- Vai negribi vēlreiz to pārdomāt, pirms aplaimo mani? - vaicāju.
Viņš nošūpo galvu un lēkšus piezemējas tieši manā priekšā. - Es gribētu sākt aplaimošanu tūliņ pat. Lūdzu.
Augstsirdīgi pamāju, lai jau turpina.
- Tu piedzimsti. Tevi uzsviež uz tās trakās pariktes, vārdā dzīve, kas virzās tikai uz riņķi un riņķi vien.
- Cilvēki šajā teorijā ir koferi?
-Jā.
- Turpini.
- Gadās, ka tu nokrīti par ātru. Gadās, ka citi koferi, krizdami tev uz galvas, sabojā tevi tik pamatīgi, ka tu īsti vairs nespēj funkcionēt. Reizēm tu noklīsti vai tiec aizmirsts un riņķo mūžam.
- Kas notiek ar tiem, kurus noceļ nost?
- Tie dodas aizvadīt vienmuļu dzīvi kaut kur kādā
Pāris reižu atveru muti, nesaprazdama, ar ko sākt.
Viņš uztver to kā piekrišanu. - Redzi? Nevainojami. -Viņa acis smej man pretī.
- Nevainojami, - novelku, ar to domādama viņu, nevis teoriju. Ieviju savus pirkstus starp viņa pirkstiem un paraugos apkārt. - Vai te izskatās tā, kā palicis tavās atmiņās? - Olijs te reiz jau ir bijis desmit gadu vecumā ģimenes atpūtas braucienā.
- Patiesībā neatceros visai daudz. Tikai to, kā tētis sodās, ka havajiešiem nenāktu par ļaunu izdot mazliet naudas, lai atpūtniekiem uzlabotu pirmo iespaidu.
Terminālis ņudz no sagaidītājiem - havajiešu sievietēm garās, ziediem izrakstītās kleitās ar sveiciena plakātiem rokās, pār apakšdelmu pārmestām tradicionālajām violetu un baltu orhideju lei vītnēm. Gaiss nesmaržo pēc okeāna. Tas ož rūpnieciski - pēc reaktīvo dzinēju degvielas un tīrīšanas līdzekļiem. Та ir smarža, kuru es varētu iemīļot, jo tā vēstītu, ka ceļoju. Trokšņu intensitāte mums apkārt pieaug un mazinās, un ik brīdi dzirdami aloha sveicieni, ko izdzied kā sagaidītāji, tā ģimenes. Ja runājam par pirmajiem iespaidiem, šis nav peļams. Jābrīnās, kā Olija tēvs visu mūžu pamanījies nodzīvot šajā pasaulē, neapzinoties, kas tajā vērtīgs.
- Vai tavā bagāžas teorijā tava mamma ir viens no koferiem, kas tiek sabojāts?
Viņš piekrītoši pamāj.
- Un tava māsa? Viņa ir no tiem, kas noklīst un mūžam iet uz riņķi?
Viņš atkal pamāj.
- Un tu?
- Tāpat kā māsa.
- Un tavs tētis?
- Viņš ir tā slīdošā lente.
Es papurinu galvu. - Nē, - nosaku un satveru viņa roku. - Viņam nedrīkst būt pēdējais vārds, Olij.
Esmu samulsinājusi viņu. Viņš izrauj savu plaukstu no manas, pakāpjas mazliet nostāk, pēta termināli.
-Tev, dārgumiņ, vajag lei vītni, - Olijs ierunājas. Viņš pamāj uz sveicēju, kura vēl nav sagaidījusi savu viesi.
- Nevajag, - iebilstu.
- Un kā vēl vajag, - Olijs uzstāj. - Pagaidi tepat. -Viņš aizspraucas līdz sievietei. Sākumā viņa noliedzoši purina galvu, bet Olijs, kā jau paradis, neatstājas. Pēc pāris sekundēm viņi abi skatās uz manu pusi. Pamāju, lai pierādītu viņai, ka esmu jauka un draudzīga, akurāt tāds cilvēks, kuram gribētos atdāvināt bezmaksas lei viju.
Viņa atmaigst. Olijs atgriežas triumfējošs. Sniedzos pēc ziedu vijas, taču viņš pats to uzslidina man pār galvu.
- Zini, tradicionāli lei vijas tika dāvātas tikai karaliskās ģimenes locekļiem, - norādu, citēdama savu ceļvedi. Viņš saņem manus matus plaukstās un noglāsta man skaustu, pirms ļauj vijai noslīgt vietā.
- Kurš tad to nezina, princesīt?
Pieduros vītnei, juzdamās tā, it kā lei būtu ziedojusi man kādu tiesu sava skaistuma.
- Mahalo nui loa, - saku. - Tas nozīmē liels paldies tev.
- Tu tajā ceļvedī esi izlasījusi katru sīkumu, vai tā?
Pamāju ar galvu. - Ja man būtu koferis, - saku, - es
to mīlētu. Ceļojot es to notītu ar plēvi. Aplīmētu ar uzlīmēm no katras jebkad apceļotās vietas. Un, kad ieraudzītu to uz slīdošās bagāžas lentes, saķertu abām rokām un būtu tik laimīga, ka man tāds ir, jo tad mani piedzīvojumi varētu sākties pa īstam.
Olijs veras manī kā neticīgais, kurš konfrontēts vismaz ar Dieva eksistences iespējamību, ja ne eksistences pierādījumu. Pēc tam ievelk mani savos apskāvienos, un mēs esam savijušies kopā, viņa seja ieslēpta manos matos, un mana seja piespiesta viņa krūtīm, ne gaismas stariņa starp mūsu augumiem.
- Nemirsti, - viņš saka.
- Nemiršu, - atbildu.
Solījums, -a, v. 1. Meli, kurus gribi paturēt pie sevis. (Vitīra 2015)
VADOTIES PĒC CEĻVEŽA, Maui salai ir galvas forma. Neilgais pārbrauciens ar taksometru vedīs mūs šķērsām pāri kaklam, visgarām žoklim, pāri zodam, mutei, degunam un augšup līdz platajai pierei. Esmu rezervējusi mums viesnīcu Kaanapali, kas, ģeogrāfiski izsakoties, atrodas paurī, tieši virs matu līnijas.
Pagriežamies ap stūri, un pēkšņi mūsu acīm paveras okeāns, tas plešas gar ceļu pa kreisi no mums. Ne vairāk kā trīsdesmit pēdu attālumā.
Okeāna bezgalīgais plašums ir šokējošs. Tas sniedzas līdz pat zemes malai.
- Neticami, ka esmu palaidusi to visu garām, - prātoju. - Esmu palaidusi garām visu plašo pasauli.
Olijs papurina galvu. - Nesteidzies, Madij. Nu mēs esam šeit.
Ieskatos Olija okeāna krāsas acīs un slīkstu, no visām pusēm ūdeņu ielenkta. Te ir tik daudz, ko redzēt, ka grūti aptvert, kam pievērst uzmanību. Pasaule ir pārāk liela, un man nepietiek laika to apskatīt.
Jau atkal viņš lasa manas domas. - Vai tu gribi piestāt un apskatīt?
- Jā, lūdzu.
Olijs pavaicā šoferim, vai viņš neiebilst, ja piestāsim, un vadītājs atbild, ka nav problēmu. Viņš tuvumā zinot jauku vietu, parku un piknika laukumu.
Esmu laukā no mašīnas, pirms dzinējs beidzis darboties. Līdz ūdenim ir īss kāpiens lejup pa nogāzi un pāri smiltīm.
Olijs soļo gabaliņu aiz manis.
Okeāns.
Tas ir zilāks, lielāks, bangaināks, nekā biju iztēlojusies. Vējš planda manus matus, bružā smiltis un sāli pret manu ādu, iekļūst nāsīs. Paciešos, līdz esmu lejā no kalna, tad novelku kurpes. Uzrullēju džinsu staras tik augstu, cik iespējams. Smiltis ir karstas, sausas un irdenas. Tas plūst pāri manām pēdām un sijājas cauri pirkstu starpām.
Ejot tuvāk ūdenim, smilšu konsistence mainās. Nu tās ķep pie manām pēdām, apvilkdamas tās kā ar otru ādu. Pašā ūdens malā tās vēlreiz pārvēršas un pārtop par plūdeņu samtu. Manas pēdas atstāj nospiedumus šajā mīkstajā segumā.
Beidzot manas pēdas ir bangojošajā ūdenī, tad arī potītes un pēc tam ikri. Neapstājos, līdz ūdens sniedzas līdz ceļgaliem un samērcē džinsus.
- Uzmanīgi, - Olijs sauc kaut kur no mugurpuses.
īsti nezinu, ko tas šajā gadījumā nozīmē. Uzmanīgi, jo varu noslīkt? Uzmanīgi, ka nesaslimstu? Uzmanīgi, jo, tiklīdz kļūsti par daļu no pasaules, pasaule kļūst arī par daļu no tevis?
Jo tagad tas vairs nav noliedzams. Es esmu pasaulē.
Un, jā, pasaule ir manī.
Okeāns, -a, v. 1. Та bezgalīgā tevis daļa, kuru līdz šim nepazini, bet vienmēr nojauti klāt-esam. (Vitīra 2015)
MŪSU VIESNĪCA SĒD pašā pludmalē, un no mazā brīvdabas vestibila saskatāms un sasmaržojams okeāns. Mēs tiekam uzņemti ar aloha un jaunām lei vijām. Olijs atdod savu man, un nu manu kaklu rotā trīs vītnes. Šveicars košā dzelteni baltā havajiešu kreklā piedāvājas paņemt mūsu neesošo bagāžu. Olijs noņurd, ka mūsu bagāža pienāks vēlāk, un pastūrē viņam garām, pirms vīrietis pagūst iztaujāt mūs sīkāk.
Pabīdu Oliju reģistratūras letes virzienā un iedodu viņam mūsu dokumentus.
- Laipni lūgti Maui, Vitīra kungs un kundze, - sveicina sieviete pie galda. Olijs viņas sacīto neizlabo, tikai pievelk mani tuvāk un skaļi nošmaukstina buču uz lūpām.