Pateicoties tev, es esmu dzīva, mammu, un jūtos ļoti, ļoti pateicīga par to. Pateicoties tev, esmu nodzīvojusi tik ilgi un guvusi iespēju iepazīt savu mazo pasaules daļiņu. Bet ar to nepietiek. Vainīga neesi tu. Vainīga ir šī nepanesamā dzīve.
Es to nedaru vienīgi Olija dēļ. Vai varbūt tomēr. Es nezinu. Nezinu, kā to paskaidrot. Tas vienlaikus ir Olija dēļ un nav Olija dēļ. Es vienkārši vairs nespēju paraudzīties uz pasauli pa vecam. So jauno sevis pusi es atklāju, iepazinusi Oliju, un šī jaunā puse neprot tupēt klusi un rāmi un vienkārši vērot.
Vai atceries, kā mēs pirmoreiz kopā lasījām “Mazo princi”? Es biju tik satriekta, ka viņš beigās nomira. Nespēju saprast, kā viņš var izvēlēties nāvi tikai tāpēc, lai varētu atgriezties pie savas rozes.
Tagad es laikam to saprotu. Viņš neizvēlējās mirt. Roze bija visa viņa dzīve. Bez rozes viņš nebija īsteni dzīvs.
Es nezinu, mammu. Es nezinu, ko daru. Zinu vienīgi to, ka man tas ir jādara. Reizēm ilgojos, kaut es varētu atgriezties laikā un būt tāda kā agrāk, pirms jebko sapratu. E3et tas nav izdarāms.
Diemžēl. Piedod man. Es tevi mīlu.
Madija
DZIRDE
Signalizācijas sistēma mēģina ziņot par manu bēgšanu, izdvešot skaļu PĪĪP ikreiz, kad nospiežu kādu ciparu tastatūrā. Atliek cerēt, ka šī skaņa ir pārāk negaidīta un manas mammas istaba atrodas pārāk tālu no durvīm, lai viņa to saklausītu.
Durvis ar nopūtu atdarās.
Esmu Laukā.
Pasaule ir tik klusa, ka dārd.
TAUSTE
Parādes durvju rokturis ir metāliski auksts un gluds, gandrīz slidens. To ir viegli atlaist, un es to atlaižu.
REDZE
Ir četri no rīta un pārāk tumšs, lai izšķirtu nianses. Manas acis uztver tikai objektu aptuveno formu, miglainus siluetus uz naksnīgo debesu fona. Liels koks, mazāks koks, pakāpieni, dārzs, bruģēta taka līdz vārtiem un žogs abpus tiem. Vārti, vārti, vārti.
OŽA
Esmu Olija dārzā. Gaiss ir piesātināts, piebriedis ar smaržām - ziedi, zeme, manas milstošās bailes. Noglabāju to savās plaušās. Sviežu oļus pret viņa logu, gribu, lai viņš iznāk laukā.
GARŠA
Olijs stāv manā priekšā, pārsteigts. Nesaku ne vārda. Piespiežu savas lūpas viņējām. Sākumā viņš ir sastindzis, nedrošs un neatsaucīgs, bet tad atraisās. Negaidīti viņš pievelk mani cieši sev klāt. Viena viņa roka glāsta manus matus, otra cieši skauj vidukli.
Viņš garšo tieši tā, kā iespiedies manā atmiņā.
MĒS NĀKAM pie prāta.
Vismaz Olijs nāk. Viņš atraujas un stingri satver manus plecus abās rokās. - Ko tu dari te, ārā? Vai tev viss kārtībā? Kaut kas noticis? Tavai mammai viss okei?
Esmu varen bravūrīga. - Man viss kārtībā. Viņai viss kārtībā. Es bēgu prom.
Lampa no viņa istabas virs mums met tieši tik daudz gaismas, lai es saskatītu apjukumu slīdam pār viņa seju.
- Es nesaprotu, - viņš nosaka.
Dziļi ievelku elpu, bet pusceļā sastingstu.
Nakts gaiss ir dzestrs, mitrs un smags un nepavisam nelīdzinās gaisam, ko jebkad esmu elpojusi.
Mēģinu to atelpot, izspiest laukā no savām plaušām. Man kņud lūpas un sareibst galva. Vai tās ir tikai bailes vai kaut kas cits?
- Madij, Madij, - viņš čukst man ausī. - Ko tu esi izdarījusi?
Nespēju atbildēt. Mana rīkle ir nosprostota, it kā es būtu norijusi akmeni.
- Mēģini neelpot, - viņš saka un sāk virzīt mani atpakaļ uz manu māju.
Mirkli, varbūt divus ļauju, lai viņš mani velk, bet tad iecērtos.
- Kas ir? Tu vari paiet? Vai tevi vajag nest?
Purinu galvu un izrauju savu roku no viņa plaukstas.
Iemalkoju nakts gaisu. - Es teicu, ka bēgu prom.
Viņš izdveš skaņu, kas izklausās pēc rūciena. - Ko tu runā? Tev ir pirmsnāves vēlēšanās?
- Tieši pretēji, - atbildu. - Tu man palīdzēsi?
- Kādā ziņā?
- Man nav mašīnas. Es neprotu braukt. Es neko nezinu par pasauli.
Viņš izdveš vēl vienu skaņu, kaut ko starp rūcienu un smiekliem. Kaut es tumsā varētu saskatīt viņa acis.
Kaut kas aizcērtas. Durvis? Sagrābju viņa rokas un pierauju mūs abus pie viņa mājas ārsienas. - Kas tas bija?
- Apžēliņ. Durvis. Manā mājā.
Pieploku pie sienas vēl ciešāk, cenzdamās izzust. Šķielēju uz celiņu, kas ved no manas mājas, gatava ieraudzīt, ka pa to tuvojas mana mamma. Bet viņas tur nav.
Aizveru acis. - Uzved mani uz jumta.
- Madij...
- Es visu paskaidrošu.
Viss mans plāns balstās uz viņa palīdzību. Patiesībā neesmu apsvērusi, kas notiks, ja viņš atteiksies.
Vienu elpas vilcienu klusējam. Tad divus. Tad trīs.
Olijs satver manu roku un ved mani ap stūri uz to viņa mājas pusi, kas atrodas vistālāk no manas. Tur augstas trepes ved līdz pat jumtam.
- Vai tu nebaidies no augstuma? - viņš apvaicājas.
- Nezinu. - Sāku rāpties.
Kad tiekam uz jumta, es sakņūpu, bet Olijs mēģina pārliecināt, ka tas ir lieki.
- Lielākā daļa cilvēku tik un tā neskatās uz augšu, -viņš apgalvo.
Paiet pāris minūšu, iekams mana sirds atgūst normālu ritmu.
Olijs piemetas sēdus ar savu pierasti neparasto grāciju. Priecājos vērot viņu kustībā.
- Nu, ko tagad? - pēc brīža viņš jautā.
Paraugos apkārt. Man vienmēr gribējies zināt, ko viņš
te augšā dara. Vietumis jumts ir nolaidens, taču mēs sēžam līdzenajā daļā, tālākajā galā. Sazīmēju aprises: mazs koka galds ar krūzi, lampa un daži saburzīti papīri. Varbūt viņš te augšā raksta, sacer sliktu dzeju. Limerikus.
- Vai tā lampa darbojas? - prasu.
Olijs mēmi ieslēdz to, un lampa met ap mums izkliedētas gaismas apli. Gandrīz baidos paskatīties uz viņu.
Saburzītie papīri uz galda ir fast food, kastītes. Tātad viņš nav slepens dzejnieks. Blakus galdam dažus priekšmetus sedz putekļu pelēks pārklājs. Zemē mētājas instrumenti - uzgriežņu atslēgas, dažādu izmēru asknaib-les, āmuri un vēl šis tas, ko es nepazīstu. Te ir pat lodlampa.
Pēdīgi paskatos uz Oliju.
Viņš ir atspiedis elkoņus uz ceļiem un veras pamazām austošajās debesīs.
- Ko tu te augšā dari? - es jautāju.
- Šobrīd tam nav nekādas nozīmes. - Viņa balss ir skarba, un viņš neuzlūko mani. Vairs ne miņas no tā puiša, kurš pirms dažām minūtēm mani tik kaismīgi skūpstīja. Viņa izbailes par mani aizēnojušas visu pārējo.
Dažreiz mēs rīkojamies pareizo iemeslu vadīti, dažreiz - nepareizo, un dažreiz nav iespējams saskatīt atšķirību.
- Man ir zāles, - ierunājos.
Viņš jau tāpat tik tikko kustas, bet nu sastingst pavisam. - Kādas zāles?
- Eksperimentālas, Pārtikas un zāļu pārvaldes neapstiprinātas. Pasūtīju internētā. No Kanādas. - Meli nāk viegli, bez piepūles.
- Internetā? Kā tu vari zināt, ka tās ir drošas?
- Kārtīgi izpētīju.
- Tik un tā tu nevari būt pārliecināta...
- Es neesmu pārgalvīga. - Izturu viņa skatienu. Šie meli domāti tam, lai pasargātu Oliju. Tos dzirdot, viņš izskatās atvieglots.
Neatlaižos. - Ar tām vajadzētu pietikt, lai pavadītu pāris dienu laukā. Mammai neteicu, jo viņa negribētu riskēt, bet es...
-Jo tas ir riskanti. Tu tikko teici, ka tās nav Pārtikas un zāļu pārvaldes...
- Pāris dienām būs gana droši. - Mana intonācija neatstāj vietu šaubām. Nogaidu, cerēdama, ka viņš sagremos melus.
- Jēziņ. - Olijs paslēpj seju plaukstās un neatlaiž. Kad viņš paceļ acis, manī raugās mazāk nelokāms Olijs. Pat viņa balss atmaigst. - Varēji man to pateikt piecas minūtes ātrāk.