Viņš paceļ roku no ceļgala, izstiepj to un pavirpina pirkstus.
Visa mana vilcināšanās pagaist, un es ieslidinu savu plaukstu viņējā. Mūsu pirksti iegulst savās vietās, it kā mēs būtu turējuši šādi sadotas rokas kopš laika gala. Nezinu, kā, bet atstatums starp mums sarūk.
Vai viņš pakustējās? Vai es?
Tagad mēs esam blakus viens otram, augšstilbi saskaras, apakšdelmi silda viens otru, mans plecs balstās pret viņa augšdelmu. Viņš novelk ar savu īkšķi pār manu, zīmēdams taku no pirksta kauliņa līdz delnas locītavai. Mana āda, ikkatra tās šūniņa, iekvēlojas. Vai normāli, veseli cilvēki tā dara visu laiku? Kā viņi pārdzīvo šīs sajūtas? Kā viņi spēj savaldīties un neaizskart viens otru visu laiku?
Viņš pavisam liegi noglāsta manu roku. Es zinu: tas ir jautājums, un paceļu skatienu no mūsu brīnumainajām plaukstām uz viņa sejas un acu, un lūpu brīnumaino virzību arvien tuvāk man. Vai es pakustējos? Vai viņš?
Viņa elpa ir silta, un tad viņa lūpas maigi kā tauriņš skar manas. Acis pašas no sevis aizveras. Romantiskajās komēdijās šajā ziņā nav melots. Acis ir jāpiever. Viņš atraujas, un manas lūpas kļūst aukstas. Vai es to daru nepareizi? Manas acis momentā ir vaļā un saduras ar viņa acu tumstošo zilgmi. Viņš skūpsta mani atkal - kā bīdamies turpināt un bīdamies apstāties. Es ieķeros viņa krekla priekšpusē un cieši turos.
Mani tauriņi trako.
«г
Viņš saspiež manu plaukstu, manas lūpas paveras, un mēs nogaršojam viens otru. Viņš garšo pēc sāļās karameles un saules gaismas. Vai vismaz tā, manuprāt, garšo sāļā karamele un saules gaisma. Viņš garšo pēc tā, ko es nekad agrāk neesmu pieredzējusi, - pēc cerības, pēc iespējas un nākotnes.
Šoreiz pirmā atraujos es, taču tikai tāpēc, ka man trūkst gaisa. Ja es varētu, skūpstītu viņu katru sekundi, katru dienu, visas dienas.
Viņš piespiež savu pieri manai. Viņa elpa silti slīd pār manu degunu un vaigiem. Та ir liegi salda. Tik saldena, ka kārojas vēl.
- Vai tas vienmēr ir tā? - es prasu bez elpas.
- Nē, - viņš atbild. - Tas nekad nav tā. - Saklausu 
izbrīnu viņa balsī.
Un vienā mirklī pilnīgi viss izmainās.
Vēlāk, 20.03
Olijs: izpaliek filmu vakars ar mammu?
Madelina: Es atcēlu. Karla dusmosies uz mani.
Olijs: kāpēc?
Madelina: Es apsolīju viņai, ka pavadīšu vairāk laika kopā ar mammu.
Olijs: es sajaucu tavu dzīvi
Madelina: Nē, lūdzu, nedomā tā.
Olijs: mēs šodien rīkojāmies neprātīgi Madelina: Es zinu.
Olijs: kur mums bija prāts?
Madelina: Es nezinu.
Olijs: varbūt mums vajadzētu iepauzēt?
Madelina: ...
Olijs: piedod, es mēģinu pasargāt tevi
Madelina: Ja nu piesardzība nav tas, ko man vajag?
Olijs: ko tas nozīmē?
Madelina: Nezinu.
Olijs: man vajag lai tu būtu drošībā, es negribu pazaudēt tevi
Madelina: Es knapi tev esmu!
Madelina: Tu nožēlo?
Olijs: ko? skūpstu?
Olijs: godīgi sakot?
Madelina: Protams.
Olijs: nē
Olijs: tu nožēlo?
Madelina: Nē.
VISUMS UN mana zemapziņa laikam sazvērējušies pret mani. Mēs ar mammu istabā spēlējam fonētisko. Tiktāl šīvakara spēlē man tikuši kauliņi, ar kuriem izspēlēt AARAA, BR1IFUBA un NOZLEEBUMI. Pēdējais dod man bonusu par lielāko izmantoto burtu skaitu. Mamma rauc pieri, raugoties uz spēles laukumu, un man šķiet, ka viņa apstrīdēs manu vārdu, tomēr ne. Viņa sarēķina punktus, un pirmoreiz mūžā es tiešām esmu uzvarējusi. Esmu apsteigusi viņu par septiņiem punktiem.
Palūkojos lejup uz rezultātu un tad atkal uz mammu. - Tu esi pārliecināta, ka saskaitīji pareizi? - pārvaicāju. Negribu turklāt vēl uzvarēt viņu.
Pārrēķinu rezultātu un redzu, ka viņai taisnība.
Mamma nenovērš skatienu no manas sejas, bet es turpinu urbties rezultātu tabulā. Viņa visu vakaru ir tāda - vērīga, it kā es būtu mīkla, kas jāatmin. Vai varbūt mani māc paranoja? Varbūt tā ir vainas sajūta par to, ka esmu tik savtīga, ka pat tagad gribu būt kopā ar Oliju? Ik mirkli, ko pavadu ar Oliju, es apgūstu kaut ko jaunu. Es kļūstu par ko jaunu.
Mamma izņem rezultātu tabulu man no rokām un paslej augšā manu zodu tā, ka nākas sastapt viņas skatienu. - Kas notiek, mīļā?
Grasos viņai melot, kad piepeši no ielas atskan spalgs kliedziens. Tam seko vēl viens kliedziens, tad neskaidra bļaustīšanās un skaļa durvju aizciršana. Mēs abas pagriežamies ar skatu pret logu. Es sāku slieties kājās, bet mamma uzliek plaukstu uz mana pleca un papurina galvu. Klausot viņai, palieku savā vietā, taču pie nākamā kliedziena “BEIDZ” mēs abas piesteidzamies pie loga.
Visi trīs - Olijs, viņa mamma un tētis - atrodas uz lieveņa. Viņu augumi veido ciešanu, baiļu un dusmu trijstūri. Olijs ieņēmis kaujas pozīciju, dūres sažņaugtas, kājas plati apņēmīgi atbalstītas uz zemes. Pat no šejienes varu redzēt, kā uz viņa rokām un sejas izspiedušās vēnas. Olija mamma sper soli pretim dēlam, bet viņš tai pasaka kaut ko tādu, kas liek sievietei atkāpties.
Olijs ar tēvu atrodas seju pret seju. Tēvam labajā rokā ir glāze. Nenolaižot acis no Olija, viņš to paceļ un lieliem malkiem izdzer sausu. Viņš pastiepj tukšo glāzi, lai Olija mamma to savāktu. Viņa izkustas, taču Olijs atkal pasaka ko tādu, kas viņu aptur. Tad Olija tēvs pagriežas un uzlūko sievu, joprojām rokā stingri sažņaudzis glāzi. Mirkli man šķiet, ka viņa paliks uz vietas.
Tomēr sievietes nepakļāvība nav ilga. Viņa sper soli tuvāk vīram. Viņš sagrābj sievu, nikni un draudīgi. Bet pēkšņi starp viņiem abiem ir Olijs. Viņš aizsit tēva roku prom un pastumj mammu sānis.
Tēvs, nu vēl niknāks, atkal klūp virsū. Olijs grūž viņu atpakaļ. Tēvs triecas pret sienu, taču nepakrīt.
Olijs sāk viegli mīņāties uz vietas, izpurinādams rokas un plaukstu locītavas līdzīgi kā bokseris, kurš gatavojas cīņai. Viņš mēģina novērst tēva uzmanību no mammas. Tas nostrādā. Tēvs klūp viņam virsū, sitot ar dūri. Olijs izlokās pa labi, tad pa kreisi. Tēvam raidot nākamo sitienu, Olijs atmuguriski nolec lejā pa lieveņa pakāpieniem. Tēvs netrāpa un aiz inerces notenterē lejā pa pakāpieniem. Viņš piezemējas garšļaukus uz asfaltētā celiņa un nekustas.
Olijs sastingst. Viņa mamma aizšauj abas plaukstas priekšā mutei. Mana mamma apliek roku man ap pleciem. Es piespiežu pieri pie stikla un iekrampējos palodzē. Mūsu visu acis ir pienaglotas Olija tēvam. Mirklis ieilgst. Ik sekunde, kurā viņš nekustas, sagādā briesmīgu atvieglojumu.
Pirmā salūst Olija mamma. Viņa nosteidz lejā pa pakāpieniem, sakņūp līdzās vīram un nobrauc ar plaukstu pār viņa muguru. Olijs ar žestiem rāda, lai mamma kāpjas atpakaļ, bet viņa dēlu neklausa. Viņa pieliecas tuvāk tieši tobrīd, kad Olija tēvs apmetas uz muguras. Viņš sakampj sievas rokas locītavu savās lielajās, nežēlīgajās plaukstās. Triumfējošu sejas izteiksmi vīrietis uzrauj sievas roku gaisā, it kā tā būtu viņam piešķirta trofeja. Viņš uzsvempjas kājās un uzvelk sievu sev līdzi.
Jau atkal Olijs metas viņu starpā, taču šoreiz tēvs ir sagatavojies. Ātrāk, nekā jebkad esmu redzējusi viņu kustamies, tēvs atlaiž sievu, sagrābj Oliju aiz krekla krāgas un iebelž viņam pa vēderu.
Olija mamma iekliedzas. Tad kliedzu arī es. Viņš bliež vēlreiz.
To, kas notiek tālāk, neredzu, jo izraujos no mammas un skrienu. Nedomāju, tikai kustos. Izbrāžos no istabas un šķērsoju gaiteni. Vienā acumirklī izmetos cauri hermētiskajai telpai un laukā pa durvīm.