Viņš lūkojas uz mani kā uz mazu brīnumu, bet tad viņa smaids pārtop par ko vairāk. Pēc mirkļa guļu uz muguras un viņa roka knibinās gar manu kleitu.
- Nost. Nost, - viņš dveš.
Uztraušos uz ceļiem un novelku kleitu pār galvu. Notrīsu siltajā gaisā.
- Arī šeit tev ir vasarraibumi, - viņš saka, slidinādams savu plaukstu pāri manām krūtīm.
Paskatos lejup, lai pārliecinātos, un mēs abi iesmeļamies.
Viņš uzliek savu roku manam kailajam viduklim. - Tevī viss labais ir kopā vienā brīnišķīgā iesaiņojumā.
- Mmm, tevī arī, - neartikulēti izdvešu. Visi vārdi manā prātā pārtapuši par vienu - Olijs.
Viņš norauj savu T kreklu pāri galvai, un mans ķermenis ņem virsroku pār manām smadzenēm. Pārskrienu ar pirkstu galiem viņa krūšu gludajiem, stingrajiem muskuļiem, iegremdējot tos mīkstajā ādā. Manas lūpas seko pa to pašu ceļu, izgaršodamas, apmīļodamas. Olijs atlaižas guļus un nekustas, ļaudams man sevi iepazīt, un es skūpstu sev ceļu pāri viņa ķermenim, - lejup līdz pirkstu galiem un atkal augšā. Vēlme iekosties ir nepārvarama, un es tai nepretojos. Kodiens ir kā pēdējais piliens, un nu vadību uzņemas viņš. Mans ķermenis kaist tur, kur viņš nepieskaras, un kaist tur, kur tiek aizskarts.
Mēs iepazīstam viens otru. Mēs esam lūpas un rokas, un kājas, un mūsu augumi ir savijušies vienā vijumā. Viņš paceļas virs manis, mēs kļūstam mēmi, tad saplūstam un klusi kustamies. Mēs esam saplūduši, un es zinu visu par Visuma noslēpumiem.
Bezgalīgs, -ais; s. -a, -ā 1. Kad nezini, kur viens ķermenis beidzas un kur otrs sākas. Mūsu prieks ir bezgalīgs. (Vitlra 2015)
SASKAŅĀ AR Lielā Sprādziena teoriju, Visums radās vienā acumirklī - milzīgā eksplozijā, kas deva dzīvību melnajiem caurumiem, brūnajiem rūķiem, matērijai un tumšajai matērijai, enerģijai un tumšajai enerģijai. Та rezultātā piedzima galaktikas un zvaigznes, un mēneši, un saules, un planētas, un okeāni. Ir grūti saprast šo koncepciju - šo ideju, ka arī pirms mums bija laiks. Laiks pirms laika.
Sākumā nebija nekā. Un tad bija viss.
OLIJS SMAIDA. VIŅŠ nemitējas smaidīt. Viņš velta man katru iespējamo smaida versiju, un man neatliek nekas cits kā skūpstīt viņa smaidošās lūpas. Viens skūpsts ved pie nākamā, līdz mūsu skūpstīšanos pārtrauc Olija vēdera rūkoņa.
Aprauju skūpstu. - Mums laikam derētu mazliet uzēst.
- Kaut ko citu bez tevis? - Viņš noskūpsta manu apakšlūpu un tad maigi to pakoda. - Tu esi garšīga, bet neēdama.
Pieceļos sēdus, turēdama segu piespiestu pie krūtīm. Neskatoties uz mūsu tuvību, īsti neesmu gatava atkal atkailināties. Olijs atšķirībā no manis it nemaz nekautrējas. Viņš vienā lēcienā ir laukā no gultas un kustas pa istabu pilnīgi kails. Atspiežos pret gultas galvgali un gluži vienkārši vēroju viņu kustībā, tik graciozu un vieglu. Vairs nekāda nāves eņģeļa.
Viss ir citādi un tāpat. Es joprojām esmu Madija. Olijs joprojām ir Olijs. Bet mēs abi kaut kādā ziņā esam kas vairāk. Es pazīstu viņu no citas puses un arī pati jūtos iepazīta.
Restorāns atrodas pašā pludmalē, un mūsu galdiņš ir ar skatu uz okeānu. Ir vēls - deviņi vakarā -, tāpēc ūdens zilgme īsti nav saskatāma, redz tikai viļņu baltās cepures, tiem šļācoties pret piekrasti. Bangas ir dzirdamas, lai gan skan mūzika un apkārt visi čalo.
- Domā menutnenu var atrast arī humuhumu? - Olijs ķircinās. Viņš joko, ka gribot apēst visas zivis, kuras redzējām snorkelējot.
- Man šķiet, ka viņi neliek galdā nacionālo zivi, -saku.
Pēc daudzajām dienas aktivitātēm esam badā, tāpēc pasūtām visas ēdienkartē atrodamās uzkodas: poke (sojas mērcē marinētu tunci), krabju kūkas, kokosriekstu skaidiņās apceptas garneles, omāra tīteņus un cūkgaļu Kalua gaumē. Visu maltītes laiku turpinām pieskarties viens otram. Saskaramies pēc katra norītā ēdiena kumosa un ananasu sulas malka. Viņa pirkstu gali skar mana kakla sānu, manu vaigu, manas lūpas. Es pieskaros viņa pirkstiem, viņa apakšdelmiem, viņa krūtīm. Tagad, kad esam iepazinuši viens otru tik ļoti intīmi, nespējam rimties.
Sabīdām krēslus tā, lai sēdētu cieši blakus. Olijs tur manu roku savā klēpī vai es turu viņa roku savējā. Mēs skatāmies viens uz otru un smejamies bez iemesla. Vai varbūt ne bez iemesla, bet tāpēc, ka pasaule tieši tobrīd šķiet neparasta. Mūsu tikšanās, iemīlēšanās un kopā pavadītais laiks pārspēj it visu, ko jebkurš no mums kādreiz uzskatījis par iespējamu.
Olijs pasūta vēl vienu porciju omāra tīteņu. - Tu padari mani ārkārtīgi izsalkušu, - viņš dungo, uzacis cilādams. Viņš pieskaras manam vaigam, un es nosarkstu. Šo porciju ēdam jau lēnāk. Та ir mūsu pēdējā. Varbūt, ja vienkārši sēdēsim te, ja neapzināsimies laika ritējumu, šī pārāk perfektā diena nekad nebeigsies.
Promejot viesmīle teic, ka būsim gaidīti vēl, un Olijs apsola, ka atgriezīsimies.
Dodamies prom no restorāna gaismām uz satumsušo pludmali. Debesis mākoņi noslēpuši mēnesi. Noslidinām sandales, aizejam līdz pašai ūdens malai un iegremdējam pēdas dzestrajās smiltīs. Naktī viļņi pret krastu šķeļas spēcīgāk un skaļāk nekā dienā. Jo tālāk ejam, jo mazāk cilvēku redzam, līdz sāk šķist, ka esam pametuši civilizāciju. Olijs aizved mani līdz sausām smiltīm, un mēs atrodam pleķīti, kur piemesties.
Viņš satver manu roku un noskūpsta delnu. - Pēc tam kad tētis iesita viņai pirmoreiz, viņš mums atvainojās, - Olijs nober teikumu vienā elpas vilcienā. Paiet sekunde, iekams es attopu, par ko viņš runā.
- Viņš raudāja.
Nakts ir tik tumša, ka es drīzāk jūtu, nevis redzu, kā viņš šūpo galvu.
- Viņi apsēdināja mūs blakus un apzvērēja, ka nožēlo, levs apgalvoja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Atceros, Kara bija tik nikna, ka pat neskatījās uz viņu. Viņa zināja, ka tēvs ir melis, bet es viņam noticēju. Mamma arī. Viņa lūdza, lai mēs to visu aizmirstam. Viņa teica: “Jūsu tēvs daudz ir pārcietis.” Mamma apliecināja, ka esot viņam piedevusi, un mums vajagot darīt tāpat.
Olijs atdod man manu plaukstu. - Kādu gadu tēvs mammu nesita. Viņš dzēra pār mēru. Kliedza uz mammu. Kliedza uz mums visiem. Taču viņš vēl ilgi nepacēla roku.
Aizturu elpu un uzdodu jautājumu, kurš jau sen man nedod miera. - Kāpēc viņa neiet prom?
Olijs nosprauslājas, un viņa balss nocietinās. - Domā, es neesmu mammai to jautājis? - Viņš atlaižas smiltīs uz muguras un sakrusto rokas aiz galvas. - Es domāju: ja viņš sistu mammu biežāk, viņa aizietu. Ja viņš būtu tikai mazliet lielāks kretīns, varbūt mēs beidzot spētu aiziet. Bet tēvs vienmēr nožēlo, un mamma vienmēr piedod.
Uzlieku savu plaukstu uz Olija vēdera, juzdama vajadzību pēc saskarsmes. Varbūt arī viņam to vajag, taču viņš pieceļas sēdus, pierauj ceļgalus pie krūtīm un atbalsta uz tiem elkoņus. Viņa augums veido krātiņu, kurā es nespēju iekļūt.
- Ko viņa atbild, kad tu vaicā?
- Neko. Mamma vairs nerunā par to. Agrāk viņa teica, ka mēs sapratīsim, kad izaugsim un mums pašiem būs attiecības.
Mani pārsteidz dusmas Olija balsī. Nekad nebūtu domājusi, ka viņš ir dusmīgs uz mammu. Uz tēvu, jā, bet ne uz mammu.
Viņš atkal pavīpsnā. - Mamma apgalvo, ka mīla padarot cilvēkus neprātīgus.
- Vai tu tam tici?
- Jā. Nē. Varbūt.
- Visas atbildes nedrīkst izmantot, - iebilstu.
Viņš tumsā pasmaida. - Jā, es tam ticu.
- Kāpēc?
- Es esmu šeit, Havaju salās, kopā ar tevi. Man nenācās viegli atstāt viņas vienas ar tēvu.