Apslāpēju vainas apziņu, pirms tā pagūst uzjundīt.
- Vai tu tam tici? - Olijs jautā.
-Jā. Noteikti.
- Kāpēc?
- Es esmu šeit, Havaju salās, kopā ar tevi, - saku, atkārtodama viņa vārdus. - Ja nebūtu tevis, es nekad nebūtu izgājusi no savas mājas.
- Та, - Olijs novelk, nolaiž kājas un satver manu roku. - Ko mēs īsti zinām?
Atbildes uz šo jautājumu man nav. Skaidri zinu vienīgi to, ka atrasties šeit ar Oliju, spēt mīlēt viņu un būt viņa mīlētai ir pilnīgi viss.
- Tev vajadzētu pamest viņus, - ieminos. - Tu tur neesi drošībā, - saku, jo Olijs to neapzinās. Viņš ir iestrēdzis tajās pašās atmiņās par mīlestību un labākiem laikiem kā viņa mamma, bet ar to nepietiek.
Atbalstu galvu uz Olija pleca, un mēs abi veramies gandrīz melnajā okeānā. Vērojam, kā ūdens atkāpjas, tad ar milzīgu spēku veļas atpakaļ un triecas pret smiltīm, mēģinādams visu aizskalot. Un, lai arī neveiksmīgi, tas atkāpjas un brāžas pret krastu atkal un atkal, it kā nebūtu bijusi iepriekšējā reize un nebūtu nākamās reizes, un nozīmīga ir vienīgi šī.
| SPIRĀLE |
|---|
KĀDS IR IEBĀZIS mani karstā cepeškrāsnī un aizdarījis durtiņas.
Kāds ir iemērcis mani petrolejā un aizšķīlis sērkociņu.
Lēnām mostos, ķermenim degot vienās liesmās. Palags ir auksts un mikls. Es slīkstu sviedros.
Kas ar mani notiek? Paiet mirklis, līdz es aptveru, ka daudz, daudz kas ir slikti.
Es drebu. Vairāk nekā drebu. Es nevaldāmi kratos, un man sāp galva. Manas smadzenes ir iespiestas skrūvspīlēs. Sāpes atstarojas un ietriecas nervos dziļi aiz acīm.
Mans ķermenis ir kā vaļēja brūce. Man sāp pat āda.
Sākumā nodomāju, ka sapņoju, bet mani sapņi nekad nav tik spilgti. Mēģinu uzslieties sēdus, pieraust tuvāk segu, taču nejaudāju. Olijs joprojām ir aizmidzis un guļ virs segas.
Vēlreiz mēģinu uzslieties sēdus, bet sāpes ieurbjas dziļi līdz pat kauliem.
Skrūvspīles ap smadzenēm savelkas ciešāk, un tagad manu mīksto miesu nesaudzīgi kapā leduscirtnis.
Mēģinu iekliegties, bet rīkle ir jēla, it kā es būtu bļāvusi dienām ilgi.
Esmu slima.
Vairāk nekā slima. Es mirstu.
Ak Dievs. Olij.
Tas salauzīs viņa sirdi.
Tiklīdz es to iedomājos, viņš pamostas. - Madij? -viņš tumsā ievaicājas.
Olijs iededz naktslampiņu, un man aizsvilstas acis. Miedzu tās ciet un mēģinu novērsties. Negribu, lai viņš mani tādu ierauga, bet ir par vēlu. Redzu, kā viņa sejā apjukums mijas ar sapratni un neticību. Tad šausmām.
- Piedod, - ar grūtībām čukstu vai mēģinu izdvest, bet šķiet, ka vārdi netiek tālāk par lūpām.
Viņš tausta manu seju, kaklu, pieri.
- Jēziņ, - viņš atkārto vēl un vēl. - Jēziņ.
Viņš norauj segu, un man ir tik auksti, ka, šķiet, vēl aukstāk būt nav iespējams.
- Ak Dievs Madij, tu dedz kā ugunī.
- Auksti, - čerkstu, un viņš izskatās vēl vairāk pārbijies.
Olijs apsedz mani, aijā manu galvu, skūpsta manu miklo pieri, lūpas.
- Viss ir labi, - viņš mierina. - Ar tevi viss būs labi. Nebūs vis, bet ir jauki, ka viņš tā saka. Ķermenis
sāpēs pulsē, un man ir sajūta, ka rīkle tūkst ciet. Man trūkst gaisa.
- Jāizsauc ātrā palīdzība, - dzirdu viņu sakām. Pagriežu galvu. Pa kuru laiku viņš nokļuva istabas
pretējā pusē? Kur mēs atrodamies? Viņš runā pa telefonu. Viņš stāsta par kādu. Kāds ir slims. Kāds ir slims. Mirst. Ārkārtas situācija. Zāles nelīdz.
Viņš runā par mani.
Viņš raud. Neraudi. Ar Karu viss būs labi. Ar tavu mammu viss būs labi. Ar tevi viss būs labi.
Gulta grimst. Es atrodos plūstošajās smiltīs. Kāds cenšas izraut mani laukā. Viņa rokas ir karstas. Kāpēc tās ir tik karstas?
Viņa otrā rokā kaut kas mirgo. Tas ir viņa mobilais telefons. Viņš kaut ko saka, bet vārdi ir neskaidri. Kaut kas. Mamma. Tava mamma.
Jā. Mamma. Man vajag mammu. Viņa jau ir ceļā. Es ceru, ka viņa ir tuvu.
Aizveru acis un saspiežu viņa pirkstus.
Laiks ir iztecējis.
Mana.
Sirds.
Apstājas.
Un sāk pukstēt no jauna.
| BRĪVĪBĀ. PIRMĀ DAĻA |
|---|
DAUDZ ES NEATCEROS, tikai raibu ainu jūkli. Ātrā palīdzība. Kāds iedur man kājā vienreiz. Divreiz. Adrenalīna šļirce sirdsdarbības atjaunošanai. Tālumā gaudo sirēnas, pēc tam pārāk tuvu. Zili un balti zibšņi monitorā, augstu istabas stūrī. Aparāti pīkst un mirgo augu dienu un nakti, nerimstot ne brīdi. Sievietes un vīrieši baltos uzsvārčos. Stetoskopi un adatas, un antiseptiskie līdzekļi.
Tad lidmašīnas reaktīvo dzinēju degvielas smarža, tā pati, kas sveica mani pirms dažām dienām, un lei vītnes, un raupjā sega, divkārt aptīta man riņķī, un kāda nozīme sēdvietai pie loga, ja tas ir aizklāts?
Atceros mammas seju un viņas asaras, no kurām sanāktu vesela jūra.
Atceros Olija zilās acis, satumsušas melnas. Aizvēru savas, sastopot skumjas, atvieglojumu un mīlestību, ko tajās ieraudzīju.
Esmu ceļā uz mājām. Tur palikšu ieslodzīta uz mūžu.
Esmu dzīva, bet negribu tāda būt.
MAMMA PĀRVĒRTUSI manu istabu par slimnīcas palātu. Esmu ieriktēta gultā starp spilveniem un pieslēgta pie sistēmas. Visapkārt izvietota monitoringa aparatūra. Nedrīkstu ēst neko citu kā tikai želejas.
Ikreiz, kad pamostos, viņa ir man blakus. Viņa tausta manu pieri un runā ar mani. Dažreiz mēģinu koncentrēties, lai saprastu, ko viņa saka, taču skaņa ir ārpus mana uztveres lauka.
Kaut kad vēlāk (pēc vairākām stundām? Dienām?) pamostos atkal un redzu, ka viņa stāv, noliekusies pār mani, un raižpilni veras savā mapē. Aizveru acis un veicu ķermeņa inventarizāciju. Nekas nesāp vai, precīzāk sakot, nekas pārlieku nesāp. Pārbaudu galvu, rīkli, kājas. Viss ir, kā nākas. Atkal atveru acis un ieraugu, ka viņa grasās mani no jauna iemidzināt.
- Nē! - Pārāk strauji pieceļos sēdus. Man sareibst galva un uznāk nelabums. Gribu teikt viss kārtībā, bet skaņa nenāk laukā.
Nokremšļojos un mēģinu vēlreiz: - Lūdzu, neliec man atkal gulēt. - Ja reiz esmu dzīva, gribu vismaz būt nomodā. - Vai ar mani viss labi? - prasu.
- Ar tevi viss labi. Ar tevi viss būs labi, - viņa mierina. Mammas balss dreb, līdz aizlūst.
Uztraušos sēdus un paskatos uz viņu. Viņas āda ir bāla, gandrīz caurspīdīga, un pārāk cieši novilkta pār seju. No mammas matu līnijas līdz acu plakstiņam lejup stiepjas neglīta zila vēna. Zem viņas apakšdelmu un
roku locītavu ādas saskatāmas vēl citas zilas vēnas. Viņai ir tas izbiedētais, neticības pilnais acu skatiens, kāds raksturīgs cilvēkam, kurš pieredzējis kaut ko šausminošu un nu gaida nākamās šausmas.
- Kā tu varēji sev to nodarīt? Tu varēji nomirt, -viņa dveš.
Mamma sper soli tuvāk, piespiežot mapi pie krūtīm. - Kā tu varēji to nodarīt man? Pēc visa piedzīvotā?
Gribu kaut ko teikt. Paveru muti, lai runātu, bet vārdi nenāk pār lūpām.
Vainas sajūta ir okeāns, kurā man jānoslīkst.
Kad mamma aiziet, palieku gultā. Neceļos kājās izstaipīt stīvos locekļus. Novēršu skatienu no loga. Ko es nožēloju? Vispirms to, ka izgāju laukā. Ka redzēju pasauli un iemīlējos tajā. Ka iemīlējos Olijā. Kā lai tagad, kad apzinos visu, ko man jāpalaiž garām, atlikušo dzīvi pavadu šajā burbulī?