Lūdzos mammai mainīt noteikumus, bet viņa nav pierunājama. Mamma apgalvo, ka tas esot tāpēc, lai pasargātu mani.
Nākamajā dienā Ļaunā medmāsa atrod kārtējo iemeslu atstāt man zīmīti.
Blenžu uz zīmīti, atcerēdamās, ka Karla promejot sacīja tos pašus vārdus: Dzīve ir dāvana. Vai es savu izniekoju?
OLIJA DIENAS REŽĪMS
6.55 Stāv pie loga. Uzraksta uz stikla TĪ88AJ. [<-] 7.20 Gaida, kad Kara izpīpēs savu cigareti.
7.25 Dodas uz skolu.
1 5.45 Atgriežas mājās no skolas.
1 5.50 Stāv pie loga. Izdzēš TI88AJ un uzraksta uz stikla UA3.
21.05 Stāv pie loga. Uzraksta dažus jautājumus.
22.00 Uzraksta uz stikla UQAM ITŽIAMU^AJ^A.
MADIJAS DIENAS REŽĪMS
6.50 Gaida, kad logā parādīsies Olijs.
6.55 Sapriecājas.
7.25 izsamist.
3.00-15.00 ignorē Ļauno medmāsu. Piedalās mācību stundās. Pilda mājasdarbus. Lasa. Nemitīgi pārbauda /М ziņojumus. Palasa vēl mazliet, ī 5АО Vēro, kā piebrauc Olija auto.
15.50 Sapriecājas.
16.00 Atkal pilda mājasdarbus. Atkal lasa.
13.00-21 .OO Vakariņas/laiks kopā ar mammu.
21.01 Gaida, kad togā parādīsies Olijs.
21.05 Sapriecājas. Žestikulēdama atbild uz jautājumiem.
22.01 Izsamist, viss no jauna.
ТА KĀ OLIJAM atsākusies skola, mūsu tiešsaistes sarakstes seansi kļuvuši vēl retāki un īsāki. Viņš atraksta, kad vien var: starp mācību stundām vai nereti pat stundas vidū. Pirmajā skolas nedēļā viņš cenšas, cik spēj, lai es justos tā, it kā atrastos viņam blakus. Olijs atsūta bildes ar savu skapīti (Nr. 23), stundu sarakstu, bibliotēku un bibliotekāri, kura izskatās uz mata tāda, kādu es iztēlojos vidusskolas bibliotekāri, - īsi sakot, kā no grāmatas un brīnišķīga. Viņš sūta bildes ar matemātikas vienādojumiem no savām matemātikas profilkursa stundām, angļu valodas profilkursa literatūras sarakstu, menzūru un Petri trauku bildes no bioloģijas un ķīmijas stundām.
To pirmo nedēļu es aizvadu - un tā nudien šķiet kā atvadas, it kā neredzēšanās ar Oliju man kaut ko maksātu -, darot visu kā parasti: lasot, mācoties, nenomirstot. Nomainu nosaukumus grāmatām viņa literatūras sarakstā. Stāsts par diviem skūpstiem. Kas noskūpsta lakstīgalu. Kamēr es gulēju skūpstoties. Un tādā garā.
Ar Ļauno medmāsu ieslīgstam nīgrā rutīnā. Es tēloju, ka viņa neeksistē, savukārt viņa atstāj pielipinātas pat vēl drausmīgāka satura zīmītes, tā darot man zināmu, ka eksistē gan.
Tomēr runa nav par ilgām pēc Olija vien. Esmu greizsirdīga arī uz viņa dzīvi, uz pasauli, kas paveras aiz viņa namdurvīm.
Viņš apgalvo, ka vidusskola neesot nekāda medusmaize, bet es neesmu pārliecināma. Kā gan citādi nosaukt vietu, kas eksistē vienīgi tāpēc, lai mācītu tev par pasauli? Kā saukt vietu ar draugiem un skolotājiem, ar bibliotēku, grāmatu klubu, matemātikas klubu un debašu klubu, un jebkādu citu klubu, ar pēcstundu nodarbībām un bezgalīgām iespējām?
Ritot trešajai nedēļai, uzturēt mūsu attiecības šādā jaunā formātā kļūst grūtāk. Es ilgojos pēc sarunām ar viņu. Pantomīmai ir robežas. Es ilgojos atrasties vienā telpā ar viņu, alkstu pēc viņa fiziskās klātbūtnes, pēc tās sajūtas, ar kādu mans ķermenis vienmēr apzinājies viņējo. Kaislīgi vēlos viņu iepazīt. Un iepazīt to Madiju, kāda esmu, kad esmu kopā ar viņu.
Šādi mēs turpinām, līdz beidzot notiek neizbēgamais.
Es stāvu pie loga, kad piebrauc viņa mašīna. Gaidu, kad viņš izkāps un pamās mūsu ierasto sveicienu, taču pirmais neizkāpj viņš.
No auto aizmugures iznirst meitene, kura nav Kara.
Varbūt tā ir Karas draudzene.
Taču tad Kara izraušas ārā no mašīnas un ielamzā mājā, pametot Oliju un Noslēpumaino Meiteni vienus. Noslēpumainā Meitene smejas par kādu Olija repliku. Viņa pagriežas, uzliek savu roku viņam uz pleca un uzsmaida tā, kā viņam esmu smaidījusi es.
Vispirms mani pārņem šoks, īsti neticu tam, ko acis rāda. Vai viņa aiztiek manu Oliju? Vēders sažņaudzas. Viduklī mani saspiež milzīga plauksta. Mani orgāni maina savu atrašanos tiktāl, ka sajūtos ačgārni pati savā ādā.
Ļauju aizkaram noslīgt un atraujos no loga. Jūtos kā lūriķe.
Prātā atgriežas mammas vārdi. Es negribu, lai tev salūst sirds. Viņa zināja, kas notiks. Vienmēr būs kāda cita. Kāda, kura nav slima. Kāda, kura var iziet laukā no mājas. Kāda, ar kuru viņš var sarunāties, kurai var pieskarties un kuru var skūpstīt, un ar kuru var darīt visu to pārējo.
Apspiežu vēlēšanos atgriezties pie loga un novērtēt savu sāncensi. Taču tā nav sacensība, ja viens no dalībniekiem pat nejaudā ierasties spēles laukumā. Un nav būtiski, kā viņa izskatās. Nav būtiski, vai viņa ir garkājaina vai īskājaina. Vai viņa ir bāla vai iesauļojusies, vai viņas mati ir melni vai brūni, vai rudi, vai blondi. Nav būtiski, vai viņa ir glīta vai ne.
Būtiski ir tas, ka viņa jūt saulstarus uz savas ādas. Viņa elpo nefiltrētu gaisu. Būtiski ir tas, ka viņa dzīvo tajā pašā pasaulē, kurā dzīvo Olijs, taču es ne. Es nekad tajā nedzīvošu.
Vēlreiz palūru. Viņas plauksta joprojām gulst uz Olija pleca, un viņa joprojām smejas. Viņš sarauktu pieri raugās augšup manā logā, bet es esmu pārliecināta, ka viņš nevar mani redzēt. Tomēr viņš pamāj, un es atkal pietupstos, mums abiem tēlodama, ka manis te nav.
ESMU ATCĒLUSI kārtējo mammas un meitas vakaru, tāpēc mamma atnāk uz manu istabu.
- Nu, - viņa iesāk.
- Piedod, ka atcēlu, mammu. Es tikai jūtos mazliet nelāgi.
Viņa nekavējoties piespiež plaukstas virspusi manai pierei.
- Emocionāli, nevis fiziski, - precizēju. Nespēju izmēzt no galvas ainu, kā Noslēpumainās Meitenes roka gulst uz Olija pleca.
Viņa pamāj, taču nenolaiž delnu, līdz ir pārliecinājusies, ka man nav piemeties drudzis.
- Nu, - ieminos, skubinādama viņu. Es tik tiešām vēlos palikt viena.
- Ari es reiz biju pusaudze. Un vienīgais bērns ģimenē. Es jutos ļoti vientuļa. Man šķita, ka būt pusaudzim ir ārkārtīgi sāpīgi.
Tad tāpēc viņa ir šeit? Mamma domā, ka esmu vientuļa? Viņai šķiet, ka man uznākuši kaut kādi pusaudžu melnie?
- Es neesmu vientuļa, mammu, - atcērtu. - Es esmu viena. Tas nav viens un tas pats.
Mamma saraujas, taču neatkāpjas. Viņa noliek kaut ko, ko turējusi rokās, un glāsta manu vaigu, līdz es ieskatos viņai acīs.
- Es zinu, meitiņ. - Mammas rokas atkal ir viņai aiz muguras. - Varbūt tagad nav piemērots bridis. Vai tu gribi, lai es eju prom?
Viņa vienmēr ir tik saprātīga un saprotoša. Ir grūti uz viņu dusmoties.
- Nē. Viss okei. Piedod. Paliec. - Pievelku kājas, atbrīvodama vietu viņai. - Ko tu tur slēp? - vaicāju.
- Es atnesu tev dāvanu. Man šķita, ka tā neliks tev justies tik vientuļai, bet nu vairs neesmu par to pārliecināta.
Viņa izvelk ierāmētu fotogrāfiju, ko pirmīt slēpa aiz muguras. Mana sirds krūtīs sažņaudzas. Та ir sena fotogrāfija ar mums četriem - mani, mammu, tēti un brālīti -, kurā mēs stāvam pludmalē, kādā tropu nostūrī. Saule aiz muguras ir norietējusi, un tas, kurš attēlu uzņēmis, izmantojis zibspuldzi, tāpēc mūsu sejas uz tumstošo debesu fona ir spožas, gandrīz mirdzošas.
Mans brālītis ar vienu roku turas pie tēta, bet otrā satvēris mazu, brūnu plīša zaķēnu. Viņš ir miniatūra mammas kopija ar tiem pašiem melnajiem, taisnajiem matiem un tumšajām acīm. Patiesībā vienīgā atšķirība ir tā, ka viņam ir tēta tumsnējā āda. Tētim mugurā saskaņots krekls un šorti Aloha rakstā. Jefiņš ir vienīgais apzīmējums, kas man nāk prātā, viņu raksturojot. Un tomēr viņš ir tik glīts. Tēta roka skauj mammas plecu, un izskatās, ka viņš piekļauj mammu tuvāk. Viņš raugās tieši kamerā. Ja jebkad dzīvojis kāds, kuram bijis viss, ko sirds kāro, tad tas ir bijis mans tētis.