- Varbūt jau tagad? - saku, kārojot vairāk, kārojot redzēt pasauli tā, kā to redz viņš.
Viņš vilcinās, grasās iebilst, bet tad mūsu skatieni sastopas. Olijs pamāj ar galvu un apsēžas uz grīdas, lai vērotu.
Es pietupstos, sasveros un atspiežos. Gandrīz tūliņ zaudēju līdzsvaru un sāku atmuguriski krist. Piepeši Olijs ir blakus, viņa plaukstas uz manām kailajām potītēm, un viņš stingri mani tur. Ikkatrs mana ķermeņa nervs aizceļo uz pieskāriena vietu. Manā ādā zem viņa delnas uzplaiksni dzīvība, ikkatra šūna aizsvilstas sajūtās. Es jūtos tā, it kā neviens nekad agrāk nebūtu man pieskāries.
- Lejā, - saku, un viņš maigi nolaiž manas kājas, līdz tās atduras pret grīdu. Gaidu, ka viņš atgriezīsies savā stūrī, bet tas nenotiek. Pirms pagūstu apdomāties, jau stāvu kājās ar seju pret viņu. Mēs esam nieka metra atstatumā. Ja es gribētu, varētu pastiepties un pieskarties viņam. Lēni virzu skatienu līdz viņa acīm.
- Tev viss labi? - viņš prasa.
Gribu teikt “jā”, bet tā vietā papurinu galvu. Man vajadzētu dažus soļus atkāpties. Viņam vajadzētu iet atpakaļ. Olijam ir jāatgriežas savā pasaules pusē, bet viņš to nedara, un es redzu puiša acīs, ka viņš to negrib. Mana sirds sitas tik skaļi, ka esmu pārliecināta - viņš to dzird.
- Madij? - Mans vārds ir jautājums, un manas acis aizslīd līdz Olija lūpām.
Viņš pastiepj labo roku un satver manas kreisās plaukstas rādītājpirkstu. Olija delna ir raupja, tulznām nosēta un tik silta. Viņš vienu reizi pārvelk ar īkšķi pār manu pirksta kauliņu un tad ieskauj manu pirkstu savā plaukstā.
Es paskatos lejup uz savu roku.
Draugi taču drīkst pieskarties viens otram, vai ne?
Atsvabinu pirkstu, lai varētu savīt visus pārējos, līdz mūsu plaukstas ir sakļautas cieši kopā.
Atkal ieskatos viņam acīs un redzu tajās savu atspulgu. - Ko tu redzi? - es vaicāju.
- Nu, pirmām kārtām vasarraibumus.
- Tu esi apsēsts.
- Mēreni. Izskatās, ir kā kāds būtu apslacījis tavu degunu un vaigus ar šokolādi. - Viņa skatiens ceļo zemāk līdz manām lūpām un atgriežas pie acīm. - Tavas lūpas ir rožainas un kļūst vēl rožainākas, kad tu tās kodi. Visvairāk tu tās kodi tad, kad grasies man iebilst. To derētu piebremzēt. To iebilšanu, nevis kodīšanu. Kodī-šana ir burvīga.
Man vajadzētu kaut ko teikt, apturēt viņu, bet esmu mēma.
- Pirmoreiz redzu kādu ar tik gariem, kupliem un sprogainiem matiem. Tie atgādina mākoni.
-Ja mākoņi būtu brūni, - piebilstu, beidzot atradusi savu balsi, mēģinādama pārraut burvju varu.
- Jā, brūni, sprogaini mākoņi. Un vēl tavas acis. Tas maina krāsu, goda vārds. Dažreiz tās ir gandrīz melnas. Citreiz tās ir brūnas. Es cenšos atrast korelāciju starp acu krāsu un tavu garastāvokli, bet pagaidām man tas nav izdevies. Ziņošu par turpmāku pētījumu rezultātu.
- Korelācija nav cēloniska, - saku tikai runāšanas pēc.
Viņš atplaukst smaidā un saspiež manu roku. - Ko
tu redzi?
Gribu atbildēt, bet attopu, ka nespēju. Papurinu galvu un atkal paskatos lejup uz mūsu rokām.
Та mēs paliekam, peldēdami starp pārliecību un neziņu, turp, atpakaļ, līdz sadzirdam Karlas soļus un esam spiesti atrauties.
Esmu radīta. Esmu pārradīta.
ES REIZ LASĪJU, ka vidēji ik pēc septiņiem gadiem lielākā daļa mūsu organisma šūnu atjaunojas. Vēl pārsteidzo-šāk, ka ādas virsējie slāņi atjaunojas ik pa divām nedēļām. Ja tā notiktu ar visām mūsu ķermeņa šūnām, mēs būtu nemirstīgi. Taču dažas šūnas, piemēram, smadzeņu šūnas, neatjaunojas. Tas noveco, un novecojam ari mēs.
Pēc divām nedēļām mana āda vairs neglabās atmiņas par Olija plaukstu uz manējās, bet smadzenes to atcerēsies. Mēs varam iegūt vai nu nemirstību, vai pieskārienu atmiņu. Taču nevaram iegūt abas.
Q Vēlāk, 20.16
Olijs: tu agri esi ielogojusies
Madelina: Sastāstīju mammai, ka man ir daudz mājasdarbu. Olijs: vai ar tevi viss kārtībā?
Madelina: Tu jautā, vai neesmu saslimusi?
Olijs: jā
Madelina: Pagaidām nekādas vainas.
Olijs: tu satraucies?
Madelina: Nē. Man viss ir labi.
Madelina: Esmu pārliecināta, ka viss ir labi.
Olijs: tu satraucies Madelina: Mazliet.
Olijs: man nevajadzēja tā. piedod
Madelina: Nevajag atvainoties. Es to nenožēloju. Nemainītu ne pret ko.
Olijs: tik un tā
Olijs: tu esi pilnīgi pārliecināta, ka tev viss ok?
Madelina: Jūtos kā no jauna piedzimusi.
Olijs: no vienas sadošanās rokās, oho. iedomājies ko spētu paveikt viens skūpsts
Madelina: ...
Madelina: Draugi neskūpstās, Olij.
Olijs: pavisam labi draugi drīkst
PAIET DIVDESMIT ČETRAS stundas, bet es spēju domāt vienīgi par skūpstīšanos. Kad vien aizveru acis, redzu vārdus iedomājies, ko spētu paveikt viens skūpsts. Kādā brīdī aptveru, ka es nenieka nezinu par skūpstīšanos. Protams, esmu par to lasījusi. Turklāt redzējusi gana daudz skūpstu filmās, lai saprastu, ap ko lieta grozās. Tomēr ne reizi neesmu iztēlojusies sevi skūpstā.mās lomā, kur nu vēl skūpstītājas.
Karla saka: šodien mēs, iespējams, atkal varētu tikties, bet es nolemju vēl pāris dienu nogaidīt. Viņa nezina par pieskārienu manai potītei, sadošanos rokās un teju vienoto elpu. Vajadzētu viņai izstāstīt, bet es to nedaru. Baidos, ka viņa neļaus mums satikties. Kārtējie meli, ko pieskaitīt jau augošajam sarakstam. Patlaban Olijs ir vienīgais cilvēks manā dzīvē, kuram es neesmu melojusi.
Četrdesmit astoņas stundas pēc pieskāriena es joprojām jūtos normāli. Kamēr Karla mani nevēro, slepus paskatos savas veselības lapas. Visi rādītāji, asinsspiediens, pulss, temperatūra šķiet okei. Ne miņas no agrīniem brīdinājuma signāliem.
Mans ķermenis mazliet saniķojas, kad iztēlojos skūpstu ar Oliju, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tas ir tikai mīlas skurbums.
dzīve un nĀve
OLIJA NAV PIE sienas. Viņa nav pat tālākajā dīvāna stūri. Viņš sēž pašā vidū, atbalstījis elkoņus uz ceļgaliem, pastiepdams un atlaizdams vaļā savu gumijas aproci.
Vilcinoties stāvu durvīs. Viņa acis nenovēršas no manas sejas. Vai viņš jūt tikpat spēcīgu vēlmi aizņemt to pašu vietu, elpot to pašu gaisu, ko es?
Neizlēmīgi svārstos uz telpas sliekšņa. Es varētu doties uz viņa ierasto vietu pie sienas. Es varētu palikt tepat durvīs. Es varētu viņam teikt, ka nevajag izaicināt likteni, bet nespēju. Pat vairāk - es to negribu.
- Man liekas, ka oranžā ir tava krāsa, - visbeidzot viņš nosaka.
Esmu uzvilkusi vienu no saviem jaunajiem T krekliem. Tam ir V veida kakla izgriezums, piegulošs fasons, un nu tas ir mans mīļākais apģērba gabals. Iespējams, nopirkšu vēl desmit precīzi tādus pašus.
- Paldies. - Pielieku plaukstu pie vēdera. Tauriņi ir atgriezušies, un tiem nav miera.
- Vai man pavirzīties? - Viņš stingri nostiepj gumijas aproci starp īkšķi un rādītājpirkstu.
- Es nezinu, - atbildu.
Viņš pamāj ar galvu un sāk slieties kājās.
- Nē, pagaidi, - saku, piespiezdama otru roku pie vēdera un dodamās pie Olija. Es apsēžos, atstādama mūsu starpā pārdesmit centimetru.
Viņš ļauj gumijas aprocei noplīkšķēt pret delnas locītavu. Olija pleci atslābst, lai gan es pat nebiju nojautusi, ka viņš ir sasprindzis.
Apsēdusies viņam blakus, saspiežu kopā ceļgalus un sakumpstu. Saraujos pēc iespējas sīkāka, it kā tas varētu mazināt mūsu tuvumu.