dievs viņam īgni teica, — ir labi tā nopietni un filozofiski domāt par bērniem un par to, kas tiem būs un kas nebūs vajadzīgs, ja uzskatāt, ka jums pašam bērnu nebūs.
— Hm, — noņurdēja fiziķis.
— Jā! — Narevs noskaitās. — Vai jums ir bijuši bērni? Man arī ne. Un es patiesi nezinu ..;
— Es arī ne.
Narevs pasmaidīja.
— Nu, izklāstiet.
Viņš uzmanīgi uzklausīja. .
— Jūs būtu izdomājis kaut ko… tuvāku, vai. Kaut ko konkrētu, reālu. Tik tāls mērķis gandrīz jau vairs nav mērķis.
— Muļķības! — fiziķis saniknojās. — Lielu mērķi tuvumā jūs vienkārši nevarat saskatīt.
— Tā ir teorija, — iecietīgi teica Narevs. — Bet jūs dodiet man darbību.
— Nekas man jums nav jādod! — nikni atcirta Karačarovs.
*
Inspektors viņu uzklausīja klusēdams.
— Redzat, — viņš pēc tam sacīja. — Kā jums zināms, es no tā absolūti neko nesaprotu, bet, ja man liks kaut ko izdarīt, es izdarīšu. Lai izlemj citi.
Viņš bija sliktā garastāvoklī un varbūt nebija nakti pat gulējis: viņa acis bija iekritušas, un zem tām bija tumši pusloki.
— Vai jūs slikti jūtaties? — vaicāja Karačarovs.
Inspektors atmeta ar roku.
— Nē, nē, == viņš teica noplakušā balsī. — Tikai atmiņas nomoka. Mīlēt taču var arī ne tikai klātesošos, vai ne?
— Piedodiet, — Karačarovs teica.
*
Inženieris Rudiks viņa ideju uztvēra savādāk.
— Tā nekas, — viņš piekrita. — Ar vērienu. Tikai nevaru iztēloties, kā tas atrisināsies praktiski.
— Es taču paskaidroju. Ir reakcijas starp elementārdaļiņām, kuru rezultātā, teiksim, no divām daļiņām rodas trīs. Citiem vārdiem, mēs, patērēdami enerģiju, varam radīt vielu ar mums vajadzīgo zīmi. Pēc tam…
— Jūs paskaidrojāt principu, — viņu pārtrauca inženieris, — bet es gribu redzēt tehnoloģiju. Šī radītā viela — kā jūs to izvadīsiet ārpus kuģa, izplatījumā?
— Es biju domājis izmantot dzinējus …
— Neizdosies. Dzinēji aprēķināti izstarojuma, nevis vielas izsviešanai. Un pārtaisīt tos nevar: tad tie ilgi neturēsies, bet jums taču vajag, lai tie darbotos ai-ai cik ilgi!
— Kaut ko droši vien var izdomāt, tas taču nav principiāls jautājums…
— Dažkārt izšķir tieši nebūtiski apstākļi. Izdomāt, protams, var, bet jebkurā gadījumā nāktos montēt kaut kādas iekārtas ārpus kuģa.
— Vai tad tas tik sarežģīti?
— Nē, ja vien varētu izkļūt izplatījumā. Bet mēs nevaram. Precīzāk — iziet jau varam, bet atpakaļ vairs ne- nokļūt. Saprotiet?
— Nē. Vai patiešām nevar tikt galā ar tādu sīkumu?
—■■ Lūkas automāts ir it kā sīkums, — inženieris pamāja. — Bet, doktor, saprotiet taču, ka visgrūtākais ne vienmēr ir pats galvenais, un mēs šeit, tāpat kā jebkura cilvēce, esam vareni tikai noteiktās robežās. Vai gribat, lai es jums visu paskaidroju detalizēti?
— Ticu arī tāpat, — nomurmināja fiziķis.
Galu galā viņi visi varēja iet pie velna, vai viņam bija vajadzīgs vairāk par visiem? Viņam ir Zoja. i ?
Droši vien viņam tomēr bija vajadzīgs vairāk par visiem, tāpēc viņš devās pie rakstnieka.
— Kas ar jums noticis? — Istomins brīnījās.
— Nu tā… Sīkas vilšanās.
— Pastāstiet, kļūs vieglāk.
Viņš aizrautīgi klausījās un, liekas, pārdzīvoja visu, ko stāstīja fiziķis, un redzēja, kā tam būtu jānotiek.
—* Nu? — pabeidzis vaicāja Karačarovs.
— Manuprāt, spīdoši.
— Smejaties, vai?
— Sen esmiļ atradinājies. Nē, patiešām: tas ir īstais, kas vajadzīgs.
—• Ak, vai! s-s teica fiziķis. — Pārējie domā citādij
= Dabiski, — teica rakstnieks. — Viņi šo nākotni nesaskatīja. Jums, mans draugs, ir viens trūkums: jūs pārlieku ticat sava matemātiskā aparāta visvarenībai un uzskatāt, ka, lietojot tik un tik reižu simbolus un pakāpes, ar to esat visu pateicis. Bet īstenībā neesat pateicis neko — jums ir nepieciešams tulks. Lai gan viens jums izdevās: jūs gandrīz piespiedāt mani noticēt, ka arī tehnika dzīvē nav lieka.
Viņš pasmīnēja — bija redzams, ka saruna par šo tematu viņam patīk.
— Jūs, mans draugs, esat kā literatūra; ja cilvēks neprot attiecīgo valodu, visģeniālākais romāns viņam ir tikai papīru kaudze. Blakus tam glezniecība — viena visiem.
— Nu labi, labi, — fiziķis nepacietīgi sacīja. — Kāda jēga no šiem pārspriedumiem?
Istomins piemiedza acis.
— Dodiet man laiku līdz pusdienām, tad redzēsit.
Karačarovs piepeši izjuta negaidītu atvieglojumu, it kā
atbildība par murgaino ideju būtu novelta no viņa pleciem uz rakstnieka sakumpušo muguru.
— Labi, — viņš sacīja. — Došu. Galu galā mēs esam vienas medaļas divas puses un, kas neizdevās vienam, iespējams, izdosies abiem.
— Beidzot jūs esat sācis saprātīgi domāt, —■ izklaidīgi teica rakstnieks. Viņš jau skatījās it kā cauri fiziķim, viņa roka uztaustīja diktofonu, pievilka to sev tuvāk, noņēmf mikrofonu. — Nu, ejiet, — viņš piebilda. — Tagad netraucējiet mani. Tā nav matemātika, te sekundes ir zelta vērtas.
••V
… Viņi gandrīz nebija mainījušies, varbūt kļuvuši slaidāki un apgarotāki, bet ikvienā no viņiem varēja atrast īpašības, kas bija • raksturīgas viņu tālajiem senčiem, dzimtas aizsācējiem, «Vaļa» ēras pamatlicējiem: Lu- govoja augums un fiziķa platie pleci, Zojas milzīgās acis un Milas kustību maigums, Veras melnīgsnējā āda un Nareva asie vaibsti, un administratora caururbjošais skatiens — šo cilvēku pazīmes, kuri sen vairs nebija uz «Vaļa». Kopš tā laika bija nomainījušās paaudzes, mirstot tās iesaistījušās matērijas riņķojumā, un atomi, no kuriem viņi bija sastāvējuši, tagad turpināja dzīvot to ķermeņos, kam pašlaik bija jāuzsāk jauna ēra — Lielā Vaļa ēra, atklātās cilvēces ēra.
Vecais «Valis», bezgala nolietots un lāpīts, tik sens, ka bija pat nesaprotami, kā tas varējis izplatījumā tik ilgi eksistēt, atradās orbītā ap Lielo Vali — planētu ar vairāk nekā simt kilometru diametrā, kuras laukums nepārsniedza divarpus tūkstošus kvadrātkilometru. Bet tie bija nepārskatāmi plašumi salīdzinājumā ar kuģa noslēgto telpu, kur bija jārēķinās ar katru kvadrātmetru. Vecais «Valis» pārdzīvojis daudzus, tomēr bija sagaidījis šo dienu.
Tuvumā zilgmoja planēta. Maza un tuva saule, aizdegta pirms dažiem gadiem, paguvusi jau sasildīt planētu un sagatavot to cilvēku atnākšanai, pašlaik atradās debess ķermenim otrā pusē, bet drīz jau tai bija jāparādās virs zemās atmosfēras; tās stari, lūstot gaisā, jau sasniedza cilvēku skatienus, kas bija sadrūzmējušies kuģa centrālajā postenī un observatorijā.