Nezinu, kurp dodos, bet man ir jātiek pie viņa.
Nezinu, ko daru, bet man viņš ir jāpasargā.
Traucos pāri zālienam līdz Olija mājai tuvākajai mauriņa robežai. Mirklī, kad viņa tēvs kārtējo reizi raujas uz priekšu, iekliedzos: - STĀT!
Abi momentāni sastingst pussolī un šokēti paraugās uz mani. Olija tēvam atgriežas reibums. Viņš uzmei-muro atpakaļ pa trepēm un nozūd mājā. Mamma viņam seko.
Olijs saliecas, vēderu satvēris.
- Vai tev viss kārtībā? - vaicāju.
Viņš paskatās uz mani, sejā mijoties sāpēm, apjukumam un bailēm.
- Ej! Ej atpakaļ, - viņš saka.
Mamma sagrābj manu roku un mēģina aizvilkt prom. Miglaini aptveru, ka viņa ir histērijā. Viņa ir stiprāka, nekā es biju domājusi, taču mana nepieciešamība redzēt Oliju ir vēl stiprāka.
- Tev viss kārtībā? - vēlreiz izsaucos, neizkustēdamās ne no vietas.
Viņš iztaisnojas lēni un piesardzīgi, it kā kaut kas sāpētu, taču viņa sejā sāpes neatspoguļojas.
- Madij, viss okei. Ej atpakaļ. Lūdzu. - Starp mums abiem gulst mūsu jūtu pamatīgais svars. - Goda vārds, man viss okei, - viņš atkārto, un es ļaujos, lai mani aizvelk prom.
Tikai tad, kad esam atgriezušās hermētiskajā telpā, es sāku aptvert, ko izdarīju. Vai es tiešām nupat biju Laukā? Mans augšdelms mammas plaukstā ir kā skrūvspīlēs. Viņa ar varu pavērš mani ar skatu pret sevi.
- Es nesaprotu, - viņa saka spalgā un apjukušā balsī. - Kāpēc tu tā darīji?
- Man nekas nekait, - attraucu, atbildēdama uz jautājumu, ko viņa nav uzdevusi. - Tā bija tikai minūte. Mazāk nekā minūte.
Mamma atlaiž tvērienu un paceļ augšup manu zodu.
- Kāpēc lai tu riskētu ar dzīvību pilnīga svešinieka dēļ?
Neesmu pietiekami prasmīga mele, lai noslēptu savas jūtas no viņas. Olijs ir ieēdies manī līdz kaulam.
Viņa redz patiesību. - Viņš nav svešinieks, vai ne?
- Mēs esam tikai draugi. Draugi internētā, - saku. Klusēju. - Piedod. Es nepadomāju. Es tikai gribēju pārliecināties, ka viņam viss ir kārtībā.
Berzēju ar plaukstām apakšdelmus. Mana sirds pukst tik strauji, ka sāp. Apjaušot savu pārsteidzīgo rīcību, mani pāršalc bailes, un es trīcu.
Pēkšņais drebulis pieliek punktu mammas jautājumiem un ievirza viņu ārstes režīmā. - Vai tu kaut kam pieskāries? - viņa prasa vēl un vēlreiz.
Atbildu “nē” vēl un vēlreiz.
- Man nācās izmest tavas drēbes, - mamma paziņo pēc tam, kad esmu pēc viņas pavēles nomazgājusies dušā. To sakot, viņa neskatās uz mani. - Un nākamās pāris dienas mums vajadzēs būt īpaši piesardzīgām, lai pārliecinātos, ka nekas...
Viņa apraujas, nespēdama izteikt turpmākos vārdus.
- Tā pat nebija minūte, - bilstu par mierinājumu mums abām.
- Reizēm pietiek ar minūti. - Viņas balss ir tik tikko saklausāma.
- Mammu, piedod...
Viņa paceļ roku un papurina galvu. - Kā tu varēji? -viņa čukst, beidzot ieskatīdamās man acis.
Neesmu pārliecināta, vai viņa jautā par manu izskriešanu Laukā vai par to, ka meloju viņai. Man nav atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem.
* * *
Tiklīdz mamma ir prom, es dodos pie loga, lai redzētu Oliju, bet viņa nekur nav. Droši vien viņš ir uz jumta. Ielienu gultā.
Vai es tiešām nupat biju Laukā? Kā smaržoja gaiss? Vai pūta vējš? Vai manas pēdas maz skāra zemi? Es pataustu ādu uz rokām, uz sejas. Vai tā ir citāda? Un es?
Visu mūžu esmu sapņojusi par došanos pasaulē. Un nu, kad esmu tajā pabijusi, neatceros ne nieka. Tikai ainu ar sāpēs salīkušu Oliju. Tikai viņa balsi ar lūgumu iet atpakaļ.
TOVAKAR ESMU GANDRĪZ iemigusi, kad paveras manas istabas durvis. Mamma vilcinās durvis, un es turu acis ciet, tēlodama, ka guļu. Tomēr viņa ienāk un apsēžas uz gultas man blakus.
Viņa labu bridi nekustas. Tad noliecas pār mani, un esmu pārliecināta, ka vēlas noskūpstīt manu pieri kā tolaik, kad biju maza, bet es aizveļos prom, joprojām izlikdamās aizmigusi.
Nezinu, kāpēc tā daru. Kas ir šī jaunā Madija, tik cietsirdīga bez jebkāda iemesla? Mamma pieceļas, un es nogaidu, līdz aizveras durvis, un tikai tad atveru acis.
Uz mana naktsskapīša stāv viena vienīga melna gumijas aproce.
Viņa zina.
dzīve ir dĀvana
NĀKAMAJĀ RĪTĀ pamostos no klaigām. Vispirms nodomāju, ka tā atkal ir Olija ģimene, tomēr troksnis ir pārāk tuvu. Tā ir mana mamma. Nekad agrāk neesmu dzirdējusi viņu paceļam balsi.
- Kā tu varēji? Kā tu varēji ielaist šeit svešinieku?
Nevaru saklausīt Karlas atbildi. Klusi atveru istabas
durvis un iztipinu kāpņu laukumā. Karla stāv kāpņu apakšā. Mamma it visādā ziņā ir sīkāka par Kārlu, bet, redzot, kā Karla stāv, sarāvusies pa gabalu no viņas, neviens to nepateiktu.
Es nedrīkstu pieļaut, ka vaina tiek uzvelta Karlai. Metos lejā pa trepēm.
- Vai kaut kas noticis? Viņa ir saslimusi? - Karla notver mani aiz rokas un papliķē pa seju, ar skatienu novērtēdama, vai mans ķermenis neuzrāda kādu slimības pazīmi.
- Viņa izgāja laukā. Viņa dēļ. Tevis dēļ. - Mamma pagriežas pret mani. - Viņa riskēja ar savu dzīvību un nedēļām ilgi ir man melojusi.
Tad atkal pievēršas Karlai. - Tu esi atlaista.
- Nē, lūdzu, mammu. Та nav viņas vaina.
Mamma apklusina mani ar rokas vēzienu. - Та nav
tikai viņas vaina, tu gribi teikt. Tā ir arī tava vaina.
- Piedod, - saku, bet tas neatstāj uz viņu nekādu iespaidu.
- Diemžēl. Karla, savāc savas mantas un ej.
Nu esmu izmisumā. Nespēju iztēloties savu dzīvi bez Karlas. - Lūdzu, mammu, lūdzu. Tas vairs neatkārtosies!
- Protams, neatkārtosies, - viņa noskalda ar absolūtu pārliecību.
Karla, nebilzdama ne vārda, kāpj augšā pa kāpnēm.
Nākamo pusstundu mēs ar mammu vērojam, kā Karla kravājas. Teju katrā istabā stāv viņas lasāmbrilles, pildspalvas un mapes.
Nav vērts notraukt asaras, jo tās tāpat turpina plūst pāri vaigiem. Nekad agrāk neesmu redzējusi mammu tik bargu. Kad beidzot tiekam līdz manai istabai, es iedodu Karlai savu “Puķes Aldžernonam” eksemplāru. Viņa palūkojas uz mani un pasmaida.
- Vai tad šī grāmata mani nesaraudinās? - Karla vaicā.
- Iespējams.
Viņa piespiež grāmatu pie krūtīm, cieši tur sev klāt un nenolaiž skatienu no manis.
- Tagad esi drosmīga, Madelina. - Es metos viņas skavās. Karla nomet savu medicīnas piederumu somu un grāmatu un cieši apskauj mani.
- Lūdzu, piedod, - čukstu.
Viņa saspiež mani vēl ciešāk. - Та nav tava vaina. Dzīve ir dāvana. Neaizmirsti to izdzīvot. - Viņas balss skan kaismīgi.
- Nu jau pietiks, - stāvot durvīs, strupi saka mamma. Viņas pacietības mērs ir pilns. - Es zinu, ka jums abām ir ļoti skumji. Ticiet vai ne, arī man ir skumji. Taču tev ir laiks doties. Tūlīt pat.
Karla palaiž mani vaļā. - Esi drosmīga. Atceries: dzīve ir dāvana. - Viņa paceļ savu medicīnas piederumu somu.
Mēs visas kāpjam lejā pa trepēm. Mamma izsniedz Karlai pēdējo algas čeku, un viņa ir prom.
Asimptota, -as, v. 1. Vēlme, kura nepārtraukti tuvojas piepildījumam, taču nekad to nesasniedz. (Vitīra 2015)
TIKLĪDZ ESMU ATGRIEZUSIES istabā, atrauju vaļā aizkarus. Olijs stāv pie loga, atspiedis pieri pret dūri, kas piespiesta loga rūtij. Cik sen viņš jau gaida? Paiet sekunde, līdz viņš aptver, ka esmu klāt, bet ar to pietiek, lai es pagūtu ieraudzīt viņa bailes. Acīmredzot mana sūtība dzīvē ir iesvelt bailes to sirdīs, kuri mani mīl.
Es gan neapgalvoju, ka Olijs mani mīl.