—^ Es zinu, ko runāju, Petrovs viņu pārtrauca. — Esmu jau vecs, un šī lidojuma finišā nebūs manu pēcteču, jo vienīgā, kas man būtu varējusi tos dāvāt, palikusi tālumā. Es nodzīvošu un nomiršu bez jēgas, bet tas mani neapmierina. Es zinu, ka ir jātiek ārā, un es tikšu> Tikai pēc iespējas labāk izskaidrojiet man, kā tur visu vajag izdarīt, lai tas nebūtu velti: ja esmu pareizi sapratis, tad pēc manis vairs ārā netiks neviens.
Cilvēki klusēja.
— Būs bērni, =■= inspektors sacīja. — Vēl pavisam nesen mēs bijām gatavi mirt paši; vai tiešām rūpes par viena vecīša dzīvību varēs liegt ceļu nākamajām paaudzēm?
— Es jūs mīlu, inspektor, — sacīja Zoja. — Jūs esat cilvēks.
Es priecājos, — Petrovs teica, — ka jūs to saprotat.
*
— Mierīgi, mīļā, mierīgi, v? ^atkārtoja Zoja. Vera gulēja, iekodusi lūpā, un viņas acīs bija bailes. Tas vienmēr ir briesmīgi. — Kliedz, Veriņ, — runāja Zoja. s— Kliedz…
Vera kliedza. Kliedziens aizskanēja līdz salonam. Tur bija sapulcējušies visi un ieklausīdamies klusēja. Administrators staigāja no viena stūra uz otru un kodīja pirkstus, lai sajustu sāpes. Viņam likās, ka tā būs godīgāk.
Inspektors Petrovs piecēlās, slepus pamāja inženierim un izgāja ārā. Neviens to neievēroja. Pēc piecām minūtēm piecēlās arī inženieris. Arī viņam neviens nepievērsa uzmanību.
Viņi satikās pie tambura. Inženieris palīdzēja inspektoram uzvilkt skafandru. Nelielais kapsulā ievietotais gravigēns —- nākamās planētas kodols jau atradās tam- burā. Turpat inženieris savlaicīgi pieslēdza kabeli plazmas grieznim, ar kuru inspektoram bija jāatver ārējās plātnes slēdzene, ko bloķēja sabojātais automāts.
—; Jūs- tikai laikus nokomandējiet, —; teica Petrovs. <— Lai es zinātu, kad apstāties.
— Pats par sevi saprotams, —■ atsaucās inženieris.
— Jūs to kaut kur ierakstiet pēcnācējiem, — inspektors teica, — ka es esmu apglabāts planētas centrā. Inspektors Petrovs.
— Tas būs taisnīgi,; — inženieris piekrita.
Petrovs izņēma cigareti. Paciņā bija atlikušas vēl dažas. Viņš atdeva tās inženierim.
— Šo es izsmēķēšu, — viņš noteica. — Bet pārējās—; varbūt kādam iegribas. Tikai tērējiet saprātīgi. Vairāk nav.;
Viņš smēķēja lēni, it kā vilcinādams laiku. Kļuva dzir- dami soļi. Pienāca kapteinis.
== Nolēmāt tagad? —■ viņš lietišķi noprasīja, it kā runa būtu par ko ikdienišķu, Jā, būtībā viņam tā tas arī bija: viņš atkal strādāja ekspedīcijā ar stipriem cilvēkiem, kuriem bija dots mērķis — uzbūvēt planētu. Vienam no viņiem nācās upurēt dzīvību. Tā bija gadījies arī agrāk, un kapteinis atkal jutās jauns.
— Jā, — teica inspektors. — Gribu tikai sagaidīt. Uzzināt, vai viss beigsies veiksmīgi.
Viņš ar galvas kustību norādīja augšup.
No turienes atskanēja jauns kliedziens. Tagad Vera kliedza bez pārtraukuma.
Un pēkšņi kļuva dzirdama otra balss — vāja un spiedzīga.
— Nu, viss, — sacīja inspektors. — Labu veiksmi jums. Mans uzdevums ir visvienkāršākais.
Viņš meklēja ar acīm pelnutrauku, tā šeit nebija, un viņš nosvieda izsmēķi uz grīdas. Kapteinis izlikās to neredzam. Viņi abi ar inženieri izgāja no tambura un apstājās gaitenī.
— Neaizmirstiet — grieznim uzreiz jādod pilna jauda, — atgādināja inženieris, lai gan inspektors jau bija ne reizi vien trenējies.
Petrovs pamāja un aizvēra ķiveri. Viņš ieslēdza griežņi un novirzīja plazmas liesmu uz slēdzeni. Drīz kļuva dzirdama svelpoņa— gaiss sāka aizplūst izplatījumā. Tajā pašā brīdī iekšējā plātne izkustējās no vietas.
— Ātrāk! — uzsauca Rudiks.
Plātne aizvien vairāk aizklāja izeju, un cilvēki atgāja malā, lai varētu saskatīt inspektoru. Tad plātne noklakšķēja, pārcērtot kabeli. Bet kapteinis paguva ievērot, ka mirkli pirms tam ārējās lūkas vāks nodrebēja.
— Postenī! —■ kapteinis uzsauca.
Viņi metās uz posteni. Lugovojs jau bija tur un sēdēja pie ieslēgta ārējās apskates ekrāna.
Bija redzams, ka inspektors, apskāvis gravigēna kapsulu, ar kājām atgrūdās no borta, ieslēdza skafandra dzinējus un aizlidoja.
Lugovojs nosauca attālumus. Inspektora figūriņa kļuva arvien mazāka. Drīz tā gandrīz vairs nebija atšķirama uz mūžīgās tumsas fona.
Ieskrēja fiziķis. Viņš paskatījās uz cilvēkiem, pēc tam uz ekrānu. Lēni vilkās sekundes.
— Pietiek, — Karačarovs klusi sacīja.
— Stop! — stūrmanis iesaucās mikrofonā. — Labi!
— Kārtībā! — atskanēja inspektora balss. — Vai es esmu visu izdarījis, kā vajadzēja?
— Pamēģiniet tagad ieslēgt… Jā, viss ir kārtībā.
— Ļoti labi, — sacīja inspektors Petrovs.
i —- Inspektor! — Kapteinis pierāva sev klāt mikrofonu. — Vienu mirkli! — Viņš pievērsās fiziķim. — Kas viņai — zēns? Meitene?
— Meitene.
— Hallo, inspektor! Vai jūs mani dzirdat? Hallo!
Atbildi viņš nesaņēma.
*
Vakariņu laikā sievietes raudāja. Vīrieši turējās, bet ar grūtībām. Karskis pielēja glāzi un piecēlās.
— Tagad mēs esam cilvēce, — viņš sacīja. — Mums ir sava vēsture un savs varonis un augsts mērķis, un bērni. Ir pagātne un ir nākotne. Par cilvēci!
— Un par to, — piebilda Istomins, — ka sācēji tomēr bijām mēs.
Kapteinis palūkojās Zojā. Viņa kaut ko sacīja fiziķim, un caur asarām viņas sejā vīdēja smaids. Kapteinis nopūtās un padomāja, ka par tiesībām būt kapteinim dažkārt nākas maksāt pārlieku dārgi.
— Padziedāsim! — lika priekšā fiziķis. —• Kas uzsāks? Es labprāt, bet nav dziedamās rīkles… Saša, jūs esat mūsu solists — sāciet abi ar Innu! Es varu aizskriet pēc ģitāras…
Viņš jau bija piecēlies, kad Inna pacēla roku.;
— Pagaidiet! — viņa sacīja. — Klausieties!
Durvis bija vaļā un no tālienes — no hospitāļa nodalījuma līdz salonā sēdošajiem atskanēja skaidri dzirdamas bērna raudas.
— Te jums ir soliste! — Inna teica. — Tāda dziedātāja, spējiet tikai turēt līdzi!
SATURS
Pirmā nodaļa . Otrā nodaļa « Trešā nodaļa , Ceturtā nodaļa Piektā nodaļa Sestā nodaļa . Septītā nodaļa Astotā nodaļa , Devītā nodaļa « Desmitā nodaļa * Vienpadsmitā nodaļa Divpadsmitā nodaļa Trīspadsmitā nodaļa Četrpadsmitā nodaļa Piecpadsmitā nodaļa Sešpadsmitā nodaļa Septiņpadsmitā nodaļa Astoņpadsmitā nodaļa
В. Михайлов
ДВЕРЬ С ТОЙ СТОРОНЫ На латышском языке
Серия «Приключения, фантастика, путешествия» Издательство «Лиесма» Рига 1980 С русского перевел П. Зирнитис Художник А. Галевиусс
HB JA 2885 Vladimirs Mihailovs VIŅPUS DURVĪM
Redaktore J. Roze. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore G. S|ep- kova. Korektore J. Indāne. Nodota salikšanai 15. 08. 79. Parakstīta iespiešanai 14.12.79. Formāts 84x108/32. Tipogrāfijas papīrs JV° 2. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 18,48 uzsk. iespiedi.; 19,67 izdevn. 1. Metiens 45000 eks. Pašūt. Na 2004. Cena 1 rbl. 40 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVa 70/30298/ J-2668. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.