Daru, ko varu, lai uzlabotu omu. - Mēs skūpstījāmies! Un pēc tam tu dusmojies uz mani. - Sarkstu no runām par skūpstīšanos un no maniem nepiespiestajiem meliem. - Es grasījos tev teikt. Es tev saku. Nupat pateicu.
Viņš ir pārāk gudrs, lai uzķertos, tomēr grib, lai tā būtu patiesība. Viņš grib, lai tā būtu patiesība, vairāk nekā grib pašu patiesību. Smaids, kas pārslīd viņa sejai,
1
ir piesardzīgs, bet tik skaists, ka nespēju novērsties. Tāda smaida dēļ melotu viņam vēlreiz.
- Та, - saku. - Kas ir tur apakšā?
Viņš pasniedz man pārklāja stūri, un es parauju to nost.
Sākumā man nav skaidrs, ko es redzu. Tas ir līdzīgi kā lasīt šķietami nejaušu vārdu virknējumu, pirms teikums tapis skaidrs.
- Tas ir skaists, - saku.
- To sauc par telūriju.
- Vai to tu šeit darīji? Radīji visumus?
Viņš parausta plecus.
Uzpūš rāms vējš, un planētas lēni sāk griezties. Mēs abi klusēdami vērojam to kustību.
- Vai tu par to esi droša? - Viņa balsī no jauna iezagušās šaubas.
- Lūdzu, Olij, palīdzi man! Lūdzu. - Es norādu uz telūriju. - Man arī ir jāaizbēg, tikai uz īsu brīdi.
Viņš pamāj ar galvu. - Kur tu gribi doties?
Т
- MADIJ, NOPIETNI. Mēs nevaram braukt uz Havaju salām.
- Kāpēc ne? Es sagādāju mums lidmašīnas biļetes. Es rezervēju viesnīcu.
Mēs sēžam Olija mašīnā uz piebraucamā ceļa. Viņš ieliek atslēgu aizdedzē, bet nepagriež.
- Tu joko? - viņš prasa, rūpīgi nopētīdams manu seju un meklēdams tajā pierādījumu tam, ka jokoju. Tādu neatradis, sāk gausi purināt galvu. - Havaju salas ir trīs tūkstošus jūdžu attālumā.
- Tāpēc lidosim.
Viņš ignorē manus centienus koķetēt. - Tu nopietni? Kad tu to dabūji gatavu? Kā? Kāpēc?
- Vēl viens jautājums, un sanāks pieci fiksie, - at-cērtu.
Olijs nolīkst uz priekšu un piespiež pieri pie stūres.
- Vakar vakarā ar kredītkarti, jo es gribu redzēt pasauli.
- Tev ir kredītkarte?
- Tiku pie tādas pirms pāris nedēļām. Ir savs labums no dzīvošanas kopā ar vecāku sievieti.
Viņš atrauj pieri no stūres, tomēr joprojām blenž uz priekšu, neskatīdamies man acīs. - Ja nu tev kaut kas notiek?
- Nekas nenotiks.
- Bet ja nu notiek?
- Man ir tabletes, Olij. Tās palīdzēs.
Viņš aizžmiedz acis un uzliek roku uz atslēgas. - Zini, mums ari te, Dienvidkalifornijā, ir pasaules atliku likām.
- Bet neviena humuhumunukunukuapua.
Olija lūpu kaktiņos riešas sīks pussmaids. Man vajag, lai smaids izplūst pār visu viņa seju.
Viņš pagriežas pret mani. - Par ko tu runā?
- Par humuhumunukunukuapua.
- Kas ir humu-tas?
- Havaju salu nacionālā zivs.
Viņa smaids izplešas. - Protams. - Viņš pagriež aizdedzes atslēgu. Olija acu skatiens kavējas pie viņa mājas, un smaids mazliet pabalē. - Uz cik ilgu laiku?
- Divām naktīm.
- Labs ir. - Viņš saķer manu plaukstu un uzspiež tai ašu buču. - Braucam apskatīt to zivi.
Jo tālāk no Olija mājām esam, jo labāka, itin kā gaisīgāka kļūst viņa oma. Šis ceļojums dod viņam lielisku ieganstu nomest ģimenes uzkrauto slogu kaut uz mazu brīdi. Turklāt Maui dzīvo Zaks - sens viņa draugs no Ņujorkas laikiem.
- Tu būsi sajūsmā par viņu, - Olijs man apgalvo.
- Būšu sajūsmā par visu, - attraucu.
Mūsu reiss ir tikai septiņos no rīta, tāpēc esmu ieplānojusi izmest līkumu.
Viņa mašīnā jūtos kā ļoti skaļā, ļoti strauji skrejošā burbulī. Viņš atsakās atvērt logus. Vēl vairāk, Olijs uz priekšējā paneļa nospiež pogu, kas izslēdz gaisa cirkulāciju. Troksnis, ar kādu riepas skar asfaltu, rada sajūtu, it kā man ausīs kāds dobji un nerimtīgi šņāktu. Cīnos ar vēlmi aizspiest tās.
Olijs apgalvo, ka mēs nebraucam sevišķi ātri, bet man šķiet - mēs nesamies cauri kosmosam. Esmu lasījusi, ka ātrvilcienu pasažieri stāsta, ka pasaule ārpus vilciena no ātruma ņirb. Zinu, ka mēs nepārvietojamies ne tuvu tik strauji. Un tomēr ainava mainās pārāk ātri, lai manas gausās acis pagūtu tai pieķerties. Knapi samanu namus tālumā, brūnajos kalnos. Zīmes virs ceļa ar mīklainiem simboliem un uzrakstiem pagaist, pirms pagūstu tās atšifrēt. Buferu uzlīmes un numurzīmes zibenīgi parādās un pazūd.
Kaut arī izprotu fizikas likumsakarības, šķiet savādi, ka mans ķermenis spēj pārvietoties, lai gan pati rāmi sēžu. Nu, ne gluži rāmi. Ikreiz, kad Olijs uzgāzē, iegrimstu ar muguru krēslā un sasveros uz priekšu ikreiz, kad viņš bremzē.
Palaikam viņš palēnina gaitu, lai es garāmbraucošajās mašīnās spētu saskatīt citus cilvēkus.
Pabraucam garām sievietei, kura krata galvu un klapē ar plaukstām pa stūri. Tikai tad, kad esam tikuši viņai garām, es iedomājos, ka viņa, iespējams, kustējās mūzikas ritmā. Kādas citas mašīnas aizmugurē divi knēveļi rāda man mēli un smejas. Nereaģēju, jo neesmu īsti pārliecināta par etiķeti šādos gadījumos.
Pakāpeniski sākam braukt daudz cilvēcīgākā ātrumā un pametam autostrādi.
- Kur mēs esam? - vaicāju.
- Viņa dzīvo Korejtaunā.
Man galva dūc no centieniem skatīties uz visām pusēm vienlaikus. Te ir spoži izgaismotas zīmes un izkārtnes tikai korejiešu valodā. Tā kā es šo valodu neprotu, izkārtnes šķiet kā mākslas darbi ar skaistām, noslēpumainām aprisēm. Protams, tās, visticamāk, vēsta kaut ko tik ikdienišķu kā Restorāns vai Aptieka, vai Atvērts 24 stundas.
Lai gan vēl ir agrs, tik daudz cilvēku kaut ko jau dara -staigā vai pļāpā, vai sēž, vai stāv, vai skrien, vai brauc ar velosipēdu. Gluži vai nespēju noticēt, ka viņi tiešām ir īsti. Cilvēki ir precīzi tādi paši kā tās mini figūriņas, ko es ievietoju savos arhitektūras modeļos, tikai šoreiz viņi Korejtaunai piešķir dzīvības dvašu.
Varbūt es pati neesmu gluži īsta un patiesībā nemaz neatrodos te.
Mēs braucam vēl dažas minūtes. Pēdīgi piestājam pie divstāvu daudzdzīvokļu nama ar strūklaku pagalmā.
Olijs atsprādzē savu drošības jostu, bet negrasās kāpt laukā no mašīnas. - Ar tevi nekas nevar notikt, - viņš iedrošina.
Es pastiepjos un satveru Olija roku. - Paldies, - ir vienīgais vārds, kas nāk prātā. Gribu pastāstīt viņam, ka viņa dēļ atrodos te, laukā. Ka mīlestība atver pasauli.
Es biju laimīga, pirms satiku viņu. Bet nu esmu dzīva, un tas nav viens un tas pats.
KARLA IEKLIEDZAS UN aizklāj seju, mani ieraudzījusi.
- Vai tu esi spoks? - Viņa saķer manus plecus, piespiež mani savai krūtežai, aijā šurpu turpu, tad atkal saspiež. Kad viņa beigusi, man plaušās vairs nav atlicis necik gaisa.
- Ko tu te dari? Nevar būt, ka tu esi te, - viņa teic, joprojām spiezdama mani.
- Es ari priecājos tevi redzēt, - izdvešu.
Viņa pastumj mani nost, pagroza galvu, it kā es būtu kaut kāds brīnums, un apkampj mani vēl mazliet.
- Vai, manu meitiņ, - Karla saka. - Ai, kā es ilgojos pēc tevis! - Viņa tur manu seju savās plaukstās.
- Es arī ilgojos pēc tevis. Lūdzu, piedod par...
- Beidz. Tev nav, par ko atvainoties.
- Tu zaudēji darbu manis dēļ.
Karla parausta plecus. - Tiku pie jauna. Bet pēc tevis es ilgojos.
- Es arī ilgojos pēc tevis.
- Tava mamma darīja to, kas viņai bija jādara.
Negribu domāt par mammu. Tāpēc paraugos apkārt
pēc Olija, kurš pakāpies sānis.
- Tu atceries Oliju? - ierunājos.
- Kā tad to seju var aizmirst? Un to augumu, - Karla nosaka pietiekami skaļi, lai puisis sadzirdētu. Karla pieiet pie Olija un ierauj viņu tikai mazuliet savaldīgākā apskāvienā nekā mani.