- Vai tu teiksi viņam? - prasu.
- Nē. Es jau sen dzīvoju melos. Zinu, kā tas ir. Mani pāršalc atvieglojums. - Paldies, - nomurminu. Viņš tikai paloka galvu.
- Kas notiktu, ja tu visu atklātu saviem vecākiem? -pajautāju.
Viņš atbild nevilcinoties: - Viņi mēģinātu piespiest mani izvēlēties. Un es neizvēlētos viņus. Šādi visi ir ieguvēji.
Viņš atslīgst krēslā un strinkšķina. - Visu cieņu The Rolling Stones, bet manu pirmo albumu sauks “Starp rokenrolu un ciešanām”. Ko saki?
Smejos. - Briesmīgi.
Viņš atkal top nopietns. - Varbūt pieaugt nozīmē sarūgtināt tos, kurus mīlam.
Tas nav jautājums, un man tik un tā nebūtu atbildes.
Pagriežu galvu un vēroju Oliju nākam atpakaļ pie mums.
- Viss okei? - viņš vaicā un tad, visbeidzot, noskūpsta manu pieri, degunu un lūpas.
Izlemju nestāstīt viņam par gaidāmo mammas apciemojumu. Izbaudīsim mums atvēlēto laiku pilnīgi.
- Nekad mūžā neesmu jutusies labāk, - atbildu. Man prieks, ka vismaz šajā ziņā man nav viņam jāmelo.
KAD ATGRIEŽAMIES viesnīcā, ir jau vēla pēcpusdiena. Olijs ieslēdz visas lampas, griestu ventilatoru un tad ar kūleni iemetas gultā.
Viņš apguļas gultas vienā pusē, pēc tam otrā. - Šī ir manējā, - viņš paziņo, ar to domādams kreiso, durvīm tuvāko pusi. - Es guļu uz kreisā sāna, - viņš piebilst. - Tavai zināšanai. Nākotnē noderēs. - Olijs pieceļas sēdus un uzspiež ar plaukstām uz matrača. - Atceries, es teicu, ka Mērfija gultas ir komforta virsotne? Nāksies šos vārdus ņemt atpakaļ.
- Vai tu satraucies? - man izlaužas. Iededzu lampiņu gultas labajā pusē.
- Nē, - viņš attrauc pārāk strauji. Olijs apveļas, noripo pār gultas malu uz grīdas un paliek tur guļam.
Apsēžos savā pusē uz gultas malas un intereses pēc atsperīgi palēkāju. Matracis man uzčīkst.
- Kāpēc tu vienatnē guli uz kreisā sāna? - vaicāju. Ieraušos gultā un noliekos slīpi. Viņam taisnība. Te ir satriecoši neērti.
- Varbūt tās ir ilgas, - viņš novelk.
- Pēc kā?
Olijs neatbild, tāpēc aizveļos pāri gultai palūrēt lejup uz viņu. Viņš guļ uz muguras, vienu roku pārlicis pāri acīm.
- Pēc kompānijas, - viņš attrauc.
Es piesarkdama ierauju galvu plecos. - Tu esi viens neglābjams romantiķis, - saku.
- Protams. Protams.
Ieslīgstam klusumā. Virs galvas liegi dūc ventilators, maisīdams istabas silto gaisu. Aiz durvīm saklausu lifta tinkšķi un klusu garāmejošo balsu murdoņu.
Pirms pāris dienām šķita, ka pietiktu ar vienu pašu dienu laukā, bet nu, kad tādu esmu izbaudījusi, gribu vēl. Nezinu, vai būtu gana ar mūžību.
- Jā, - pēc brīža piebilst Olijs, - esmu satraucies.
- Kāpēc?
Viņš ievelk elpu, bet nedzirdu to izpūšam. - Nekad ne pret vienu neesmu jutis to, ko jūtu pret tevi. - Viņš to nesaka klusi. Varētu pat teikt, ka viņš runā pārāk skaļi un steidzīgi, it kā šie vārdi jau sen būtu gribējuši izlauzties laukā.
Pieslejos uz elkoņiem, atlaižos guļus, tad atkal pie-slejos. Vai mēs runājam par mīlestību?
- Es arī nekad neesmu tā jutusies, - čukstu.
- Bet tev tas ir citādi. - Viņa balsī skan nemiers.
- Kāpēc? Kā?
- Šī ir tava pirmā reize it visam. Bet man ne, Madij.
Nesaprotu. Vai tad tāpēc, ka tā ir pirmā reize, tā ir
mazāk īsta? Pat Visumam ir sākums.
Olijs klusē. Jo vairāk domāju par viņa teikto, jo piktāka kļūstu. Bet tad aptveru, ka viņš necenšas noliegt vai noniecināt manas jūtas. Viņš vienkārši baidās, ka esmu viņu izvēlējusies tikai tāpēc, ka man nebija citas izvēles iespēju.
Olijs ievelk elpu. - Prātā apzinos, ka jau agrāk esmu bijis iemīlējies, bet šoreiz sajūtas ir citas. Mīlēt tevi ir labāk nekā mīlēt pirmoreiz. Šī šķiet kā pirmā un pēdējā, un vienīgā reize vienlaikus.
- Olij, - saku, - dodu tev godavārdu, ka pazīstu savu sirdi. Та ir viena no retajām lietām, kas man nav pilnīgs jaunums.
Viņš ierāpjas atpakaļ gultā un izpleš rokas. Pieritinos Olijam cieši klāt un ielieku savu galvu “Madijveida” iedobītē starp viņa kaklu un plecu.
- Es mīlu tevi, Madij.
- Es mīlu tevi, Olij. Mīlēju tevi, pirms iepazinu.
Mēs ieslīgstam miegā, apvijušies viens otram, klusēdami un ļaudami, lai pasaule kādu mirkli trokšņo mūsu vietā, jo visi pārējie vārdi tagad ir nebūtiski.
ES MOSTOS gausi un gurdeni, līdz apjēdzu, ko esam izdarījuši. Ieskatos pulkstenī. Mēs esam gulējuši vairāk nekā stundu. Mums tikpat kā nav laika, un kādu tiesu no tā esam pavadījuši miegā. Vēlreiz ieskatos pulkstenī. Desmit minūtes, lai ieietu dušā, un vēl desmit, lai sameklētu pludmalē ideālo vietu, no kuras vērot, kā aizrit mūsu pirmā un pēdējā kopīgā diena.
Purinot pamodinu Oliju un steidzos apģērbties. Van-nasistabā uzslidinu savu tā saukto viens-izmērs-der-visām kleitu, kuras svārku daļa ir kupla, bet augšdaļa elastīgi sakrokota, lai pastiepjoties pielāgotos ikvienas valkātājas augumam. No lielās matu gumijas atsakos, ļauju matiem vaļu, un tie kupli un sprogaini noslīgst gar maniem pleciem un pār muguru. Spogulī mana āda zaigo silti brūna un acis mirdz.
Esmu veselības iemiesojums.
Olijs sēž uz lanai margu augšējā šķērskoka. Izvēlētā poza šķiet nedroša, kaut arī viņš turas reliņos ar abām rokām. Atgādinu sev, ka viņš lieliski pārvalda savu ķermeni.
Ieraugot mani, Olijs pasmaida, vairāk nekā pasmaida. Viņš atkal ir Olijs un nav Olijs, caururbjošu skatienu vērodams mani tuvojamies. Apzinos katru sava ķermeņa dzirksteļojošo nervu. Kā viņš to panāk ar skatienu vien? Vai es atstāju uz viņu līdzīgu iespaidu? Pie bīdāmajām stikla durvīm apstājos un aplūkoju viņu. Viņam mugurā ir cieši piegulošs melns T krekls, melni šorti un melnas sandales. Nāves eņģelis atvaļinājumā.
- Nāc šurp, - viņš aicina, un es iekārtojos starp viņa kājām. Olijs sastingst un sažņaudz margu ciešāk. Ieelpoju viņa spirgto aromātu un paskatos augšup. Puiša acis ir dzidri vasarzili ezeri, kuru dzīles nav saskatāmas. Skaru viņa lūpas ar savām. Viņš nolec no reliņiem, atspiezdams mani pret galdu. Pirms attopos, esmu pieplakusi Olijam un viņš kaislīgi mani skūpsta. Ļaujos viņam, un mēs skūpstāmies, līdz esmu bez elpas, līdz mans nākamais elpas vilciens ir viens no viņa elpas vilcieniem. Manas rokas ir uz viņa pleciem, uz viņa skausta, viņa matos. Manas rokas nespēj rimties. Esmu kā elektrizēta. Es gribu visu un reizē. Viņš aprauj mūsu skūpstu, un mēs stāvam tur, kampdami gaisu. Pieres un deguni saskārušies, viņa rokas pārlieku cieši aptvērušas manas gūžas, un manas plaukstas balstās pret viņa krūtīm.
- Madij. - Viņa acīs ir jautājums, un es saku “jā”. Jo tam vienmēr bija jābūt “jā”.
- Kā ar saulrietu? - viņš jautā.
Papurinu galvu. - Rīt arī būs.
Olijs izskatās atvieglots, un es nespēju apvaldīt smaidu. Viņš atmuguriski virza mani ārā pa lanai durvīm, līdz manas kāju locītavas atspiežas pret gultu.
Es apsēžos. Un tūliņ atkal pieceļos. Nolēkt no Melnās klints bija vieglāk nekā spert šo soli.
- Madij, mums tas nav jādara.
- Nē. Es gribu. Es to gribu.
Viņš pamāj ar galvu, tad aizmiedz acis, kaut ko atcerēdamies. - Man jāaiziet nopirkt...
Papurinu galvu. - Man daži ir.
- Kas tev daži ir? - viņš jautā nesaprazdams.
- Prezervatīvi, Olij. Man daži ir.
- Tev daži ir.
- Jā, - atbildu, visam ķermenim pietvīkstot.
- Pa kuru laiku?
- Suvenīru veikalā. Četrpadsmit deviņdesmit deviņi. Tur nopērkams pilnīgi viss.