IESPĒJAMS, PIRMS peldkostīma pirkšanas vajadzēja to piemērīt. Nav jau tā, ka tas nederētu. Nelaime tā, ka tas der, tikai ļoti cieši apņem augumu. Vai es tiešām varu rādīties cilvēkiem tik knapi ģērbta?
Esmu vannasistabā un pētu gan savu patieso augumu, gan augumu spogulī. Tas ir koši rozā kopējais peldkostīms ar šaurām lencītēm. Rozā tonis ir tik košs, ka iekrāso manus vaigus. Es izskatos piesarkusi kā tāda vasarniece rožainiem vaigiem, kuras īstā vieta ir saulē.
Mitrums padarījis manus matus kuplākus nekā parasti. Savācu tos uz augšu un sapinu garu bizi, lai apvaldītu sprogas. Atkal ieskatos spogulī. Vienīgais veids, kā padarīt šo peldkostīmu nemanāmu, ir uzvilkt vēl kaut ko, iespējams, visas manas drēbes citu virs citas. Vēlreiz novērtēju savu augumu. Nevar noliegt, ka tā sastāvdaļas ir gan krūtis, gan kājas. Viss šķiet pareizās proporcijās un pareizā vietā. Nedaudz pagrozos, lai pārliecinātos, ka mana pēcpuse ir piesegta, un ir arī, taču tikai mazliet. Ko es redzētu spogulī, ja būtu parasta meitene? Vai es domātu, ka esmu pārāk resna vai pārāk tieva? Vai man nepatiktu mani gurni, viduklis, seja? Vai man būtu mazvērtības komplekss par savu augumu? Pagaidām mana vienīgā problēma ir tā, ka es labprāt iemainītu savu ķermeni pret tādu, kas pienācīgi darbojas.
Olijs klauvē pie durvīm. - Vai tu tur snorkelē?
Galu galā man nāksies pamest vannasistabu, bet esmu pārāk sanervozējusies. Vai Olijs domās, ka man viss ir īstajās vietās?
- Patiesībā nodarbojos ar dziļūdens zveju. - Mana balss viegli ietrīcas.
- Fantastiski. Būs susi...
Es ātri atrauju vaļā durvis, līdzīgi kā noplēstu plāksteri.
Olijs apklust pusvārdā. Viņa skatiens lēni ceļo no manas sejas līdz kāju pirkstiem un tad vēl lēnāk atkal augšup.
- Tu esi peldkostīmā, - viņš secina. Viņa acis kavējas pie manas atkailinātās miesas kaut kur starp kaklu un krūtīm.
- Esmu. - Ielūkojos Olijam acīs un, ieraugot viņa skatienu, sajūtos tā, it kā būtu pavisam kaila. Mana sirds sāk pukstēt straujāk, un es ievelku dziļu elpu, lai to piebremzētu, taču tas nenostrādā.
Viņš pārlaiž savas plaukstas pāri manām rokām visā to garumā, tai pat laikā lēni pievilkdams mani sev klāt. Kad beidzot esam pietiekami tuvu, viņš pieglauž savu pieri manai. Viņa acis ir zilas liesmas.
Olijs izskatās kā izbadējies, itin kā varētu aprīt mani vienā piegājienā.
- Tas peldkostīms... - viņš sāk.
- ... ir maziņš, - es pabeidzu.
PĀRSTEIDZU OLIJU, nekavējoties ieskriedama ūdenī. Viņš apgalvo, ka es esot kā mazulis, kurš metas piedzīvojumos ar galvu pa priekšu, nezinot, ka būtu jābaidās. Kā mazulis parādu viņam mēli un, uzvilkusi peldvesti un visu pārējo, dodos dziļāk ūdenī.
Mēs esam pie Melnās klints, kuru šādi sauc tāpēc, ka tā radusies, sacietējot lavai. Klints stiepjas līdz pašai pludmalei un slejas augstu debesīs. Ūdenī melnie ieži izveidojuši pusmēness formas grēdu, kas aiztur viļņus. Tāpēc līcīša koraļļu rifs ir ideāli piemērots snorkelēšanai. Mūsu gids aiz “Saulaino prieku” letes apgalvo, ka šo pludmali esot iecienījuši arī nirēji, kuri lecot no klintīm.
Ūdens ir auksts, sāļš un garšīgs, un es iedomājos, ka iepriekšējā dzīvē, iespējams, biju nāriņa. Astronaute nāriņa arhitekte. Pleznas un peldveste notur mani virs ūdens, un man vajag tikai pāris minūšu, lai pierastu elpot caur masku. Klausīties savā skaļajā elpā ir nomierinoši un savādi eiforiski. Ikkatrs elpas vilciens apliecina, ka esmu vairāk nekā dzīva. Es dzīvoju.
Mēs tūliņ pamanām humuhumunukunukuapua. Patiesībā ieraugām diezgan lielu baru. Laikam tāpēc, ka to šeit ir tik daudz, tā ir Havaju salu nacionālā zivs. Lielākā daļa zivju drūzmējas ap koraļļu rifu. Nekad neesmu redzējusi tik intensīvas krāsas. Nevis vienkārši zilu, dzeltenu un sarkanu, bet piesātināti zilu, koši dzeltenu un versmojoši sarkanu - tādus toņus manas acis agrāk nav skatījušas. Nostāk no koraļļiem saulstari ūdenī zīmē taisnstūra gaismas strēles. Sudrabainu zivju bari šaudās te un tur, pārvietodamies lielā vienprātībā.
Sadevušies rokās, peldam arvien tālāk un ieraugām zeltainas dzelkņrajas, kas līdzinās gigantiskiem, baltvē-derainiem putniem. Mēs ieraugām divus milzīgus jūras bruņurupučus, kuri nevis peld, bet gan gluži vai lido. Ar prātu apzinos, ka viņi nedarīs mums pāri. Taču bruņurupuči ir tik lieli un tik nepārprotami pieder šai ūdens pasaulei - kurpretim es ne -, ka sastingstu, negribēdama pievērst to uzmanību.
Es varētu te palikt visu dienu, bet Olijs pēdīgi aizvelk mani atpakaļ uz krastu. Viņš nevēlas, lai mēs, tas ir, es, apdegtu dienasvidus karstajā saulē.
Atgriezušies pludmalē, apžūstam koka pavēnī. Jūtu sev pievērsto Olija skatienu mirkļos, kad viņam šķiet, ka es neskatos, bet mēs ķīķerējam abi - arī es slepus tīksminos par viņu. Olijam mugurā ir vienīgi peldbikses, tāpēc beidzot varu apskatīt viņa plecu, krūšu un vēdera tvirtos un gludos muskuļus. Gribu ar savām plaukstām apgūt viņa auguma aprises. Noskurinos un ieti-nos dvielī. Olijs pārprot manu drebināšanos un pienāk tuvāk, lai apliktu man ap pleciem arī savu dvieli. Viņa āda smaržo pēc okeāna un vēl kaut kā... pēc kaut kā nenosakāma, kas padara viņu par Oliju. Nošokēju pati sevi ar vēlmi pieskarties viņa krūtīm ar mēli, sagaršot uz viņa ādas sauli un sāli. Atrauju skatienu no Olija krūtīm un aizvirzu līdz viņa sejai. Viņš izvairās no mana acu skatiena un cieši ievīsta mani dvielī, lai nerēgotos neviens miesas pleķītis, un tad atkāpjas nostāk. Rodas sajūta, ka viņš tur sevi grožos.
Es skaidri zinu, ka negribu, lai viņš tā darītu.
Olijs paraugās uz klinti, no kuras cilvēki, galvenokārt pusaudži, lec okeānā. - Gribi nolēkt no augstas klints? -viņš, acīm zibot, noprasa.
- Es neprotu peldēt, - atgādinu viņam.
- Mazliet slīkšanas nevienam nekaitē, - teic puisis, kurš reiz brīdināja mani, ka jūra esot nežēlīga un nemēdzot piedot.
Viņš satver manu roku, un mēs kopā skrienam uz klinti. Tuvumā ieži atgādina melnu, cietu sūkli. Tie skrāpē pēdas, un paiet laiks, līdz uz katru soli atrodu iedobi pēdai, tomēr galu galā sasniedzam virsotni.
Olijs dedzīgi vēlas lēkt. Viņš pat neapstājas, lai apbrīnotu ainavu.
- Kopā? - viņš noprasa, raudzīdamies lejā zaigojošajā ūdenī.
- Nākamreiz, - attraucu.
Viņš pamāj ar galvu. - Es lēkšu pirmais. Neļaušu tev noslīkt. - Viņš palecas augšup, metas uz priekšu un, pirms ienirst ūdenī kā bulta, veic pilnu salto. Pēc dažām sekundēm viņš uznirst un māj man ar roku. Pamāju pretī un aizveru acis, lai kritiski izvērtētu situāciju, jo lēkšana no klints šķiet izšķirošs lēmums, kura pieņemšanai tomēr nepieciešama apdomība. Taču savādā kārtā aptveru, ka īstenībā tik daudz domāt nevēlos. Es vienkārši gribu lēkt tāpat kā Olijs. Sameklēju ūdenī Olija seju un redzu, ka viņš mani gaida. Ņemot vērā, kas mani sagaida nākotnē, lēciens no šīs klints nemaz nešķiet tik biedējošs.
Lūk, kas notiek, kad tu kājām
pa priekšu, rokām pa gaisu lec Klusajā okeānā no deviņus metrus ^ augstas klints. Kritiens ir tik
saviļņojošs, ka, lidojot lejā, jākliedz.
Odens pliķis momentā sadzeļ pēdas, un tūliņ pēc tam degunā saskrien sāļš ūdens. Zem ūdens ir tumšs, jo tavas acis ir aizvērtas, kluss, ja neskaita ūdeni, kas ar joni aizpilda tava ķermeņa radīto pagaidu vakuumu, auksts, ja neskaita silto gaisa kabatiņu, ko okeāns tev sarūpē. Nokļūšana līdz ūdens virsmai prasa vairāk laika, nekā domāji, un vienubrīd pārņem sajūta, ka tu atrodies uz citas planētas vai tevis nav vispār.