Viņa skatiens klejo pār manu augumu, manu seju. Viņš ar rokām žestikulē, lai es atrakstu, bet es papurinu galvu. Olijs sarauc pieri, vēlreiz atkārto žestu, bet es atkal papurinu galvu. Viņš nozūd no loga un atgriežas ar flomāsteru.
Ж UT
Piekrītoši pamāju. Un tu? Noplātu muti.
Ш Ā[
Papurinu galvu.
чтгжгази
Pamāju.
ЮТЗИЯЗТИ1
Pamāju.
flOJI »D
Paraustu plecus.
ж гг iv mā23it vst
Es ar vienu vienīgu galvas mājienu kā pantomīmas aktieris nodemonstrēju izcilu veselību, eksistenciālus pārdzīvojumus, nožēlu un milzīgu zaudējuma izjūtu.
Mēs mēmi veramies viens otra.
Papurinu galvu. Tas nozīmē: Nē, nevajag atvainoties. Tā nav tava vaina. Tu neesi vainīgs. Tāda ir dzīve.
MAMMA KLUSĒJOT nometas uz ceļiem, uzlasa mūsu Godīgā Pictionary spēles zīmējumu stērbeles un saliek tās rūpīgā kaudzītē. Viņa saglabā katras spēles labākos zīmējumus (t. i., vai nu īpaši veiksmīgus, vai īpaši neizdevušos). Dažreiz mēs nostalģiski pārlapojam mūsu kolekciju, līdzīgi kā citas ģimenes caurskata senas fotogrāfijas. Mammas pirksti uzkavējas pie sevišķi slikta zīmējuma, kurā kāds ragains radījums lidinās virs caurumaina apļa.
Viņa paceļ zīmējumu un rāda man. - Kā tu pēc šī varēji atminēt vārdu “skaitāmpants”? - Viņa neveikli iespurdzas, pūloties atkausēt ledu.
- Nezinu, - saku un iesmējos, pakāpdamās solīti pretim. - Tu zīmē briesmīgi.
Radījums ir domāta govs, un ar apli ir domāts mēness. Tiesa, mans minējums bijis apbrīnojams, ņemot vērā viņas drausmīgo zīmējumu.
Mirkli viņa pārstāj raust kaudzīti un apsēžas uz papēžiem. - Es šonedēļ tiešām patīkami pavadīju laiku kopā ar tevi, - viņa saka.
Pamāju ar galvu, taču klusēju. Mammas smaids pagaist. Tagad, kad mēs ar Oliju vairs nedrīkstam nedz redzēties, nedz sazināties, es daudz vairāk laika pavadu kopā ar mammu. Tas ir vienīgais labums no šī negadījuma.
Tad pastiepjos, satveru mammas plaukstu un saspiežu to. - Es arī.
Viņa vēlreiz pasmaida, taču šoreiz vārāk. - Es nolīgu vienu no medmāsām.
Pamāju ar galvu. Mamma man piedāvāja intervēt potenciālās Karlas aizstājējas, bet es atteicos. Nav svarīgi, ko viņa nolīgst. Neviena nekad nespēs aizstāt Kārlu.
- Rīt man jāatgriežas darbā.
- Es zinu.
- Kaut man nebūtu tevi jāatstāj...
- Ar mani viss būs labi.
Viņa sakārto jau tā nevainojami līdzeno zīmējumu žūksni. - Vai tu saproti, kāpēc man bija jādara tas, ko es izdarīju? - Mamma ir ne vien atlaidusi Kārlu, bet arī atslēgusi pieeju internētam un atcēlusi manu klātienes arhitektūras nodarbību ar misteru Votermenu.
Visu nedēļu esam izvairījušās par to runāt. Par maniem meliem. Kārlu. Oliju. Mamma uz nedēļu paņēma atvaļinājumu un Karlas prombūtnes laikā gādāja par mani. Viņa veica vitālo veselības rādītāju mērījumus ik stundu, nevis pēc divām stundām un ikreiz, kad tie bija normāli, atvieglojumā uzelpoja.
Ceturtajā dienā viņa paziņoja, ka briesmas ir aiz muguras. Mums noveicās, viņa teica.
- Par ko tu domā? - mamma vaicā.
- Man pietrūkst Karlas.
- Man arī, bet es būtu slikta māte, ja ļautu viņai palikt. Vai saproti? Viņa riskēja ar tavu dzīvību.
- Viņa bija mans draugs, - klusi bilstu.
Beidzot uzšvirkst dusmas, ko visu nedēļu esmu no viņas gaidījusi.
- Bet viņa nebija tavs draugs vien. Karla bija tava medmāsa. Viņai bija jāgādā par tavu drošību. Viņa nedrīkstēja pakļaut riskam tavu dzīvību un iepazīstināt ar pusaugu puišiem, kuri salauzīs tev sirdi. Draugi nedod veltas cerības.
Laikam izskatos tikpat satriekta, cik jūtos, jo piepeši mamma apraujas un bezspēcīgi nolaiž rokas. - Ai, meitiņ. Piedod man.
Un tad zaudējuma apziņa man iebelž, pēkšņi un spēji. Karlas tiešām vairs nav. Viņas šeit nebūs rīt, kad mamma dosies uz darbu. Viņas vietā būs kāds cits. Karla ir prom, un tā ir mana vaina. Un arī Olijs ir zudis. Man nekad nebūs izredžu uz otro skūpstu. Noelšos aiz sāpēm, ko rada šī doma, apzinoties beigas, kas pienākušas kaut kam īsti nesāktam.
Esmu pārliecināta, ka galu galā mamma ļaus man pieslēgties internētam un mēs atkal varēsim sarakstīties IM, bet ar to nebūs gana. Ja gribu būt godīga pret sevi, jāatzīst, ka ar to nekad nebūtu bijis gana.
Es nekad nesasniegšu galu visām tām takām, kuras gribu mērot kopā ar viņu.
Mamma piespiež plaukstu pie savas sirds. Es zinu, ka mēs jūtam vienu sāpi.
- Pastāsti man par viņu, - mamma ierosina.
Tik sen esmu gribējusi pastāstīt mammai par viņu, bet nu nezinu, ar ko sākt. Mana sirds ir tik pilna ar Oliju. Tāpēc es sāku no sākuma. Pastāstu to, kā pirmoreiz ieraudzīju viņu, par to, kā viņš kustas - viegli un plūstoši, un apņēmīgi. Stāstu par puiša okeāna krāsas acīm un tulznainajām delnām. Arī to, ka viņš nemaz nav tik cinisks, kā pats domā. Par viņa nežēlīgo tēvu, par viņa apšaubāmo ģērbšanās stilu.
Stāstu mammai, ka viņš uzskata mani par asprātīgu, gudru un skaistu, tieši tādā secībā, un secībai ir nozīme.
Visu to, ko nedēļām ilgi esmu gribējusi pateikt. Mamma klausās, tur manu roku un raud kopā ar mani.
- Šķiet, ka viņš ir lielisks. Es saprotu, kāpēc tu tā domā.
- Ir ari.
- Man žēl, ka tu esi slima.
- Tā nav tava vaina.
- Zinu, bet es vēlētos, kaut varētu tev sniegt vairāk par šo.
- Vai es varu pieslēgt internētu? - Man jāpamēģina.
Viņa papurina galvu. - Prasi man kaut ko citu, mīļā.
- Lūdzu, mammu.
- Та būs labāk. Es negribu, lai tev salūzt sirds.
- Mīlestība nevar mani nogalināt, - saku, atkārtodama Karlas teikto.
- Tā nav taisnība, - mamma noteic. - Kurš tev to sastāstīja?
RIEBĪGĀ MEDMĀSA
MANA JAUNĀ MEDMĀSA ir despots bez smaida un ar medmāsas sertifikātu. Viņu sauc Džaneta Pričerta. - Vari saukt mani par Māsu Džanetu, - viņa saka. Viņas balss ir nedabiski spalga, kā tāds trauksmes zvans.
Viņa uzsver vārdu Māsa, lai es noprastu, ka nav vēlams uzrunāt vienkārši par Džanetu. Viņas rokasspiediens ir pārāk stingrs, it kā viņa būtu drīzāk radusi sagraut, nevis lolot.
Iespējams, mans vērtējums nav objektīvs.
Uz viņu paskatoties, redzu vienīgi to, cik ļoti šī medmāsa atšķiras no Karlas. Viņa ir tieva, savukārt Karla bija tukla. Viņas valoda nav vircota ar spāņu vārdiem. Viņai nav ne mazākā akcenta. Salīdzinājumā ar Kārlu viņas visādā ziņā ir mazāk.
Ap pēcpusdienu esmu nolēmusi mainīt attieksmi un pielāgoties, taču tieši tobrīd uz mana klēpjdatora parādās pirmā no viņas zīmītēm.
Mamma ir atjaunojusi pieeju internētam, taču tikai mācību laikā. Viņa apgalvo, ka drīkstu to izmantot vienīgi skolas uzdevumiem, bet esmu pārliecināta, ka tas ir kaut kādā mērā saistīts ar faktu, ka Olijam atsākusies skola un viņš pārrodas mājās tikai pēc pīkst. 15.00.
Ielūkojos pulkstenī. Ir 14.30. Nolemju nemainīt savu attieksmi un nepielāgoties. Māsa Džaneta varēja vismaz dot man iespēju pārkāpt kādu noteikumu, pirms pieņēma, ka esmu to pārkāpēja.
Nākamajā dienā situācija neuzlabojas.
Nākamās nedēļas laikā atmetu jebkādu cerību pārvilināt viņu savā pusē. Viņas misija ir skaidra - monitorēt, apvaldīt un kontrolēt.
Mēs ar Oliju ieejam jaunā ritmā. Dienas gaitā fragmentāri sarakstāmies starp manām mācību stundām skaipā. Pulksten 15.00 Ļaunā medmāsa izslēdz rūteri, un mūsu saziņa pārtrūkst. Vakaros pēc vakariņām un laika, ko pavadu kopā ar mammu, mēs ar Oliju veramies viens otrā pa logu.