Mihailovs V.
Viņpus durvīm: Fant. romāns: / No krievu vai. tulk. P. Zirnītis. — R.: Liesma, 1980. — 349 lpp. — (Piedzīvojumi, fant., ceļojumi)
Krievu padomju autora fantastisks romāns. Tā darbība noris Transgalaktikas kuģī, kuram sarežģītu apstākļu dēļ liegta iespēja atgriezties uz Zemes vai kadas citas planētas. Sajā dramatiskaja situācijā spilgti atklājas romāna varoņu rakstura īpašības. Šie varoņi ir šauri specializējušies dažādu profesiju pārstāvji, kas bieži vien neatrod kopīgu valodu. Darbā risinātas svarīgas morāles pro« blēmas, autors uzsver, ka cilvēkam jebkādos apstākļos jāsaglabā cilvēciskas īpašības. Lasītājam tiek piedāvāti vairāki nākotnes sa< biedrības modeli.
*
Kapteiņa pirmā doma bija — sievietēm nav jānēsā darba kombinezoni: tas izskatījās pārāk izaicinoši. Ustjugs novērsa acis no Zojas, kura stāvēja uz remontlaukumiņa
*
Cilvēki pusdienoja klusēdami, bet viņu skatieni runāja —- skatieni, kurus Narevs ik mirkli sajuta vērstus uz sevi. «Sievietes,» viņš skumji domāja, sagriezdams
[1]
Komandors palūkojās visapkārt. Viņa salons Kosmo- centrā bija pilns; liekas, te sanākusi visa maiņa, arī sardzes ļaudis — visi, izņemot dežūrdispečerus. Informācijas noplūde bija pilnīgi katastrofiska. Vajadzēja kādam sadot. Vēlāk, ne tagad. Nelieši, pļāpas, nodomāja komandors. Rīvējas te veseli un neskarti. Bet tādu kā Ustjugs nenosargāja. Labāko kapteini!…
Ustjugs nebija labākais kapteinis, arī sliktākais ne — parasts, viens no desmitiem, un komandors ar prātu to zināja. Bet sirdī juta, ka tomēr zaudē labāko, un katrs, ko viņam dzīvē nācās zaudēt, bija labākais, tāpēc ka citi palika, bet tā jau vairs nebija.
[2]
Zoja stāvēja mazajā aptiekas kajītē. Caurspīdīgajos skapjos gulēja medikamenti un kristāli ar recepšu ierakstiem, vidū atradās autonoma pults, no kuras pasūtījumus varēja nodot tieši sintezatoram.
Zoja piegāja pie skapja un nospieda pogu. Izbīdījās vajadzīgā atvilktnīte. Tajā atradās vairāki desmiti nelielu ampulu. Zoja sagrāba pilnu sauju, piegāja pie utili- zatora pieņēmēja. Šķindēdami spīdīgie stikliņi bira caurulē. Zoja paņēma vēl vienu sauju. Kad pēdējā ampula bija nozudusi, viņa aiztaisīja atvilktnīti un piegāja pie cita skapīša, kur glabājās kristāli ar receptēm, sameklēja vajadzīgo kristālu un iesvieda to turpat, kur ampulas. Atkal iedegās lampiņa, rādot, ka utilizators ir pieņēmis tam adresēto priekšmetu.
Zoja skumji pasmaidīja. Mīlestību nevar nogalināt ar varu; lai tā mirst dabiskā nāvē.
Tad viņa sagatavoja ampulas ar destilēto ūdeni, kas nekādi nevarēja iespaidot emocijas*
[3] netulkojama vārdu spēle; Vera — sievietes vārds, ari — ticība.
[4] netulkojama vārdu spēle; Vera — sievietes vārds, arī — ticība.