- Liels mahalo, - viņš attrauc, plati smaidīdams.
-Jūs šeit uzkavēsieties... divas naktis.
Olijs paraugās pēc manas piekrišanas, un es pamāju ar galvu.
Daži tastatūras klikšķi, un sieviete paziņo: lai arī vēl ir agrs, mūsu istabiņa jau esot sagatavota. Viņa iedod mums atslēgu un teritorijas karti un pastāsta par bezmaksas brokastu bufeti.
- Baudiet medusmēnesi! - Viņa piemiedz ar aci un norāda, kurā virzienā mums jādodas.
* * *
Istabiņa ir maza, ļoti maza, un tās iekārtojums stipri līdzinās vestibilam ar tīkkoka mēbelēm un lielām košu tropu ziedu bildēm. No mūsu balkona - saukta par lanai - paveras skats uz nelielu dārzu un stāvlaukumu.
Istabas vidū apgriežos par 360 grādiem, lai saprastu, kas tiek uzskatīti par pirmās nepieciešamības priekšmetiem pagaidu miteklī - televizors, neliels ledusskapis, milzīgs drēbju skapis, galds un krēsls. Vēlreiz apgriežos par 360 grādiem, mēģinādama saprast, kā trūkst.
- Olij, kur ir mūsu gultas? Kur mēs gulēsim?
Vienu mirkli viņš izskatās apjucis, bet tad kaut ko
pamana. - A, tu domā šo? - Viņš aiziet līdz, kā man pirmīt šķita, milzīgajam skapim, satver divus rokturus durvju augšpusē un parauj tos, atklājot skatienam gultu. - Voila, - viņš nosaka. - Lūdzu, mūslaikos tik aktuālais telpu ekonomējošais modelis. Stila un komforta, parocīguma un praktiskuma virsotne. Tavā rīcībā -Mērfija gulta.
- Kas ir Mērfijs? - prasu, joprojām pārsteigta, ka gulta iznira no sienas.
- Šīs gultas izgudrotājs, - viņš atbild, piemiegdams ar aci.
Kad gulta ir izvilkta, istabiņa šķiet vēl mazāka. Mēs abi blenžam uz to ilgāk, nekā, taisnību sakot, būtu nepieciešams. Olijs pagriežas un uzlūko mani. Nosarkstu, vēl pirms viņš saka.
-Tikai viena gulta. - Olija balss ir neizteiksmīga, taču acis gan ne. No viņa acu skatiena piesarkstu vēl košāk.
- Nu tad, - abi reizē ierunājamies. Izplūstam mulsos, biklos smieklos un tad pasmejamies par to, ka esam tik ļoti samulsuši un kautrīgi.
- Kur ir tas ceļvedis? - Olijs noprasa, beidzot pārtraukdams acu kontaktu un demonstratīvi aplūkodams istabiņu. Viņš paķer manu mugursomu un parakājas tajā, bet ceļveža vietā izvelk “Mazo princi”.
- Skatos, ka svarīgāko esi paņēmusi, - viņš pazobojas, novēcinādams to gaisā. Olijs ierāpjas gultā un tās vidū sāk viegli un atsperīgi lēkāt. Mērfija atsperes skaļi protestē. - Vai šī ir tava visu laiku mīļākā grāmata? Viņš pagroza grāmatu rokās. - Mēs to lasījām vienpadsmitajā klasē. Esmu gandrīz pārliecināts, ka to nesapratu.
- Iesaku pārlasīt vēlreiz. Ikreiz, kad to lasi, jēga mainās.
Viņš palūkojas uz mani. - Un cik reižu tu esi...
- Dažas.
- Vairāk vai mazāk nekā divdesmit?
- Okei, vairāk nekā dažas.
Viņš atplaukst smaidā un pāršķir grāmatas vāku. -Madelinas Vitīras īpašums. - Olijs pievēršas titullapai un turpina lasīt. - Atradējam atlīdzība. Gājiens kopā ar mani (Madelinu) uz lietotu grāmatu veikalu. Snor-kelēšana kopā ar mani (Madelinu) Molokini piekrastē, meklējot Havaju salu nacionālo zivi humuhumunuku-nukuapua.
Viņš rimstas lasīt balsī un turpina klusībā. - Kad tu to rakstīji? - Olijs jautā.
Sāku rausties uz gultas, taču apstājos, jo mazliet sagrīļojos. Mēģinu vēlreiz un zaudēju līdzsvaru, jo mani pāršalc jauns reiboņa vilnis.
Aizgriežos un apsēžos, novērsusies no Olija. Sirds krūtīs sažņaudzas tik sāpīgi, ka aizraujas elpa.
Olijs nekavējoties ir man blakus. - Madij, kas ir? Kas par vainu?
Ak nē. Vēl ne. Es neesmu gatava. - Galva sareiba, -attraucu. - Un vēders...
- Vai mums jābrauc uz slimnīcu?
Mans vēders atbild ar skaļu un garu rūcienu.
Paskatos uz viņu. - Es laikam esmu...
- Izsalkusi, - pasakām abi reizē.
Izsalkums.
Redz, ko es jūtu. Man nepaliek slikti. Es vienkārši esmu izsalkusi.
- Mirstu badā, - piebilstu. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā esmu apēdusi vienu vienīgu kumosu čila-kiles un riekšavu Ļaunās medmāsas ābola šķēļu.
Olijs izplūst smieklos. Viņš atmuguriski nogāžas uz gultas. - Es tik ļoti satraucos, ka šis gaiss tevi nonāvēs. -Viņš piespiež savas delnas acīm. - Bet tu saslimsi tāpēc, ka esi badā.
Patiesībā es nekad neesmu jutusi tādu izsalkumu. Gandrīz vienmēr noteiktā laikā esmu ieturējusi trīs maltītes dienā un vēl divas reizes uzkodusi. Karlai ēdiens bija visa atslēga. Tukšs vēders, tukša galva - tā viņa teiktu.
Atguļos un smejos līdz ar viņu.
Mana sirds atkal sažņaudzas, bet es to ignorēju.
KAD ESAM NEDAUDZ iekoduši, jūtos krietni labāk. Mums vajag pludmales ekipējumu un, kā apgalvo Olijs, ari suvenīrus, tāpēc piestājam veikalā, kura nosaukums skan ļoti aicinoši: “Maui suvenīru bode un universālveikals”. Nekad agrāk neesmu redzējusi tik daudz mantu. Mani pārsteidz to neaptveramais daudzums. Kaudžu kaudzēm T kreklu un cepuru ar uzrakstiem “Maui” vai "Aloha”, vai ko tamlīdzīgu. Uz pakaramajiem izliktas ziedu rakstiem rotātas kleitas teju visās varavīksnes krāsās. Loriņu plaukts aiz plaukta - atslēgu piekariņi, mēriņu glāzes, magnēti. Viens grozāmais plaukts pilnībā atvēlēts atslēgu piekariņiem sērfošanas dēļa formā, uz kuriem ar trafaretu uzkrāsots vārds - tie sarindoti alfabētiskā secībā. Meklēju Oliveru vai Madelinu, vai Oliju, vai Madiju, bet nekā neatrodu.
Olijs pienāk no mugurpuses un apvij roku man ap vidukli. Stāvu pie stenda ar kalendāriem, kuros gozējas sērferi kailiem torsiem. Viņi ir ļoti glīti.
- Esmu greizsirdīgs, - viņš čukst man ausī, bet es tik smejos un paberzēju ar plaukstām viņa apakšdelmu.
- Un pamatoti. - Pasniedzos pēc viena no kalendāriem.
- Tu taču nedomā...
- Karlai, - attraucu.
- Jā, protams.
- Ko tu atradi? - Atkal atbalstu galvu pret viņa krūtīm.
- Gliemežvāku kaklarotu mammai. Ananasa pelnu-trauku Karai.
- Kāpēc cilvēki to visu pērk?
Viņš saspiež mani mazliet ciešāk. - Tas nav nekāds lielais noslēpums, - viņš teic. - Lai mēs atcerētos atcerēties.
Apgriežos viņa skavās, aizdomādamās, cik ātri šī vieta man kļuvusi par mīļāko pasaulē. Pazīstama, svešāda, mierinoša un saviļņojoša vienlaikus.
- Šo es nopirkšu Karlai, - paziņoju, novicinādama kalendāru, - un vēl makadamijas riekstus šokolādē. Un sev vienu no tām kleitām.
- Un kā ar mammu?
Kādu gan suvenīru piemeklēt mātei, kura visu mūžu mani mīlējusi, kura manis dēļ atsacījusies no pasaules? Kuru, iespējams, vairs nekad neredzēšu? Nekas nebūs gana labs, nepavisam.
Domās atgriežos pie senās fotogrāfijas ar mums visiem Havaju salās, kuru mamma man rādīja. Man nav atmiņu par laiku tajā pludmalē kopā ar viņu, manu tēti un brālīti, bet viņai gan ir. Viņai ir atmiņas par mani, par dzīvi, kādu man vispār nav.
Atraujos no Olija un klaiņoju pa veikalu. Astoņpadsmit gadu vecumā citi pusaudži jau dzīvo savrup no vecākiem. Viņi pamet mājas, dzīvo paši savu dzīvi, veido savas atmiņas. Taču es ne. Mēs ar mammu esam dalījušas vienu ierobežotu teritoriju un elpojušas vienu filtrēto gaisu tik ilgi, ka šķiet savādi būt te bez viņas. Ir savādi radīt atmiņas, kuras neietver viņu.
Ko mamma iesāks, ja es neizdzīvošu līdz mājām? Vai viņa savāks vienkopus visas atmiņas par mani? Vai viņa izvilks tās laukā, rūpīgi izpētīs un izdzīvos atkal un atkal?
Es gribu dāvāt viņai kaut ko no šī laika, no mana laika bez viņas. Kaut ko, kas atgādinātu par mani. Atrodu grozāmo plauktu ar pastkartēm vintāžas stilā un atklāju viņai patiesību.