Mammai mugurā sarkana vasaras kleita bez lencēm ziedu rakstā. Mitrie mati cirtojas gar vaigiem. Viņu nerotā nedz kosmētika, nedz rotaslietas. Goda vārds, salīdzinājumā ar to mammu, kura patlaban sēž man blakus, viņa izskatās pēc mammas versijas no paralēlās realitātes. Šķiet, ka tropu pludmalē ar tiem cilvēkiem viņa iederas labāk nekā ieslodzīta šeit, šajā istabā kopā ar mani. Viņa tur mani rokās un vienīgā neskatās kamerā. Viņa smejoties raugās uz mani. Es plati smaidu to muļķīgo, bezzobaino smaidu, kādā prot atplaukt vienīgi bē-bīši.
Nekad agrāk neesmu redzējusi fotogrāfiju, kurā es atrastos Laukā. Nezināju, ka tāda eksistē.
- Kur tas ir? - prasu.
- Havaju salās. Maui bija tava tēta iemīļotākā vieta.
Viņas balss pārtapusi gandrīz čukstā. - Tev ir tikai
četri mēneši, vēl pirms mēs uzzinājām, kāpēc tu nepārtraukti slimo. Mēnesi pirms avārijas.
Piespiežu fotogrāfiju pie krūtīm. Mammas acis pie-riešas ar asarām, kas tomēr nenorit.
- Es mīlu tevi, - mamma čukst. - Vairāk, nekā tu apzinies.
Taču es to apzinos. Vienmēr esmu jutusi, kā viņas sirds tiecas nosargāt manējo. Viņas balsī skan šūpuļ-dziesma. Es joprojām sajūtu viņas rokas ieaijājam mani miegā un viņas skūpstus man uz vaigiem no rīta. Un es tāpat mīlu viņu. Nespēju iztēloties pasauli, no kuras viņa atteikusies manis dēļ.
Nezinu, ko teikt, tāpēc saku, ka arī mīlu viņu. Ar to nepietiek, bet nāksies samierināties.
Kad mamma aiziet, es nostājos pie spoguļa un turu fotogrāfiju pie sejas. Skatos te uz sevi attēlā, te spogulī un atkal attēlā.
Fotogrāfija ir tāda kā laika mašīna. Mana istaba izplēn, un es atrodos tajā pludmalē, kur mani ieskauj mīlestība, sāļais okeāna gaiss, gaistošais siltums un saulrieta izstieptās ēnas.
Ievelku savās sīkajās plaušās tik daudz gaisa, cik tās jaudā uzņemt, un aizturu elpu. Kopš tā brīža turu to ciet.
KAD PIEEJU PIE loga, Olijs mani jau gaida. Lieliem, trek niem burtiem viņš uzraksta:
.зязитяая иаяла гАЦЯОТАЯоалз
Pantomīmā nodemonstrēju pilnīgi un absolūti ne esošu greizsirdību.
DAŽREIZ ES PĀRLASU savas mīļākās grāmatas no beigām līdz sākumam. Sāku ar pēdējo nodaļu un lasu atpakaļgaitā, kamēr tieku līdz pirmajai. Šādi lasot, varoņi nonāk no cerības līdz izmisumam, no pašapzināšanās līdz šaubām. Mīlasstāstus pārīši sāk kā mīlētāji un beidz kā svešinieki. Grāmatas par pieaugšanu kļūst par stāstiem, kuros zūd pamats zem kājām. Iemīļotākie grāmatu varoņi atgriežas starp dzīvajiem.
Ja mana dzīve būtu grāmata un jūs to lasītu ačgārni, nekas neizmainītos. Šodiena ir tāda pati kā vakardiena. Rītdiena būs tāda pati kā šodiena. “Grāmatā par Madiju” visas nodaļas ir vienādas.
Līdz parādās Olijs.
Pirms viņa mana dzīve bija palindroms - vienāda gan uz priekšu, gan atpakaļ, kā vārdu savienojums “sapals arī tad ēda tīras lapas” vai “sile, putra, kartupelis”. Bet Olijs ir kā iemaldījies burts, vārda vai frāzes vidū iemests lielais, treknais X, kas izjauc secību.
Un tagad manā dzīvē vairs nav nekādas kārtības. Gandrīz vai vēlos, kaut nebūtu sastapusi viņu. Kā lai atgriežos pie savas vecās dzīves, dienām, kas stiepjas manā priekšā ar nebeidzamu un nesaudzīgu vienmuļību? Kā lai atgriežos un atkal kļūstu par Meiteni, kura Lasa? Nav arī tā, ka es nicinātu savu dzīvi starp grāmatām. Visu, ko zinu par pasauli, esmu mācījusies no tām. Taču koka apraksts nav koks, un tūkstotis papīra skūpstu nekad nebūs vienlīdzīgi ar Olija lūpu pieskārienu manējām.
PĒC NEDĒĻAS kaut kas iztrūcina mani no miega. Pieslejos sēdus. Galvu pārņēmusi miega migla, bet sirds auļo un ir nomodā: tā zina kaut ko tādu, ko prāts vēl nenojauš.
Pametu skatienu pulksteni. 3.01 naktī. Mani aizkari ir aizvērti, bet es pamanu spīdumu no Olija istabas. Aizšļūcu līdz logam un paveru aizkarus. Visa viņa māja mirdz vienās gaismās. Pat lieveņa apgaismojums ir ieslēgts. Mana sirds sāk aulekšot vēl straujāk.
О nē. Vai viņi atkal ķīvējas?
Aizcērtas durvis. Troksnis ir vārs, bet nepārprotams. Sažņaudzu aizkarus rokās un gaidu, ilgodamās ieraudzīt Oliju. Ilgi nav jāgaida, jo tūliņ pat viņš izsteberē uz lieveņa it kā būtu pagrūsts.
Tapat kā iepriekš mani pārņem dziņa doties pie viņa. Es gribu iet pie viņa. Man vajag skriet pie Olija, lai viņu mierinātu, lai pasargātu.
Viņš savā ierastajā tempā atgūst līdzsvaru un savilktām dūrēm ar joni pagriežas pret durvīm. Kopā ar Oliju gatavojos uzbrukumam, kurš tā arī neseko. Veselu minūti viņš stāv kaujas pozā ar seju pret durvīm. Nekad neesmu redzējusi viņu tik rāmu.
Aizrit vēl viena minūte, un tad Olijam uz lieveņa pievienojas mamma. Viņa mēģina pieskarties dēla rokai, bet Olijs raujas prom un pat nepalūkojas uz viņu. Galu galā mamma padodas. Tiklīdz viņa ir aizgājusi, viss saspringums pamet Olija ķermeni. Viņš piespiež delnas acīm, un pleci sāk raustīties. Viņš paskatās augšup
uz manu logu. Pamāju, bet Olijs neatbild. Aptveru, ka viņš nevar mani saskatīt, jo gaisma ir izslēgta. Skrienu pie slēdža. Bet, kad atgriežos pie loga, viņš ir nozudis.
Piespiežu savu pieri, plaukstas, apakšdelmus stiklam.
Nekad neesmu vairāk kārojusi izlīst laukā no savas ■ ādas kā šobrīd.
DAŽREIZ PASAULE tev atklājas. Esmu viena krēslainajā verandā. Vēlas pēcpusdienas saule caur stikloto logu šķeļ gaismas trapeci. Es paceļu skatienu un pārpalikušajā gaismā ieraugu virmojam putekļu kripatiņas, kristālbaltas un zaigojošas.
Ir veselas pasaules, kas eksistē, mums nezinot.
IR SAVĀDI aptvert, ka tu vēlies nomirt. Šī apjausma neatnāk kā zibsnis, kā pēkšņa epifānija. Та rodas lēnām kā gaisa sūce balonā - tikai atpakaļgaitā.
Aina ar Oliju, kurš vienatnē raud uz sava lieveņa, neiziet man no prāta.
Blenžu uz bildēm, kuras viņš man sūtīja no skolas. Atrodu katrā no tām vietu sev. Madija bibliotēkā. Madija stāv pie Olija skapīša un grasās iet uz stundu. Madija kā populārākā meitene skolā.
Iegaumēju katru manas ģimenes fotogrāfijas milimetru, mēģinādama izzīlēt tās noslēpumus. Apbrīnoju vēl veselo Madiju, mazītiņo Madiju, kuras priekšā plešas bezgalīgu iespēju pilna dzīve.
Kopš manā dzīvē ienāca Olijs, pastāv divas Madijas: tā, kura dzīvo ar grāmatu palīdzību un negrib nomirt, un tā, kura dzīvo un pieļauj, ka nāve būs niecīga samaksa par to. Pirmā Madija brīnās par savu domu virzību. Bet otrā Madija, tā no Havaju salu fotogrāfijas, ir kā Dievs -nejutīga pret aukstumu, badu, slimībām, dabas un cilvēka izraisītām kataklizmām. Viņa ir nejutīga pret sirdssāpēm.
Та otrā Madija zina, ka šī blāvā pusdzīve nav īsta dzīvošana.
Mīļo mammu!
Sākšu ar to, ka es tevi mīlu. To tu jau zini, bet var gadīties, ka man vairs nebūs iespējas tev to pateikt.
Tātad. Es tevi mīlu. Es tevi mīlu. Es tevi mīlu.
Tu esi gudra un stipra, un sirsnīga, un nesavtīga. Nevaru vēlēties vēl labāku mammu.
Tu nesapratīsi to, ko es grasos teikt. Nezinu, vai pati to saprotu.