Tu iznirsti, ūdens plūst laukā no tava deguna un acīm, un tu esi tikai kārtējā sīkā radība lielajā, plašajā pasaulē.
VIESNĪCĀ OLIJS no mūsu numuriņa telefona piezvana savam draugam Zakam. Pēc pusstundas viņš jau stāv mūsu durvīs.
Zaķa āda ir tumša - umbras krāsā. Viņam ir milzīgi dredi un smaids, kas sejai šķiet gandrīz par platu. Viņš tūdaļ sāk spēlēt gaisa ģitāru un dziedāt man nezināmu dziesmu. Olijs smaida no vienas auss līdz otrai. “Spēlējot” Zaks temperamentīgi krata galvu, un viņa mati šūpojas vienā ritmā ar iedomu “mūziku”.
- Zak! - Olijs iesaucas un ierauj viņu savos apskāvienos. Abi skaļi klapē viens otram pa muguru.
- Tagad esmu Zaharija.
- Kopš kura laika? - Olijs noprasa.
- Kopš nolēmu kļūt par roka dievu. Zaharija kā...
- Mesija, - iespraucos, jo saprotu viņa joku.
- Precīzi! Tava meitene ir attapīgāka par tevi.
Nosarkstu un redzu, ka arī Olijs nosarkst.
- Cik mīļi, - Zaks turpina, smiedamies un strinkšķinādams gaisa ģitāras stīgas. Viņa smiekli man atgādina Karlas smieklus - bezrūpīgi, mazliet par skaļu un pilni līksmes. Acumirklī izmisīgi sailgojos pēc viņas.
Olijs pievēršas man. - Madij, šis ir Zaks.
- Zaharija.
- Vecīt, es tevi tā nesaukšu. Zak, šī ir Madija.
Zaks satver manu roku un veikli noskūpsta. - Ārkārtīgi priecājos iepazīties, Madij. Esmu daudz par tevi dzirdējis, bet neticēju, ka tu patiešām eksistē.
- Tas ir normāli, - saku, pētīdama viņa skūpsta nospiedumu uz savas rokas. - Daždien patiešām neeksistēju.
Viņš atkal iesmejas pārlieku skaļi, un es attopos smejam līdzi.
- Brīnišķīgi, - iespraucas Olijs. - Kustam tālāk. Te esot Madijas vārdā nosaukts loco moco.
Loco moco ir kaudze rīsu, kam uzlikta ar mērci pārlieta hamburgermaizīte un virsū divas ceptas olas. Zaks aizvedis mūs vēlīnās pusdienās uz restorānu. Sēžam laukā pie galdiņa tikai simt metru attālumā no okeāna.
- Šī ir vislabākā vieta, - saka Zaks. - Te ēd visi vietējie.
- Vai vecākiem jau pastāstīji? - Olijs vaicā starp kumosiem.
- To, ka esmu rokzvaigzne vai gejs?
- Gan, gan.
- Nē.
- Kad visu atklāsi, jutīsies labāk.
- Bez šaubām, bet sarežģītības līmenis ir visai augsts.
Zaks palūkojas uz mani. - Mani vecāki uzskata, ka ir
tikai trīs vērtības: ģimene, izglītība un smags un neatlaidīgs darbs. Ar “ģimeni” viņi saprot vienu vīrieti, vienu sievieti, divus bērnus un suni, ar “izglītību” - četrus gadus koledžā, bet ar “smagu darbu” nesaprot neko, kas ir saistīts ar mākslu. Vai ar cerībām. Vai rokzvaigznes sapņiem.
Viņš atkal paraugās uz Oliju, un viņa brūnās acis ir nopietnākas nekā pirmīt. - Kā lai es pasaku vecākiem, ka viņu pirmdzimtais dēls grib būt afroamerikāņu Fre-dijs Merkūrijs?
- Gan jau viņi nojauš, - ieminos. - Vismaz par rokzvaigzni. Tavi mati ir četrās dažādās sarkanā nokrāsās.
- Viņuprāt, tas ir tāds vecumposms.
- Varbūt tu varētu uzrakstīt viņiem dziesmu.
Nodārd Zaķa smiekli. - Tu man patīc, - viņš paziņo.
- Tu ari man patīc, - attraucu pretim. - To dziesmu tu varētu nosaukt "Šis ābols ir nokritis ļoti, ļoti, ļoti tālu no ābeles”.
- Neesmu īsti pārliecināts, vai maz esmu ābols, -Zaks smejoties atbild.
- Jūs esat smieklīgi, - ierunājas Olijs, teju smaidīdams, tomēr acīmredzami norūpējies. - Vecīt, aizdod man savu telefonu, - viņš lūdz Zakam.
Zaks pasniedz to Olijam, kurš tūliņ sāk spaidīt taustiņus.
- Kas tev jauns? Tēvs joprojām kretīns?
- Tu domāji, ka mainījies? - Olijs nepaceļ skatienu no telefona.
- Laikam gan ne, - Zaks novelk apcerīgā tonī. Cik daudz viņam zināms par Olija ģimeni? Viņa tēvs ir daudzkārt sliktāks par parastu kretīnu.
- Kā ar tevi, Madelina? Ko tavi vecāki nogrēkojušies?
- Man ir tikai mamma.
- Tik un tā. Viņai noteikti piemīt kaut kādi trūkumi.
Mana mamma, mana mamma. Gandrīz neesmu par
viņu domājusi. Raizes viņu noteikti paralizējušas.
- Nu, manuprāt, katram ir kaut kādas nepilnības, vai tad ne? Bet mana mamma ir gudra, viņa ir stipra, un es vienmēr viņai esmu pirmajā vietā.
Saprotu, ka esmu viņus pārsteigusi, jo puiši klusē.
Olijs paceļ galvu no Zaķa telefona. - Madij, tev jāpasaka viņai, ka viss ir okei.
Viņš iedod man telefonu un aiziet uz tualeti.
No: Madelina F. Vitīra
Temats: (bez temata)
Vai mana meita ir kopā ar tevi? Viņai viss ir labi?
No: Madelina F. Vitīra
Temats: (bez temata)
Es zinu, ka viņa ir ar tevi. Tu neaptver, cik viņa ir slima. Ved viņu mājās.
No: Madelina F. Vitīra
Temats: (bez temata)
Lūdzu, pasaki, kur jūs esat. Viņai kuru katru mirkli var kļūt slikti.
No: Madelina F. Vitīra
Temats: (bez temata)
Es zinu, kur jūs atrodaties, un lidoju turp ar nākamo reisu. Būšu klāt rīt agri no rīta. Lūdzu, parūpējies par viņas drošību.
Pārtraucu lasīt, piekļauju telefonu pie krūtīm un aizveru acis. Vienlaikus jūtos vainīga, sarūgtināta un panikas pārņemta. Uzzinot par mammas satraukumu un sāpēm, gribas doties pie viņas un pārliecināt, ka ar mani viss ir kārtībā. Šī manis daļa grib ļauties, lai mamma rūpējas par manu drošību.
Tomēr cita manis daļa, tā jaunā, nav gatava atteikties no pasaules, kuru sāku iepazīt. Esmu sarūgtināta, ka mamma ielogojusies manā privātajā e-pastā. Esmu sarūgtināta, ka nu mums ar Oliju atliek vēl mazāk laika, nekā biju domājusi.
Turu acis ciet pārāk ilgi, jo Zaks beidzot vaicā, vai man viss labi.
Atveru acis un iesūcu malku ananasu sulas, pāri salmiņam mādama ar galvu.
- Nē, nopietni. Vai tu jūties labi? Olijs man stāstīja...
- Viņš izstāstīja, ka esmu slima.
-Jā.’
-Jūtos labi, - atbildu, aptverdama, ka no sirds tam ticu. Man viss ir labi. Vairāk nekā labi.
Atkal paskatos lejup uz telefonu. Man kaut kas ir jāuzraksta.
и н й а й й
| No: sugasvards033@gmail.com Kam: Madeline F. Vitīra Temats: (bez temata) |
Lūdzu, nesatraucies, mammu. Un, lūdzu, nebrauc šurp. Man tiešām nekas nekait, un šī ir arī mana dzīve. Es mīlu tevi. Uz drīzu tikšanos.
Nospiežu “sūtīt” un atdodu telefonu Zakam. Viņš ieliek to kabatā un veras manī.
- Vai tu tiešām pirki tabletes internētā? - viņš prasa. Joprojām esmu tik ļoti satricināta par mammas
e-pasta vēstulēm un pārdzīvoju, ka mums ar Oliju neatliks pietiekami daudz laika pabūt divatā. Tā kā neesmu gatava dzirdēt savus melus no viņa lūpām, daru akurāt to, ko melojot nevajadzētu darīt: izvairos no viņa acu skatiena. Sāku nemierīgi grozīties un nosarkstu.
Paveru muti, lai paskaidrotu, bet nerodu skaidrojumu.
Kad beidzot sastopu Zaķa acu skatienu, viņš jau uzminējis patiesību.