- Tava mamma apgalvo, ka tu visu laiku esi izklaidīga. Un esot pasūtījusi kaudzi drēbju. Un kurpes. Turklāt viņa gandrīz uzvarējusi tevi kaut kādā spēlē, kurā vienmēr vinnē tu.
Ui.
- Vai viņai ir aizdomas?
- Tas ir vienīgais, kas tevi satrauc? Paklausies, ko es tev teikšu. Mammai tevis pietrūkst. Viņai bez tevis ir vientuļi. Būtu tu redzējusi mammas seju, kad viņa mani izvaicāja.
- Es tikai...
- Nē, - Karla saka, paceldama roku. - Tu vairs nedrīksti viņu satikt. - Viņa satver aizmesto pulti un žņaudza plaukstās, raudzīdamās visapkārt, tikai ne uz mani.
Mana sirds sāk panikā auļot. - Karla, lūdzu. Lūdzu, neatņem man viņu.
- Viņš nav tavs!
- Es zinu...
- Nē, tu nezini. Viņš nav tavs. Varbūt tagad viņam pietiek laika tev, bet drīz viņš atgriezīsies skolā. Viņš satiks kādu meiteni, un tad viņš būs viņas Olijs. Vai saproti mani?
Zinu, ka viņa tikai cenšas mani pasaudzēt, līdzīgi kā es centos pasaudzēt sevi pirms nieka dažām nedēļām, taču Karlas vārdi liek apzināties, ka sirds manās krūtīs ir tāds pats muskulis kā visi citi. Tā var sāpēt.
- Es saprotu, - klusi saku.
- Pavadi kādu laiku ar mammu. Puiši nāk un iet, bet mamma ir uz mūžu.
Esmu pārliecināta, ka šos pašus vārdus viņa ir teikusi savai Rosai.
- Labi. - Viņa atdod man pulti. Abas veramies sastingušajā ekrānā.
Karla ar abām rokām atbalstās virs ceļgaliem un pieceļas kājās.
- Vai tu to domāji nopietni? - jautāju Karlai, kad viņa jau atrodas pusceļā pāri istabai.
- Ko domāju?
- Tu teici, ka mīlestība nevar mani nogalināt.
- Jā, bet tā var nogalināt tavu māti. - Viņa izmoka vāru smaidu.
Nogaidot aizturu elpu.
- Labs ir, sarunāts. Tu joprojām drīkstēsi viņu satikt, bet tev ir jānāk pie prāta. Vai saprati?
Es piekrītoši pamāju ar galvu un izslēdzu televizoru, ītans Hants izgaist.
Atlikušo dienas daļu pavadu ziemas dārzā, prom no Karlas acīm. Neesmu dusmīga uz Kārlu, bet neesmu arī nedusmīga. Visas manas šaubas par to, vai turēt Oliju noslēpumā no mammas, ir pagaisušas. Nespēju noticēt, ka viens atcelts kino seanss ar mammu gandrīz novedis pie tā, ka es varētu Oliju vairs nesatikt. Pirmīt es satraucos, ka man ir kaut kas slēpjams no mammas. Tagad satraucos, ka man varētu nebūt slēpjams itin nekas. Es zinu, ka mamma nedusmojas par to, ka nopirku jaunas drēbes. Viņa dusmojas par to, ka nepavaicāju viņas viedokli un nopirku tās tādās krāsās, kādas viņa nebija gaidījusi. Viņa dusmojas par šīm neparedzētajām pārmaiņām. Es to neciešu un saprotu vienlaikus. Mammai nācies kontrolēt tik daudz lietu, lai nodrošinātu man drošību šajā burbulī.
Un mamma nekļūdās. Blakus viņai es esmu izklaidīga, jo mans prāts nemitīgi uzmeklē radio frekvenci Olijs. Es apzinos, ka viņa nekļūdās. Tomēr tik un tā nevaru to ciest. Vai tad atsvešināšanās nepiederas pie pieaugšanas? Vai man nepienākas pat šī normāluma kripata?
Par spīti tam, es jūtos vainīga. Mamma veltījusi man visu savu dzīvi. Kas es tāda esmu, lai izmestu to vējā pie pirmajām iemīlēšanās pazīmēm?
Beidzot Karla mani uzmeklē, lai veiktu dienišķo veselības pārbaudi pulksten 16.00.
- Vai eksistē tāda kaite kā pēkšņs šizofrēnijas uzliesmojums? - prasu.
- Kāpēc vaicā? Tevi tāds piemeklējis?
- Iespējams.
- Vai es tagad runāju ar labo Madiju vai ar slikto Ma-diju?
- Nav zināms.
Viņa papliķē manu roku. - Esi laba pret mammu. Viņai nekā cita, izņemot tevi, nav.
NORMĀLI CILVĒKI nervozējot soļo šurp un turp. Olijs iet cēlā gaitā.
- Olij! Tā ir tikai stāja uz rokām. Pret sienu. Man nekas nenotiks. - Ir vajadzīga stunda, lai pierunātu viņu nodemonstrēt, kā tas darāms.
- Tavas plaukstu locītavas un ķermeņa augšdaļa nav pietiekami spēcīgas, - viņš rūc.
- To tu jau teici. Bet vispār es esmu stipra, - saku un saliecu vienu bicepsu. - Varu pacelt grāmatu kaudzi savā svarā.
Par to viņš mazliet pasmaida, tad žēlsirdīgi mitējas cēli soļot. Olijs rausta savu gumijas aproci, ar acīm skenēdams manu augumu un prātā kritiski izvērtēdams manu nepietiekamo fizisko izturību.
Pēc iespējas iespaidīgāk nobolu acis.
- Labs ir, - viņš tikpat iespaidīgi nopūšas. - Ietu-piens. - Viņš nodemonstrē.
- Es zinu, kas ir...
- Koncentrējies.
Pietupjos.
No telpas pretējā gala viņš novērtē manu pozīciju un instruē, ko darīt citādi, - plaukstas 30 centimetru atstatumā, rokas iztaisnotas, elkoņi piespiesti ceļgaliem, pirkstu gali izvērsti uz āru - līdz stāvu pareizi.
- Tagad, - viņš pamāca, - viegli pārnes svaru uz priekšu, līdz tavas pēdas atraujas no grīdas.
Es sasveros par daudz, apmetu kūleni un attopos uz muguras.
- Hm, - viņš novelk un sakniebj lūpas. Olijs pūlas nesmieties, bet viltīgā bedrīte viņu nodod. Es atgriežos sākuma pozīcijā.
- Vairāk sasveries, nevis noliecies, - viņš māca.
- Man likās, ka es tā daru.
- Ne gluži. Okei, tā. Skaties uz mani. - Viņš pietupstas. - Rokas 30 centimetru atstatumā, elkoņi piespiesti ceļgaliem, pirkstu gali izvērsti uz āru. Tad lēni, lēni pārnes svaru uz priekšu, uz saviem pleciem - lai pēdas atraujas no grīdas - un tikai pēc tam cel ķermeni augšup. - Viņš nostājas uz rokām savā ierasti nesaspringtajā plastiskumā. Jau atkal mani pārsteidz tas, cik mierpilns viņš ir kustībā. Та viņam ir kā meditācija. Olijam ķermenis ir glābiņš no pasaules, turpretī es savā esmu ieslodzīta.
- Vai gribi paskatīties vēlreiz? - viņš vaicā, viegli nostādamies uz kājām.
- Nē. - Pārlieku dedzīgi pārnesu svaru uz pleciem, kā viņš norādījis, bet nekas neizdodas. Nekas neizdodas aptuveni stundu. Ķermeņa apakšdaļa paliek stingri iezemēta, savukārt augšdelmi aiz piepūles sūrst. Gadās vēl daži netīši kūleņi. Galu galā vienīgais, ko esmu apguvusi, - apveļoties nesmilkstēt.
- Ņemam pauzīti? - Olijs prasa, joprojām cenzdamies nesmaidīt.
Es uzrūcu viņam, noliecu galvu un atspiežos kārtējam kūlenim. Tagad gan viņš smejas.
Palieku guļam uz muguras, kampju gaisu un nu smejos kopā ar Oliju. Pēc dažām sekundēm atkal pietupstos.
Olijs nogroza galvu. - Kurš to būtu domājis, ka tu esi tik neatlaidīga?
Es ne. Es nezināju, ka esmu tik neatlaidīga.
Viņš sasit plaukstas. - Okei, pamēģināsim kaut ko jaunu. Aizver acis.
Aizveru.
- Labi. Tagad iztēlojies, ka tu atrodies kosmosā.
Ar aizvērtām acīm viņš šķiet tuvāk, gluži vai blakus man, nevis telpas pretējā pusē. Viņa balss slīd pār manu kaklu, čukst man ausī. - Vai redzi zvaigznes? Un to asteroīdu joslu? Un vientuļo pavadoni, kas slīd garām? Šeit nav gravitācijas. Tu esi bezsvara stāvoklī. Ar savu ķermeni tu vari paveikt visu, ko vien vēlies. Atliek tikai iztēloties.
Es sasveros uz priekšu un piepeši stāvu kājām gaisā. Sākumā neesmu pārliecināta, vai man tas izdevies. Pāris reižu atveru un aizveru acis, taču pasaule paliek ačgārna. Asinis saskrien galvā, liekot man justies reizē smagnēji un vieglā skurbumā. Gravitācija atpleš manas lūpas smaidā un atrauj vaļā acis. Jūtos pasakaini sveša savā ķermenī. Augšdelmi sāk trīcēt. Saliecu kājas, un manas pēdas skar sienu. Atspiežos, lai mainītu pozīciju, un atgriežos pietupienā.
- Fantastiski! - Olijs aplaudē. - Tu pat noturējies dažas sekundes. Pavisam drīz tev nebūs vajadzīga siena.